Par valsts zemes fondiem un lauksaimniecību 0
Beidzot, liekas, mūsu valdība ir nolēmusi nopietni ķerties pie sen sasāpējušā jautājuma – novērst vai vismaz ierobežot lauksaimniecības zemes slēptu izpārdošanu ārvalstu pilsoņiem un viņu organizācijām.
Taču, kā parasti, lēmumi tiek pieņemti ar zināmu nedrošību, ar rūpēm galvenokārt par to, lai tikai nenodarītu pāri kādiem ārvalstu investoriem un tos, nedod Dievs, neatbaidītu.
Privātīpašums, kā zināms, ir svēts, bet Latvijas zeme kā viens no Latvijas valsts eksistences pamatnosacījumiem ir vēl svētāka.
Lauksaimnieciskā ražošana kā zemnieka un viņa ģimenes dzīvesveids, kā individuāla (ģimenes) sīkražošana, nebūt nav atmetama un nīdējama kā novecojusi un neefektīva, visu uzmanību pievēršot un līdzekļus pārdalot par labu lielajām fermām. Viensētās ražotā produkcija varbūt arī ne vienmēr atbildīs Eiropas stingrajām prasībām ekoloģiski tīrai produkcijai, taču neapšaubāmi tā būs daudz mazāk ķimizēta un daudz veselīgāka nekā lielo kombinātu ražojumi.
Taču problēmu rada produkcijas realizācija, jo salīdzinoši nelielos un neregulāros produkcijas daudzumus ir nerentabli transportēt uz samērā tālajiem tirgiem, arī vairumtirgotāji priekšroku dod lielām līgumos noteiktā laikā piegādātām pārbaudītas kvalitātes preču partijām.
Šo jautājumu var atrisināt tikai lauksaimniecības patērētāju kooperācija. Šāda sabiedrība varētu slēgt ar ražotājiem līgumus par konkrētas produkcijas piegādi, radīt lauksaimnieciskās produkcijas pirmapstrādes uzņēmumus. Loģiski, ka šādai paju sabiedrībai būtu jābūt pašu ražotāju kopīpašumam un nebūtu pieļaujama paju pārpirkšana un līdz ar to arī ietekmes koncentrācija atsevišķu spekulantu rokās. Tātad, manuprāt, ražošanai jābūt individuālai, bet produkcijas realizācijai – korporatīvai.
Uzskatu, ka valdības uzdevumā Latvijas Banka vai kāda valsts īpašumā esoša attīstības banka varētu emitēt brīvi konvertējamu ilgtermiņa valsts aizņēmumu ar fiksētu procentu likmi, kura obligācijas valstij kalpotu kā likumīgs maksāšanas līdzeklis precīzi likumā noteiktos gadījumos, galvenokārt zemes platību pirmpirkumos.
Šo obligāciju ieguvēji tās savukārt varētu brīvi pārdot (par tirgus cenu), diskontēt bankās, izmantot savu kredītsaistību nodrošinājumam vai arī līdz to atpirkumam izmantot viņu augļus.
Kas attiecas uz iespējamiem pārmetumiem par priekšlikumu šādi direktīvi ierobežot atsevišķu personu (zemes un mežu īpašumu pārdevēju) tiesības uz atlīdzinājumu skaidrā naudā, tad uzskatu, ka indivīda tiesības beidzas tur, kur sākas sabiedrības tiesības, bet sabiedrības tiesības beidzas tur, kur sākas valsts tiesības. Ja mēs šo postulātu nepieņemam, zūd pamats jebkura likuma pieņemšanai, sākas visatļautība un anarhija.
