Par tēju un tās pabirām 0
Nesen, noskatoties NTV žurnālistu reportāžu par Ķīnas tējas audzētājiem, radās dažas neskaidrības par mūsu veikalos tirgoto tēju kvalitāti. Turienes speci gatavo zaļo tēju obligāti uzglabā saldētavās. Cita varianta neesot, jo tad tēja bojāsies un tādu nepirks. Tēja maisiņos ir saslaucītas pabiras.
Pats redzēju, kā saslauka ar prosas salmu slotām pa zemi un saber fasējamā automātā. Ja tējas maisiņu ieliek aukstā ūdenī, tas to nedrīkst nokrāsot. Tas liecina par mākslīgas krāsvielas klātbūtni. Nedomāju, ka ķīniešu spečuki paši sev radītu grūtības ar saldētavām, ja tas nebūtu obligāti. Kā izteicās krievu pārtikas eksperts, nepareizi uzglabājot, tējas lapiņās rodas kancerogēnas vielas un tas jau ir nopietni. Realizētāji noteikti skaļi brēks, jo tas palielinātu izmaksas, bet veselība ir svarīgāka par viņu peļņu. Mēs te laužam šķēpus par maza amatiera tomātu sēklām, bet te varbūt gadiem ilgi mēs esam indēti uz velna paraušanu… Varbūt jāpāriet uz piparmētru un kumelīšu tēju? Arnis
Viens no Rīgā vecākā ķīniešu ēdienu restorāna “Honkonga” pavāriem Ī (Yi) kungs ilgi nesaprata, kāpēc jautāju, vai ķīnieši tēju tur ledusskapī. Mēs sarunājāmies krieviski. Viņš vairākkārt pārjautāja, vai es domāju ledus tēju – pagatavotu vēsu un atspirdzinošu dzērienu. Kad centos pārliecināt, ka runāju par sauso tēju, viņš izbrīnā savilka acis – nē, tādi brīnumi ne pie viņiem restorānā, ne arī Ķīnā nenotiekot. Restorāna viesmīlis, kurš sevi nosauca par Emīlu, pastāstīja, ka “Honkongā” no Ķīnas paciņās saņemto tēju glabā hermētiskos plastmasas trauciņos un tā tajos ilgi neieguļas – apmeklētāji tēju pasūta regulāri un daudz.
Savukārt par vienu no zinošākajiem tējas ekspertiem Latvijā uzskatītais Andris Purviņš, kurš pārstāv tējas kompāniju “Bargi” (nodarbojas ar “Apsaras” tēju ražošanu) stāsta: “Esmu bijis Ķīnā, un tur tiešām atsevišķas tējas līdz pārdošanai tiek ievietotas aukstuma vitrīnās. Tomēr tēja nekad netiek sasaldēta! Tējas speciālisti neiesaka izmantot šo metodi atvērtām paciņām. To var darīt tikai ar vakuuma iepakojumā fasētajām tējām. Tas, ka dažās vietās tirgotājs mākslīgi paildzina tējas mūžu, turot to aukstum-skapī, manuprāt, ir diezgan negodīgi.”
No nepareizas glabāšanas tējā var rasties pelējums, kas ir kaitīgs tējas lietotājam. “Cik no tējas lietotājiem savā uzturā lieto pelējušu tēju, man grūti spriest,” atzīst A. Purviņš. “Jāsaprot, ka tējām, un tas attiecas arī uz kaltētām zāļu tējām, ir paredzēti uzglabāšanas noteikumi, kuriem jābūt norādītiem uz iepakojuma.”
A. Purviņš arī skaidro, ka tējas maisiņu sastāvs nav saslaucīts no grīdas, bet gan apstrādes procesā tējas lapas tiek speciāli sagrieztas ar nolūku radīt produkciju maisiņu tējas fasēšanas vajadzībām. Tādēļ maisiņu tēja dažkārt maksā vairāk nekā lielo lapu tēja, jo svarīga ir kvalitāte, nevis lapas garums. “Ja tējas lapas – lielas vai mazas, lauztas vai veselas – ievietos aukstā ūdenī, tās jebkurā gadījumā veidos izvilkumu jeb ekstrakciju. Tikai jautājums, cik ilgā laikā. Tējas maisiņam domātās tējas frakcijas ātrāk un labāk veido saskarsmi ar ūdeni, tāpēc iekrāsošanas procesi maisiņu tējām notiek ātrāk. Ūdens iekrāsošanu veic tējā esošie flavonoīdi,” piebilst A. Purviņš.
Viņš neslēpa izbrīnu par pārraides veidotājiem, kas nav izmantojuši iespēju patiesā veidā parādīt un izskaidrot tējas vēsturi, tās izcelsmi un apstrādi. Tēja vienmēr tikusi celta cieņā tās labo īpašību un iedarbības dēļ, kas zināma jau vairāk nekā 2000 gadu.
A. Purviņš iesaka dažus padomus visiem tējas lietotājiem: “Vienmēr rūpējieties, lai jūsu tēja ir pēc iespējas svaigāka. Patērējiet tēju derīguma termiņa ietvaros. Glabājiet tēju cieši aizvērtā kārbā sausā un tumšā vietā pēc iespējas tālāk no citiem aromātiskiem produktiem.”
