Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Par Valsts prezidentu labāk paklusēt? 16


Saeimas deputāts Juris Viļums
Saeimas deputāts Juris Viļums
Foto: Timurs Subhankulovs

Autors ir Saeimas deputāts Juris Viļums (Latvijas Reģionu Apvienība)

Kritikas vilnis par Latvijas Valsts prezidenta R.Vējoņa kārtējo spēju vai, pareizāk, nespēju pārstāvēt godam savu valsti jau atkal liek uzdot jautājumus par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Vai Saeimas deputātu aizklātā balsojumā ievēlēts prezidents tiešām pārstāv Latvijas un tās iedzīvotāju intereses, ja pastāvošais ievēlēšanas mehānisms pieļauj negodprātīgu, manipulatīvu balsu izmantošanu vai pat pirkšanu? Mēs diemžēl esam pēdējos gados jau vairākas reizes pārliecinājušies, ka nevaram uz šādu kārtību paļauties.

Tādēļ par kārtējo Valsts prezidenta “izgāšanos” starptautiskā mērogā pilnībā ir atbildīgs jau gadiem Latviju pārvaldošais politmahināciju hibrīds – ZZS, Vienotība un Saskaņa, kuri atbalstīja viņiem ērto R.Vējoņa kandidatūru. Varam teikt “paldies” tiem 55 Saeimas deputātiem, kuri par to nobalsoja (acīmredzot, arī dažiem no Saskaņas vai citām draudzīgām partijām). Tā nu jau tradicionāli Saeimas vairākuma atbalstītie un ievēlētie prezidenti ir tādi, par kuriem jāsarkst. Kuri nespēj un neprot profesionāli organizēt nedz savas komandas darbu, nedz apjauš arī savus tiešos darba pienākumus, pat nerunājot par to atbildīgu un prasmīgu izpildi un profesionālu komandas darba vadību.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas visi Valsts prezidenti ir ievēlēti “shēmojot”, bez sabiedrības vērtējuma un iesaistes procesos. Visai komiski bijuši argumenti un pat ievēlēšanas process praktiski visiem kandidātiem. Nav jau arī bijuši oficiāli izvirzīti izvēles kritēriji, kādam jābūt Valsts prezidentam, jo politiskā “elite” vispirms selektē, pēc tam mēģina “pārdot” sabiedrībai sev ērto kompromisa kandidātu. Gunti Ulmani “ievilka “uzvārds, Vaira Vīķe-Freiberga bija “aizjūras” pārsteigums, Valda Zatlera ievēlēšanu nekavēja “zoodārza sarunas”, savukārt Andris Bērziņš mantojumā atstāja atmiņas par aizdomīgi apgūtiem ES fondu līdzekļiem, prezidenta necienīgu komunikāciju ar medijiem un līdz sirds dziļumiem aizvainotā premjera V.Dombrovska (V) atkāpšanos pēc Zolitūdes traģēdijas.

Ja Valsts prezidents netur sākotnēji doto zvērestu vai ir apstākļi, kas kavē pienākumu veikšanu, cik godprātīgi ir palikt amatā kā dekoratīvam elementam – bez stājas, bez mugurkaula un bez valodas? Nav vērts pat pieprasīt atskaiti attiecībā pret Prezidenta zvērestā teikto, jo kūstošie reģioni un Eiropā augstākā iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība ir arī Valsts prezidenta darba, bezdarbības vai pretdarbības rezultāts*.

Stāsts jau nav tikai par valodas prasmi, bet arī par Valsts prezidenta pašapziņu, gribu un spēju pārstāvēt godam savu valsti. Skaidri apzināties savu misiju un savus uzdevumus, kas Latvijas Valsts prezidenta gadījumā lielā mērā ir valsts reprezentācija un kura rokās ir arī valsts drošības jautājumi. Latvijai nepieciešams prezidents, kurš pārstāv valsti tā, lai varam lepoties.

Ir skumji, ka ir zaudēta lieliska iespēja starptautiskā līmenī miljonu auditorijai pieteikt Latviju – mazu valsti, bet lepnu, gudru un strādīgu cilvēku zemi. Zemi, no kuras nāk daudzi talantīgi cilvēki – mākslinieki, sportisti, izgudrotāji, ārsti, zinātnieki. Valsti, kur prot ne vien diedelēt aizņēmumus un finansēt banku izraisītas krīzes, bet arī radīt un realizēt inovatīvas, sabiedrībai nozīmīgas idejas, saglabāt tradīcijas un lepoties ar savu vēsturi un identitāti.

Ir skumji, ka labākais, ko var izdarīt ārvalstu mediji – neparādīt vispār vai smalkjūtīgi nekomentēt neko par Latvijas Valsts prezidentu un viņa uzstāšanos.**

* – “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.” (LR Satversmes 40.p.)

** – https://espresso.economist.com/6e04df31f1bbb1c02666d0dfa3638f76

LA.lv