Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. marts, 2013
Drukāt

Par TV čiekuriem un āboliem

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) 7. martā izraudzīs trīs Latvijas Televīzijas (LTV) jaunās valdes locekļus – valdes priekšsēdētāju, vēl divus valdes locekļus programmu attīstības, kā arī finanšu un tehnoloģiju jautājumos.

 

Uz šiem amatiem kandidē astoņas personas, kuras par 19 tūkstošiem latu atlasījis personāla izvēles uzņēmums “Fontes”. Kā firma ir mērījusi kandidātu radošumu un kādas pārmaiņas mēs varam gaidīt LTV, kad darbu sāks jaunā televīzijas vadība? Par šo un citiem jautājumiem NEPLP priekšsēdētāja vietnieci Aiju Dulevsku iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.

 

 

V. Krustiņš: – Kādam, jūsuprāt, jābūt televīzijas valdes priekšsēdētājam, kuru pienesīs uz paplātes, sak, tas ir īstais! Kāds būs tas pasūtītais produkts?

– Mūsu ideālais variants dabā nepastāv, tāpēc ir vajadzīgi trīs valdes locekļi, lai viņi varētu izveidot to ideālo modeli. Padome vēlas, lai valdes priekšsēdētājs spētu vadīt televīziju, kurā strādā 400 visdažādāko darbinieku.

Televīzija ir jāvada tādam cilvēkam, kas šo radošo kolektīvu spētu organizēt tā, lai tas darbotos vienam mērķim – spētu izveidot kvalitatīva satura raidījumus. Nevis kā tas notiek patlaban, kad televīzijā ir daudz labu žurnālistu un radošu cilvēku, bet katrs strādā pašplūsmā, un nav īsti saredzams, kāds ir viņu kopīgais mērķis.

Mēs vēlamies tādu LTV vadītāju, kurš saredz, kurp viņš ved visu lielo televīzijas komandu.

– Tātad jums vajag spalvaino roku?

– Priekšplānā ir jābūt cilvēkam, kurš redz kopumu un katra cilvēka vietu tajā.

– Vai tās astoņas personas, kuras nav izbirušas caur atlases sietu, ir pierādījušas ar saviem darbiem, ka tām ir televīzijas profesionāļa saprašana un pieredze?

– Daži kandidāti ir ar praktiskā darba pieredzi televīzijā. Pirmais līmenis tomēr ir vadītājs, kurš veicina jau esošo radošo cilvēku attīstību un atrod jaunus.

– Bet ir vajadzīga saprašana par radošo darbu, nevar taču likt āzi par dārznieku, kurš neatšķir, ka žurnālistika ir viena lieta, bet naudas pelnīšana – pavisam cita.

– Kaut gan kandidātu darba pieredze televīzijā ir diezgan ierobežota, tomēr ir arī radoši kandidāti. Piemēram, tāda ir Jana Semjonova, kas patlaban ir Latvijas Televīzijas 7. kanāla programmu redaktore.

– Vai sabiedriskās televīzijas saturs uzlabosies? Tas patlaban nav saprotams. Kaut gan “Dienā” lasu vienas no LTV valdes priekšsēdētāja amata kandidātes Gintas Krivmas redzējumu: “Latvijas Televīzijas un jaunā sabiedriskā medija vīzijā arī ir šāds formulējums – kļūt par vadošo mediju Latvijā. Tas, manuprāt, ir cienījams mērķis.” Godīgi sakot, man kā televīzijas skatītājam gribētos, lai man neviens nebāž ausīs, ka viņš būs vadošais un mani, skatītāju, vadīs. Es vēlos saņemt pietiekami krietnu, profesionāli nostrādātu un godīgu informāciju.

– Tur ir neliela pretruna.

Klausoties intervijas ar kandidātiem, man ir radusies sajūta, ka viņi atbild tā, kā viņiem liekas, kā mēs gribētu dzirdēt. Tie būtiskākie jautājumi, ko kandidāts darīs, kad ieies pa televīzijas durvīm, tiek uzdoti ļoti maz. Piemēram, tikšanās reizē ar LTV kolektīvu viņiem tika vaicāti pārsvarā pakārtoti jautājumi.

Tagad ar kandidātiem tiekos pati, lai to uzzinātu un iepazītos ar cilvēkiem, no kuriem lielāko daļu personīgi nepazīstu, un redzu, ka šādā sarunā viņi ir pavisam citādi, daudz lietišķāki un pārliecinošāki.

– Vai padome kandidātiem ir skaidri norādījusi, ko no viņiem prasīs, kas viņiem būs jādara?

– Jā, esam.

– Preses konferencē, kas tika rīkota sakarā ar pagājušā gada 18. februāra referendumu, pie galda sēdēja padomes vadītājs Dimanta kungs. Viņš šķiet ļoti gandarīts, ka 11. novembra un 18. novembra parādes translācija Latvijas Televīzijas 7. kanālā notika krievu valodā. No Dimanta kunga teiktā šķita, ka arvien vairāk būs šādu translāciju. Vai tas ir viņa privātais vai visas padomes viedoklis?

– Manuprāt, tāds ir viņa privātais viedoklis. Kad LTV atskaitījās, kā tā ir strādājusi aizvadītajā gadā, tās darbinieki sacīja, ka par lielu brīnumu nemaz nevajagot komentēt, piemēram, sporta pārraides arī krievu valodā, jo krievu skatītāji skatās šīs pārraides valsts valodā.

– Ja amatpersonas privātais viedoklis diriģē televīzijas darbību, tas ierindas skatītājus ļoti uztrauc.

– Mēs tomēr esam pieci, nevis viens vai divi padomes locekļi.

– Pašreizējā televīzijas programmā trūkst raidījumu par Latvijas vēsturi, un mums nav saprotams, kā tie var nebūt. Valstij tuvojas 100 gadu jubileja, bet televīzijā šis fakts nav manāms.

– Tam mēs pievērsām pamatīgu uzmanību, spriežot par 2013. gada Latvijas Televīzijas raidījumiem sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.

Nav šaubu, televīzijā jābūt raidījumiem par Latvijas vēsturi, ārpolitiku, tāpat kā oriģinālām programmām bērniem. Televīzijā jābūt ziņām no visas valsts, lai Latvijas tauta justos vienota. Nepietiek ar to, ka “Panorāma” nofilmē Saeimā kādu deputātu, bet pēc tam turpat pie Brīvības pieminekļa pajautā sabiedrības viedokļus.

Pavisam kas cits ir, piemēram, reģionālo televīziju veidotais raidījums “Aculiecinieks” par eiro. Tur parādās, ka Latvija ir liela, ka tā nav tikai teritorija Rīgā ap Brīvības pieminekli un Saeimu. Turklāt reģionālās televīzijas rāda dažādus viedokļus ar atšķirīgiem akcentiem. Reģionālās televīzijas jūt, ka tām ir atbalsts, un nāk iekšā Latvijas Televīzijā. Šo jautājumu ļoti nopietni virza padomes locekļi Dainis Mjartāns un Ivars Zviedris.

Būs arī raidījums par Latvijas vēsturi. Mēs to lūdzām un argumentējām.

– Ja runājam par televīzijas saturu, pašreiz nav televīzijas kritikas.

– Padome martā rīkos radio un televīzijas dienu, kur mediju radošie cilvēki varēs savstarpēji viens otru uzklausīt un izteikties.

– Bet vai jums nešķiet, ka vajadzētu rīkot tādu dienu, kur arī skatītāji un klausītāji varētu izteikties. Televīzijas raidījumu vadītāji bieži tiek cauri sveikā, jo skatītājiem nav ļauts zvanīt un jautāt. “Sastrēgumstundas” laikā neviens no malas nevar piezvanīt, lai noskaidrotu, kāpēc, kā mums signalizē, gandrīz katrā raidījumā sēž vieni un tie paši personāži.

– Tiklīdz kāds no padomes izsaka konkrētu viedokli, ka kaut kas paticis vai nav paticis, uzreiz atskan saucieni, ka padome, lūk, iejaucoties raidījumu saturā, ko mēs nedrīkstam darīt pēc likuma.

– Vai tad padome nedrīkst par valsts naudu uzturētajai televīzijai vai radio pateikt: esat tik laipni, laidiet skatītājus pie vārda! Raidījums “Piezvaniet, mēs jums atbildēsim!” pazuda kā vēja pūsts. Atliek vien secināt, ka televīzija savu ērtību labad izvairās no tieša kontakta ar skatītājiem.

– Mēs neko nevaram ieteikt, jo, tiklīdz mēs iesakām, tā atskan, ka mēs traucējot strādāt. Latvijas Radio atnāk atskaitīties par sabiedrisko pasūtījumu un secina, ka galvenais, kas tam traucējot strādāt, esot padome.

Padome, lūk, izdarot politisko spiedienu. Varbūt kādreiz patiešām tāds spiediens ir bijis, un cilvēki domā, ka tas pastāvēs mūžīgi. Pirms mūs ievēlēja, mums bija ļoti daudz jārunā, kā mēs vērtējam televīziju un radio. Tagad izrādās, ka mums jātur mutes ciet, jo nekādu viedokļu vairs nevar būt.

– Tad jau nav saprotams, kam padome ir paredzēta, ja jūs neko nedrīkstat? Tiešām?

– Cilvēki mūs uztver dažādi, un ne jau visi grib ieklausīties padomes ieteikumos. Tomēr padome atrod to veidu, kā sarunāties ar mediju pārstāvjiem.

– Nesen izskanēja laba doma, ka vajadzētu uzskaitīt sejas, kurām vienmēr prasa viedokli.

– Tā ir Zviedrijas prakse, kas tika pieminēta, bet diezgan neveiksmīgā formā. Taču ideja ir šāda: lai, piemēram, pieņemot kādu likumu vai likuma grozījumu, nebūtu tā, ka žurnālisti viedokļus prasa tikai politiķiem vai tikai tiem pašiem politikas ekspertiem.

– Lai nav tikai Ijaba un Kažokas kundzes viedoklis… Kāpēc Mārim Rukam nejautā, vai ir labās un aizliegtās personas?

– Tas ir jūtams.

– Kura dāma vai kungs TV vadībā izšķir, kuram jāprasa viedoklis, kuram – ne?

– Pastāstīšu, kā beidzās epopeja ar manu personisko izteikumu, kad publiski izteicos, ka vienu konkrētu jautājumu (par īpašumu atdošanu ebrejiem – M. L.) Latvijas Radio varētu komentēt arī citi cilvēki. Tas beidzās ar to, ka starptautiskā organizācija “Reportieri bez robežām” paziņoja, ka Latvijā esot apdraudēta – ne vairāk un ne mazāk – preses brīvība. No manas puses ir bijis bikls mēģinājums pateikt, ka nevajag aprobežoties tikai ar vieniem un tiem pašiem viedokļiem, ka jāprasa arī citiem cilvēkiem.

Lato Lapsa, uzskatot, ka man nav tiesības paust viedokli, iesūdzēja mani administratīvajā tiesā, jo es, lūk, par daudz izsakoties un tādējādi pārsniedzot sava amata pilnvaras. Tiesa atzina, ka man tomēr kā padomes pārstāvei ir arī tiesības uz savu personisko viedokli.

Lato Lapsas kungs izdarīja ļoti labu darbu, jo nu mēs, padomes locekļi, tagad zinām, ka mums ir tiesības ne tikai strādāt, bet arī domāt un paust savu viedokli.

– Nupat pārbraucu ar acīm pāri pirmā un otrā LTV kanāla raidījumu programmām – katrs otrais raidījums ir atkārtojums. Par ko televīzija tērē naudu?

– Naudas ir tik daudz, lai aizpildītu ēteru. Bija ieplānoti raidījumi par zinātni, bērnu raidījumi, diskusijas par vēsturi studijā, bet nav naudas. Tāpēc arī šie atkārtojumi.

– Vai valdība ir pasūtījusi kādu raidījumu?

– Valdība ir iedevusi naudu informējošai kampaņai par eiro ieviešanu, piešķīrusi naudu gan televīzijai, gan radio tā sauktajai sabiedrības saliedētības programmai, lai varētu izveidot raidījumus Latgales reģionā. Nupat valdība piešķīra naudu sabiedriskajai un vietējām televīzijām priekšvēlēšanu debatēm, lai visiem deputātiem, kas kandidēs pašvaldībās, būtu iespēja izteikties neatkarīgos raidījumos.

– Vai nauda ir iedota arī Latvijas vēstures raidījumiem, sagaidot valsts simt gadu jubileju?

– Tāda speciāla pasūtījuma nav. Mēs, protams, priecātos, ja valdība pateiktu, ka ir nepieciešami šādi raidījumi.

– Mēs runājam par ļoti unikālu amatu – LTV vadītāju. Nav saprotams, kā viena personāla atlases firma izmērīs pašu galveno – šīs personas radošumu, kurš nav izmērāms.

– Pirmajā piegājienā, kad bija runa par to, vai mēs izvēlamies vai neizvēlamies iesaistīt LTV valdes vēlēšanu procesā personāla atlases firmu, es un mani divi kolēģi nobalsojām pret. Pēc tam gan sekoja otrs balsojums….

– Vai padome var arī noraidīt šāda veidā atlasītās personas, pasakot: piedodiet, konkurss nav izdevies.

– Jā, mēs to varam darīt, jo atbildība par balsojumu jāuzņemas tikai un vienīgi NEPLP, nevis kādam citam. Faktiski LTV vadītājs būs arī NEPLP “seja” – tas būs cilvēks, kam tiek uzticēts ārkārtīgi atbildīgs un val­stisks uzdevums. Personāla atlases firma pilda savus pienākumus – izvērtē konkrētus personību aspektus, ja nemaldos, 12 pozīcijās. “Fontes” ir atlasījis personālu “Latvenergo”, bankām un citām iestādēm, kuras ļoti atšķiras no televīzijas. Mēs taču nevaram personāla atlasītājiem pieprasīt, lai čiekuru vietā pie eglēm būtu āboli.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+