Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Nu nebija tādas valsts – LPSR 36


Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Patiesu prieku man sagādāja Anitas Bormanes grāmata “Skaists bij’ tas laiks”, ko laidis klajā apgāds “Latvijas Mediji”. Pirmskara Latvijas pēdējie gadi taču bija mana “ulmaņlaiku zēnība”, ko vēl labi atceros, kaut man teju 90… Kā visur, arī Latvijā dzīvei bija arī savas ēnas puses, bet bija daudz jauka, priecējoša, valsts iekļāvās Eiropas civilizācijā.

Jau gadījās aprakstīt epizodi, kad pie nama, kur toreiz atradās kafejnīca “Luna”, pēc saulrieta saplūda ļaužu bariņš, lai apbrīnotu gaismas reklāmu uz jumta: no smēķētāja mutes plūst zili dūmi. Labs ir, smēķēt ir kaitīgi, reklamētā cigarešu šķirne saucas “Blend 7”, bet latvju brīvvalsts metropole vairs nešķita provinciāla. Arī rīdzinieki jūsmoja par Holivudas kinozvaigzni – Šerliju Templu, meitenīti manā vecumā, kas ar savu burvīgo smaidu priecināja miljonus. Anitas Bormanes grāmatā minēti fakti, kas daudziem jau aizmirsušies – par jauninājumiem sadzīvē, preču kvalitātē un citiem.

Labi atceros kādu ulmaņlaika jauninājumu, kas grāmatā nav pieminēts: Rīgā parādījās jauni, moderni pārtikas veikali “Vienība” ar zaļām skatlogu apmalēm. Viss gaumīgi iekārtots, pretstats sīkajām bodītēm. Atceros kinohronikas kadru: Kārlis Ulmanis, uzvilcis “žokeni”, aprunājas ar pircējiem. Varbūt atradīsies lasītāji, kas zina ko vairāk par šiem veikaliem, kas, manuprāt, pelnījuši ne mazāku ievērību kā lieliskais AEV – Armijas ekonomiskais veikals, kam veltīta vesela nodaļa A. Bormanes grāmatā.

Par pirmskara Latvijas atvērtību pasaulei liecina arī tas, ka “Laimas” saldumu klāstā bija konfektes “Kanādas piecīši”. Šo piecīšu piedzimšana aizjūrā bija brīnums, kas, kā redzam, atspoguļojās ne tikai pasaules preses slejās. Un te nu man ir kritiska piezīme pie A. Bormanes grāmatas nodaļas “Latvijas šokolāde – garda pat Āfrikā”: līdzās V. Ķuzes uzņēmumam (kas padomju okupācijas gados saucās “17. jūnijs”, pie kam netika paskaidrots, ko nozīmē šis datums… – F. G.) minētas tādas saldumu ražotnes kā “Goegginger” un “Riegert”, ko dibinājuši vācieši, bet par daudzināto “Laimu” tikai teikts: “1937. gada 4. maijā sanāca a/s “Laima” ārkārtēja akcionāru sapulce, ko vadīja Finanšu ministrijas juriskonsults Alfrēds Valdmanis. Par sabiedrības valdes priekšsēdētāju ievēlēja Tirdzniecības un rūpniecības kameras sekretāru Voldemāru Rasu,” – bet ne pušplēsta vārda par manu tautieti Elijahu Fromčenko (1889 – 1961), šokolādes fabrikas “Laima” dibinātāju. Šokolādes ražotni viņš kopā ar saviem partneriem E. Kopilovu un D. Moševicu nodibināja 1921. gadā, un 1925. gadā tā ieguva nosaukumu “Laima”. 1930. gadā rūpnīca jau nodarbināja 500 strādniekus. 1937. gadā Latvijas valsts nopirka šo slaveno un ienesīgo uzņēmumu no tās ebreju izcelsmes īpašniekiem. Vai nebija pieminēšanas vērts?

Latvijas tēls pasaulē – tam ir ārkārtīgi liela nozīme valsts simtgadu jubilejas ietvaros. Man rokā pagadījās Latvijas Institūta ārzemniekiem domāta neliela grāmata “From Tribe to Nation. A Brief History of Latvia”. (“No cilts līdz nācijai. Īsā Latvijas vēsture.”) Latvijas likteņgaitu izklāsts, manuprāt, ir labs, visumā objektīvs, arī tā nodaļa, kas vēstī par pussimts Latvijas okupācijas gadiem. Taču šīs nodaļas nosaukums patiešām ir darvas karote medus mucā: “The Latvian Soviet Socialist Republic”. Velns parāvis! Nu nebija tādas valsts – LPSR! Latvija atradās tiešā Maskavas pakļautībā. Vai tiešām Latvijas Institūtā neviens neiedomājās dot šai nodaļai vienīgo adekvāto nosaukumu – “Latvia Under Soviet Rule” (“Latvija zem padomju varas”)? Piedošanu, bet tas ir kauns un negods.

LA.lv