Mīlenbahs un Endzelīns atpūšas, latviešu interneta homēri strādā 0
Tomēr to ir sastādījušas gramatiķes – čaukstenes un lingvistes – mācekles salīdzinājumā ar korifejiem Mīlenbahu un Endzelīnu, kuru sapakotais latviešu valodas vārdu krājums nav sastūķējams iekšā ozolkoka skapī un kuru leksikonu lasot, mūsdienu pusaudzis, atēdies jau pie burta B, necenzētā pārsteigumā izsauktos – wow, kruta, tie ķīnieši nu gan varējuši liet čugunu!
Klasiskie valodas tirgus izpētes speciālisti apgalvo, ka Viljama Šekspīra vai cita puškina vārdenē noglabātas apmēram 30 000 leksikas vienības, vidusmēra pilsonis tīri veikli iztiekot, lietādams ap 3000 izteikumu, bet erudītes Elločkas Ščukinas mazumiņš bija 30 pirmās nepieciešamības vārdu, kas vēstīja par pārsteigumu, pauda runātājas pasaules uzskatu, raksturoja priekšmetus un parādības.
Mūsdienu valodniecībā necenšas no mušas izpūst ziloni, Mīlenbahs ar Endzelīnu lai droši atpūšas. Cilvēkiem, kam niez mēle izteikties, nevajag noņemties kā ar eņģeļu dziedāšanu, ja pat pašu svarīgāko saturu var ietilpināt 140 neartikulētās tvitera rakstu zīmēs, pasausā interneta komentārā vai aprautā telefona īsziņā. Tiešajā runā pieticīgākais leksiskais aprīkojums un nabadzīgākā, stepei līdzīgā augseka ir mūsu ministriem un administrācijas pārstāvjiem. Viņi teksta skaidienā no lieka netramda latviešu valodas mantnīcā dusošās vērtības, neizmanto sinonīmus, lai gan izretis uzzibsnī ar kādu eifēmismu. (Piem., lidostā jāstrādā krāniem.) Pirmkārt, ir svarīga precīza komunikācija ar vēlētāju, nevis māžošanās ar izspiestiem domu ūdeņiem. Otrkārt, viss, kas ministram sakāms, ir viņam uz pieres rakstīts vai izlasāms neaizmirstulīšu zilajās acīs. Tāpēc politiķa runas kabatas formāts (vārdi, pēc kuriem nav jāmeklē ķešā) ir “diskutējams jautājums”, “problēma darba grupā”, “funkcija”, “čuriki”, “plāns nav izvedams dzīvē”, kā arī pagarāks, piparotāks, sufliera pačukstēts izteiciens – “mēs domājām, kad vajadzēja darīt tā, bet tā nevajadzēja darīt”.
Mijiedarbībā ar valdību strādā un nav uz mutes krituši dežurējošie datora taustiņu klabinātāji, kuri, no rīta apsēdušies pie aparāta, spiež kā no pumpja, lai bagātinātu tautiskās folkloras un korespondences klēti. Varbūt nespēcīgam intelbeņķim interneta frazeoloģijas paketē saliktais šķitīs, gaismai svīstot, iztukšots naktspoda saturs vai izlietas samazgas, tomēr daudziem pilsoņiem cauru dienu plūstošā tvana gāze ar augstu CO2 piesātinājumu izliekas kā malks dzīvinoša gaisa no skābekļa balona. Un nudien! Ja katrs rīts sākas ar pikantērijām no mazkustīgo kantoru darbinieku dzīves, ar sliktām ziņām, ko salaidusi dēlī valdība, – kā nekļūt par latviešu interneta homēriem! Verbālie monstri liek vienu brūnu kūciņu pēc otras. Tas ir vāks! Pilnīgs sviests! Škrobe – atkal aplauzāmies! Bļāviens, kā ieberzāmies! Bespreģels! Japāņu māte, vai tas notiek XXI gadsimtā!
Tā nedaudz rejošā dialektā pie datora runā un tulko nebūt ne pļāputašas, bet cilvēki, kas nokāvušies ar savām domām, gruzīdamies, ka valsti vada debiļi, mafija un shēmotāji – cik var skatīties uz šitām mordām. Kad internetam pieliks mežsargu, tad latviešu burtnieki atkal iegrims snaudā un filoloģijas druvā nebūs nevienas uzlasāmas vārpas, līdz kamēr tautu modinās jauns Kronvaldu Atis.
