Dabā
Zaļā dzīvošana

Diskusija: Depozītu sistēma pēc būtības “torpedēs” konteineru sistēmu? 16


Vācijā, kur konteineru sistēmas ir jau 20 gadus, cilvēki apzinīgi šķiro atkritumus, bet pudeļu depozītu popularitāte krītas.
Vācijā, kur konteineru sistēmas ir jau 20 gadus, cilvēki apzinīgi šķiro atkritumus, bet pudeļu depozītu popularitāte krītas.
Foto – DEFOTOBURG/SHUT TERSTOCK

Diskusijas publiskajā telpā par depozītu sistēmas ieviešanu tukšo pudeļu apsaimniekošanā kļūst arvien karstākas – sistēmas aizstāvji draud ar atkritumu plūdiem un Eiropas soda naudām, noliedzēji apelē pie neadekvātajām izmaksām, kas galu galā būs jāsedz iedzīvotājiem. Lai noskaidrotu depozītu sistēmas ieviešanas atbalstītāju un pretinieku argumentus, redakcijā uz sarunu aicinājām VARAM Vides aizsardzības departamenta direktori Rudīti Veseri, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas juristu Pēteri Liniņu, vides biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētāju Jāni Brizgu un ārvalstu investīciju ekspertu Ģirtu Greiškalnu.

 

Galerijas nosaukums

 

“Latvijas Avīzes” lasītājiem depozītu sistēmas sakarā svarīgas divas lietas – lai mežos un ceļmalās mētātos mazāk plastmasas pudeļu un lai nav jāmaksā vēl vairāk par atkritumu apsaimniekošanu. Vai plānotā depozītu sistēma risinās abas šīs problēmas?

R. Vesere: Līdzšinējā pieredze valstīs, kas ieviesušas depozītu sistēmu, liecina, ka pudeles, ko var nodot par naudu, ceļmalās, ezermalās, mežos nemētājas. Mums ir pēc iespējas mazāk atkritumu jāapglabā poligonos, protams, var teikt, ka tās ir Eiropas prasības, taču arī no saimnieka viedokļa katrs tāds poligons aizņem zemes resursu, ko varētu izmantot kaut kam lietderīgākam. Tas nozīmē, ka nešķirotu atkritumu apsaimniekošana ar katru gadu kļūs tikai dārgāka.

Ģ. Greiškalns: Bet kāpēc šie atkritumi mētājas? Acīmredzot esošajā sistēmā kaut kas nestrādā, kā vajag.

Ja no 119 pašvaldībām 77 veic iepirkumu inhausā, proti, atkritumu izvešanu organizē pašvaldību kapitalsabiedrības, ja netiek pilnībā kontrolēti līguma nosacījumi, ja mājsaimniecības maksā par kubatūru, apsaimniekotāji maksā par kubatūru, savukārt poligoni iepērk kilogramos un dabas resursu nodoklis ir kilogramos, un pa vidu ir koeficients, tad jau šobrīd iedzīvotāji pārmaksā miljonus par atkritumu apsaimniekošanu.

Pašvaldībām ir pienākums uzkopt teritoriju. Taču pašvaldības ar šo funkciju netiek galā un mums katru gadu jārīko talkas, savācot atkritumus, par ko paši esam samaksājuši ar saviem nodokļiem. Tagad maksāsim vēl vairāk, lai cilvēki ar trūcīgākiem ienākumiem staigātu un salasītu atkritumus, par kuriem viņi varbūt saņems naudu. Tas arī nav īsti pareizais risinājums.

Tāpēc, pirms tērēsim naudu, lai iegādātos zelta pildspalvu, ar ko parak-stīt jaunu līgumu, vajadzētu saprast, kā jau esošā atkritumu dalītās apsaimniekošanas sistēma tiek uzraudzīta un īstenota.

Vispirms savācam tos 60%, ko varam savākt, un tad domājam, vai varam izcelt vēl ko vērtīgāku no tiem atkritumiem. Esošā sistēma daļēji tiek finansēta no tā, ko, šķirojot pie poligona, atkritumu apsaimniekotāji kādā ķēdes posmā izlasa ārā un dabū naudiņu, par ko viņi var samazināt izmaksas.

R. Vesere: Jūrmalas pašvaldībā iedzīvotāji jau maksā par saviem atkritumiem pēc svara. Nevarētu teikt, ka viņi ir ļoti laimīgi, jo beidzot redz, cik daudz atkritumu viņi saražo. Pēc svara iznāk daudz vairāk, nekā bija līdz šim domājuši. Tieši tas pats attiecas uz depozītu sistēmu – ja var par naudu aiznest pudeli, tas motivēs vienu daļu, kas citādi tā vai tā nešķirotu.

Ģ. Greiškalns: Varbūt pārējās 118 pašvaldībās, tāpat strādājot, mēs nonākam pie tā paša rezultāta, ka iedzīvotāji sāk saprast, ka ir jāšķiro, un atkritumu savācēji noliek tos trīs konteinerus? Es šos trīs konteinerus maz vietās esmu redzējis.

R. Vesere: Tas attiecas uz Rīgu. Pabraukājiet pa Latviju, redzēsiet vairāk.

P. Liniņš: Depozītu sistēma šobrīd un šādā piedāvājumā Latvijā nebūtu ieviešama. Šī sistēma apsaimniekos 2 – 3% procentus atkritumu, kas ir Latvijā. Tas ir ļoti neliels apjoms, kas tiks apsaimniekots ar milzīgiem naudas līdzekļiem, ko apmaksās ražotāji un iedzīvotāji. Kad es šos argumentus pasaku ministram, viņš publiski atbild: jā, bet esošā sistēma nedarbojas. Ar esošo sistēmu saprotot konteineru sistēmu, kas tika ieviesta pirms trim gadiem kā politisks lēmums. Šobrīd varam konstatēt, ka konteineru sistēma daļēji nedarbojas, jo nav izvietoti konteineri. Konteineri nav izvietoti Rīgā, kur dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju. Bet konteineri ir šīs sistēmas pamatā. Tātad vienkāršs secinājums – šī sistēma nevis nedarbojas, bet vēl nav ieviesta. Ieviešam līdz galam un tad spriežam par rezultātiem.

R. Vesere: Šeit runa ir ne tikai par dalīto vākšanu, bet arī brīvprātīgajām ražotāju atbildības sistēmām, kas, kā pierāda pēdējā laika notikumi un arī kontroles, nav adekvātā līmenī. Un tā nav runa tikai par konteineriem, bet arī par to, kā tiek organizēts dalītās atbildības process, segtas izmaksas. Tā kā ražotāju dalītās atbildības sistēma nav parādījusi, ka var sasniegt maksmālu rezultātu, tā ir jāpilnveido un jāattīsta. Tāpēc piedāvājam to papildināt ar depozītu sistēmu. Kad ražotājiem uzdevām jautājumu par izmaksu kāpumu – cik jūs šobrīd maksājat brīvprātīgām ražotāju atbildības sistēmām? – neviens šo ciparu nesauca.

P. Liniņš: Viņi droši vien baidās no Konkurences likuma pārkāpuma.

R. Vesere: Par materiālu, kas tiek savākts depozītu sistēmā, ražotājam vairs nebūs jāmaksā atkritumu apsaimniekotājiem. Tāpēc tā nebūs, ka, ieviešot depozītu sistēmu, konteineru sistēma kļūs dārgāka. Ir jāzina precīzi starpība, un tad var pateikt, būs dārgāka vai ne. Protams, atkritumu apsaimniekotāju interese ir, lai materiāls pēc iespējas ir pie viņa, lai viņš šo peļņu saņemtu.

P. Liniņš: Mēs nevarēsim vispār atteikties no maksājuma atkritumu apsaimniekotājiem, par visu pārējo būs jāmaksā. Depozītu sistēma pēc būtības torpedēs konteineru sistēmu, padarot atlikušo maksājumu neizbēgami dārgāku. Jo atkritumu apsaimniekotāji PET pudeles savāc par velti un par naudu pārdod. Ja ar depozītu sistēmu PET pudeles daļēji tiks atņemtas, tad izmaksas pieaugs.

R.Vesere: Tīri savāktai PET pudelei ir pavisam cita cena nekā atlasot no konteineru nešķirotās masas. Protams, ja atkritumu apsaimniekotājs vēlas turpināt saņemt to pašu naudu un neko nedarīt, tad, jā, ir jāceļ cenas.

 

Es tagad citēšu sabiedrības “Zaļais punkts” direktora Kaspara Zakuļa teikto: ieviešot piedāvāto depozītu sistēmu, tā būs ļoti dārga, ražotājiem būs jāpalielina savas produkcijas cena, jo pašiem nāksies finansēt depozīta sistēmas ieviešanu un uzturēšanu. Apsaimniekošanas izmaksas konteineru sistēmā pārējam iepakojumam palielināsies par 10%.

J. Brizga: Ražotāji aicina pagaidīt vēl trīs gadus, tad izmaksas depozītu sistēmai būs tādas pašas kā konteineru sistēmai un tad viņi būtu gatavi pāriet uz to. Izmaksas aug, pašlaik esošā sistēma ir par vienu diviem centiem lētāka, nekā varētu būt depozītsistēma.

R. Vesere: Ticiet man, tirgotājs un ražotājs no iedzīvotāja iekasē konstantu summu par katru pudeli. Tas ir cenā ielikts un nav apspriežams. Starp citu, Latvijā ir tikai daži desmiti stikla taras punktu, kas strādā oficiāli, ar atļaujām, pārējie visi ir bez atļaujas. Un cik iedzīvotājs saņem pretī taras punktā par šo pudeli? Esat pamēģinājuši?

Ģ. Greiškalns: Es saņēmu astoņus centus.

R. Vesere: Jums ir bijis ļoti veiksmīgi, jo parasti ir divi līdz četri centi par pudeli.

 

Vai es pareizi sapratu, ka arguments, kāpēc šobrīd jāievieš depozītu sistēma, ir tas, ka šodien tas ir lētāk nekā rīt?

J. Brizga: Izmaksas augs jebkurā gadījumā. Un īpaši, ja neko negribēsim mainīt savos paradumos.

P. Liniņš: Konteineru sistēma nav ieviesta līdz galam, bet mēs taisām jaunu, vēl dārgāku, kas, es uzskatu, torpedēs esošo sistēmu. Šā brīža piedāvājums pauž iedzīvotājam – beidz tās pudeles placināt, kā gadiem tev esam mācījuši, un nopērc dārgo aparātu…

R. Vesere: Eiropa atrodas pie sasistas siles, jo vairāk nekā 60% no Eiropas radītājiem atkritumiem kā otrreizējās izejvielas tika vestas uz Ķīnu, kas janvārī aizvēra savas robežas. Tas nozīmē, ka Eiropai šobrīd ir stipri jādomā, ko darīt ar saviem atkritumiem. Mazu pārstrādes uzņēmumu veidot nav rentabli. Mums ir ekskluzīva iespēja izveidot šeit pārstrādes rūpnīcu un ražot materiālus pašiem.

Neuzskatām, ka visur vajag izvietot depozītu automātus, kas ir dārgi. Turklāt, nav tikai viena norvēģu firma, pasaulē ir 20 firmas, kas ražo dažnedažādus un turklāt arī daudz lētākus par norvēģu automātiem. Ja izvēlamies pudeles pieņemt nevis automātā, bet manuāli, tad teorētiski iespējams savākt arī saplacinātas pudeles. Kāpēc negribam sev radīt inovācijas, jaunas darba vietas un visu pārējo?

P. Liniņš: Atkritumu pārstrādātāji prasa izejvielu, viņiem jau tagad nav problēmu pārstrādāt ar konteineriem vākto.

Ģ. Greiškalns: Viens no uzņēmumu investīciju veikšanas priekšnoteikumiem ir prognozējama uzņēmējdarbības vide. Tāpēc ir labi, ka pirms trim gadiem tika pieņemts lēmums virzīties uz dalīto atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, tādējādi veiktas Eiropas Savienības investīcijas, privātas investīcijas, uzņēmumu investīcijas. Šī sistēma līdz galam nav ieviesta, netiek uzraudzīta, kontrolēta… Daļa Rīgas vispār nav dalītajā atkritumu sistēmā.

Tā vietā, lai turpinātu pilnveidot, uzraudzīt, kontrolēt, sakārtot, metīsimies uz kādu citu administratīvu risinājumu ar noteiktiem nosacījumiem un papildu investīcijām. Varbūt vispirms jāsakārto esošā sistēma, lai ir vienādas mērvienības, lai tiek maksāts par reālo, nevis mistiskiem koeficientiem. Lai tiek ievērota konkurence un pašvaldības organizē normālus iepirkumus, nevis tikai inhaus, kuros deleģējumi ir tik dažādi, ka nevar saprast, par ko tiek maksāts un kādas ir konkrēto komponentu izmaksas. Manuprāt, dalītā atkritumu apsaimniekošana šobrīd nestrādā līdz galam. Vai depozītu sistēmā ieguldītie miljoni dos lielāku atdevi nekā tie paši miljoni, ja tos ieguldītu esošā sistēmā?

J. Brizga: Eiropas Komisija grib noteikt mērķi savākt 2025. gadā 90% no plastmasas pudelēm. Var jau to atstāt ražotāju atbildības ziņā, un tad lai uzņēmumi paši domā, kā to var vai nevar izdarīt. Nav precedentu, kā tik lielu atkritumu daļu savākt konteineru sistēmās. Austrijā, Šveicē, Vācijā, kur konteineru sistēmas ir jau 20 gadus, cilvēki ļoti apzinīgi šķiro. Tur tāpat vajag nodrošināt depozītu sistēmu. Izglītošana un konteineru klātbūtne vēl nenodrošina to, ka pudeles tiks savāktas.

 

Bet tikko Dānija atteicās no depozītu sistēmas…

R. Vesere: Tā nav taisnība, mēs pārbaudījām. Tā ir preses pīle. Vairākas valstis ir paredzējušas ieviest depozītu sistēmu. Čehijā līdz šim bija depozītu sistēma pudelēm, gatavojas ieviest arī PET. Lielbritānija ir pieņēmusi lēmumu, Skotija, Slovākija, Francija vērtē. Malta atkārtoti vērtē. Šīs valstis ir sapratušas, ka nevarēs tikai ar konteineru sistēmu nodrošināt 90% sašķirotus atkritumus.

P. Liniņš: Bet tas nav Latvijas gadījums! Savācam vispirms pamatmasu konteineros.

R. Vesere: 2025. gads un 90%, lai saprastu, ka to neizdarīsim un pēc tam soda nauda, ko atkal maksās iedzīvotājs? Katru dienu par pārkāpumu 300 tūkstoši eiro, kamēr tiek novērsts pārkāpums.

 

Tātad Latvijā atkritumu apsaimniekošanā jāievieš Eiropas prasības, kas vēl ir tikai projektā?

P. Liniņš: Turklāt mēs arī nezinām aktuālos datus, cik Latvijā sašķirojam atkritumus. Uz šo neesošo datu pamata argumentējam depozītu sistēmas nepieciešamību.

R. Vesere: Ir jārēķinās arī ar laiku, kas nepieciešams šīs sistēmas ieviešanai. Nepietiek ar to, ka Saeima pieņem likumu. Lai depozītu sistēma sāktu darboties noteiktajā termiņā, visiem normatīvajiem aktiem ir jābūt pusotru gadu pirms tam.

Ģ. Greiškalns: Es nedzirdu, cik daudz resursu jūs plānojat jau esošās sistēmas ieviešanai un uzraudzīšanai. Nevar cilvēks iemācīties skriet, pirms nav sācis rāpot. Tāpat arī atkritumu apsaimniekošanā – kamēr nestrādās dalītā atkritumu savākšanas sistēma un nesasniegs kaut vai tos 60%, ieviest dārgo un cerēt, ka sasniegsim 90%, nav pamata.

Pirmkārt, bagātāki cilvēki atklāti metīs zemē, jo par 10 centiem gan jau kāds atnāks un savāks. Otrkārt, ja tagad velk ārā stikla pudeles no konteineriem, ko ved nodot par 2, 4 vai 8 centiem, tad konteinerus izrakņās vēl vairāk, lai atrastu nododamās plastmasas pudeles. Treškārt, kad Izglītības ministrija bērnudārzos stāstīs par iepakojumiem, kā tos dalīt?

R. Vesere: Ražotāju atbildības organizācijām ir jāiet un jāstāsta par atkritumu šķirošanu, jo viņiem ir pienākums ieguldīt līdzekļus izglītošanā. Kāpēc ražotāji nepārbauda, par ko maksā?

P. Liniņš: Šī pieeja ir vienkārši fantastiska! Principu “piesārņotājs vienmēr maksā” nevar lietot visam kā korķi. Galu galā ražotājs ir tas, kas ar nodokļiem uztur šo valsti, tostarp arī VARAM aparātu. Un tas, ko VARAM piedāvā ražotājam šobrīd, ir samaksāt par šo jauno, dārgo sistēmu, kas pēc būtības velk uz jaunu papildu akcīzes nodokli. Nevar teikt, ka visās vides problēmās ir vainīgs ražotājs un ka viņam vēl vajadzētu kontrolēt arī tos, kuriem nodarbošanās ir atkritumu savākšana.

R. Vesere: Bet jums ir vienalga, kur aiziet jūsu nauda?

J. Brizga: Līdzīgi kā Amerikā, kur pašlaik notiek tiesas prāvas ar naftas kompānijām, kas neuzņemas atbildību par klimata pārmaiņām, arī Eiropā dažas organizācijas apspriež iespēju sūdzēt tiesā plastmasas iepakojuma ražotājus par okeānu piesārņojumu. Lai ražotājs uzņemas atbildību par radīto piesārņojumu, lai neuzskata, ka samaksā un atbildība ar to arī beidzas.

 

Kurš tad galu galā ir piesārņotājs – tas, kurš izmanto PET pudeli, lai iepildītu tajā produkciju, vai tas, kurš to pudeli nomet mežmalā?

R. Vesere: Ražotājs ir atbildīgs par savu preci no izejvielu ieguves brīža līdz atkritumu pārstrādes brīdim. Ražotājs atbild par to, kādā veidā to ražo, kādas izejvielas un iepakojumu izmanto, kas ar to iepakojumu notiek pēc tam. Un, ja reiz ražotājs savu atbildību par iepakojumu atdod tālāk apsaimniekotājam, par ko slēdz līgumu, un tāpēc nemaksā nodokli, tad varbūt tomēr ražotājam ir vērts pasekot līdzi, vai apsaimniekotājs ir godprātīgs.

P. Liniņš: Vai tas nav VARAM uzdevums – sekot līdzi, cik atkritumu apsaimniekotāji savāc?

R. Vesere: Valsts sertificē atkritumu apsaimniekotājus, bet valsts nejaucas iekšā cenas noteikšanā. Šo līgumu starp apsaimniekotāju un ražotāju neregulē valsts, tās ir civiltiesiskas attiecības. Valsts kontrolē saistību izpildi, proti, Valsts Vides dienests pārbauda kopējā bilancē, vai ir tikai sazīmēti cipari vai izdarīts arī reālais darbs. Tiek pārbaudīts, vai pārstrādātājs no šā uzņēmuma tik tiešām ir saņēmis šo materiālu.

P. Liniņš: Es kā ražotājs īsti negribētu uzņemties atbildību, ka mēs apsaimniekotājiem apmaksājam rēķinus par atkritumu savākšanu un atskaitīšanos VARAM un paralēli, aizbildinoties, ka mums ir civiltiesiskas attiecības, daļēji šo funkciju uzraugām un vēl arī pamācām, kā labāk savākt atkritumus…

J. Brizga: Jūs savu atbildību par piesārņojumu īsti neizjūtat. Jūs darāt, jo tā to prasa likums. Jūs šo dalītās atbildības maksājumu uztverat kā nodokli, kaut gan valsts to ir pavisam citādi domājusi.

P. Liniņš: Maksājums, ko šobrīd samaksājam ražotāju atbildības sistēmās un kam ir tendence stipri pieaugt, ir tik liels, ka mēs vairāk nekā atbildību izjūtam par to visu.

R. Vesere: Kāpēc pieaug? Varbūt tas nav pamatoti?

 

Varbūt mums ir pārāk maza konkurence starp atkritumu apsaimniekotājiem, ja izmaksas, iespējams, aug nepamatoti?

Ģ. Greiškalns: Kļūst arvien mazāka un mazāka. Monopols gluži vēl nav, bet tuvu tam.

R. Vesere: Tas ir tikai laika jautājums, kad pašlaik paralēlās sistēmas – atkritumu apsaimniekotāji pašvaldībās un ražotāju atbildības sistēmas – tiks apvienotas. Pretējā gadījumā tās efektīvi nevar darboties. Šobrīd iepakotāju ražotāju atbildības sistēmā strādā četras piecas organizācijas.

J. Brizga: Dažas no tām tiešām var apšaubāmi operēt ar saviem datiem, noslēgt līgumu, piemēram, par tetrapaku savākšanu, bet vākt makulatūru. Lielbritānijā konstatēts, ir 20 – 30% starpība starp to, ko ir samaksājis ražotājs, un to, kas tiek nosvērts otrā galā. Ražotājs nodod tirgū PET pudeles pēc svara un attiecīgi pēc svara arī samaksā par tām, taču mehāniskajās šķirošanas līnijās pudeles ir kopā ar visu šķidrumu, kas tajās palicis.

Ģ. Greiškalns: Tieši tas pats jau notiek arī Latvijā.

R. Vesere: Lai iedzīvotāji zinātu, kur un kādas lietas var nodot atkritumu šķirošanas punktos, izveidota interneta lapa “skiroviegli.lv”. Par Rīgu, iespējams, ir visneprecīzākā informācija, jo Rīgas pašvaldība nezina, kas notiek pilsētā, un nevar iedot punktu koordinātas. Šobrīd analizējam iespējas visā valstī ieviest vienotas krāsas konteinerus, lai cilvēkiem būtu vienkāršāk saprast, kas kurā konteinerā jāmet. Divu gadu laikā esam panākuši, ka visiem dalītās šķirošanas konteineriem ir norādes, ko tur drīkst mest, ko nedrīkst, bet katrs apsaimniekotājs šo norādi noformē atšķirīgi. Dalītā atkritumu vākšana ir jāpadara iedzīvotājiem saprotama un draudzīga.

P. Liniņš: Šī diskusija būtu jāturpina pēc vēlēšanām, jo tad atbildes uz racionālajiem argumentiem varētu būt pilnīgi citādas. Šobrīd, es domāju, ir daudz politiskas iniciatīvas, kas ir saistītas ar vēlēšanu tuvumu.

J. Brizga: Vēlēšanas ir labs brīdis, lai panāktu šādas sistēmas ieviešanu.

LA.lv