Viktors Bugajs
Viktors Bugajs
Foto – Viesturs Sprūde

Par VDK nolūkiem skaidrības nebija. Saruna ar atmodas laiku Rīgas milicijas priekšnieku 29

Iespējams, ja atmodas laiku Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieks VIKTORS BUGAJS būtu ar pielaidīgāku, diplomātiskāku raksturu, latviešu sabiedrības vairākums viņa personību uztvertu ne ar tik lielu atturību. Taču viņš ir radis savas domas, lai kādas tās būtu, pateikt atklāti. Teiksim, ka no tiem, kas pirms pārdesmit gadiem sevi rādījuši kā lielus nacionālistus, viņam “vēmiens nāk”, ka vairākums par līdzdalību barikāžu notikumos augstus valsts apbalvojumus saņēmušo Iekšlietu ministrijas darbinieku, viņaprāt, nemaz nav tos pelnījuši. “90% šeit zālē sēdošo nav to notikumu DALĪBNIEKI. Tikai laikabiedri. Un nesakiet “mēs”, pasakiet, ko “es” toreiz izdarīju!” 2011. gadā sarīkotajā barikāžu atceres konferencē Bugajs paziņoja auditorijai: “Man saka: tu te tikai aiz skaudības visādas cūcības muldi. Bet es tiešām nesaprotu, kā var dzīvot melos,” tagad teic pensionētais pulkvedis. Bugajs var patikt vai nepatikt, taču pat tie, kas viņu labāk redz ejot nekā nākot, atzīst viņa nopelnus izšķirošajos brīžos, kad Rīgas milicija saglabāja lojalitāti 4. maijā atjaunotajai Latvijas Republikai vai vismaz izturējās neitrāli. Laikos, kad Rīgas pilsētas Milicijas pārvaldē 90% bija nelatvieši, miliču masveida pāriešana OMON pusē bija pat ļoti iespējama. Toreiz Bugajs, runājot šiem ļaudīm, tā teikt, saprotamā valodā, ar savu autoritāti to nepieļāva. “Laika periodā no 1986. līdz 1991. gadam, lielā mērā pateicoties viņa prasmīgajai milicijas vadībai sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, izdevās izvairīties no karastāvokļa izsludināšanas Rīgas pilsētā, ko mēģināja panākt militārpersonas un interfrontes darbinieki. No 1991. gada janvāra līdz augustam, neņemot vērā to, ka reāli tiek apdraudēta dzīvība, viņš veica pretdarbību OMON prettiesiskajai rīcībai,” 1997. gadā par viņu liecināja bijušais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Baranovičos Baltkrievijā 1943. gadā dzimušais Viktors Bugajs Latvijā palika pēc dienesta PSRS stratēģisko raķešu karaspēka bāzē Vaiņodē. Latvijas PSR iekšlietu sistēmā sāka strādāt 1967. gadā pēc Rīgas milicijas skolas beigšanas. Šerpais raksturs, runāšana pretim priekšniecībai jau padomju milicijas laikos Bugaju karjerā mētāja no Latvijas PSR OBHSS (milicijas struktūra, kas nodarbojās ar ekonomiskajiem noziegumiem padomju izpratnē) priekšnieka vietnieka posteņa līdz parastam operatīvajam pilnvarotajam stacijā “Rīga preču II” un draudiem izsūtīt “trimdā” uz Taškentu vai Tuvu. Noprotams, ka tad arī veidojies mana sarunu biedra niknums pret VDK: “Pie mums uz Rīgu pie OBHSS VDK kā “pastiprinājumu” atsūtīja tādu Baueru. Es viņam pateicu, ka viņš mums ir kā smiltis gultnī. Viņš uzrakstīja ziņojumu uz Maskavu. Pavisam uzrakstīja par mani visām iespējamajām instancēm vairāk nekā 120 anonīmu sūdzību.” Tomēr neprofesionālismu Bugajam neviens pārmest nevar. 1986. gadā ar Latvijas kompartijas centrālkomitejas rekomendāciju viņu nozīmēja par Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieku, bet no 1989. gada – par priekšnieku. Lai arī pensionārs, pulkvedis Bugajs ir pulkvedis Bugajs – ne uz visiem jautājumiem viņš atbild: “Jau tā jums te pārāk daudz stāstu.” Un viņam piemīt savs, kā pats saka, “īpatnējs” skats uz 1987. – 1991. gada notikumiem.

Kāpēc izvēlējāties strādāt milicijā, institūcijā, kuras prestižs toreiz Latvijā bija ļoti zems?

CITI ŠOBRĪD LASA

Jūs maldāties. Latviešu vidū, jā, tā bija. Latvieši labprātāk audzēja puķes, cienīja kabineta stila darbus – bija inženieri, projektētāji, mākslinieki. Taču vēl jānodala latgalieši. Tajā periodā vairākums latviešu, kas bija pie varas, patiesībā bija latgalieši. Viņi bija sociāli aktīvāki, rosīgāki. Jau kopš senās Grieķijas un Romas prakse rāda, ka vietējie ļoti maz iet kārtības uzraugos. Īpaši lielās pilsētās. Jo viņiem tas skaitās neprestiži. Vergs, kas atbildīgs par kārtību, var iesist kungam ar nūju, bet kungs kungam ne, jo tas skaitītos apvainojums. Tāpēc jau ņēma galvenokārt tādus, kuri varēja arī nekā nesaprast no vietējiem apstākļiem. Daudzi milicijā nāca strādāt no dienvidu republikām tāpēc, ka pie viņiem iekļūt skolā, pēc tam dabūt kādu amatu kļuva pārāk dārgi. Viņi visi bija Latvijas teritorijā dienējuši PSRS armijā. Turklāt milicijā deva dienesta dzīvokļus. Te viņi varēja mierīgi iestāties milicijas skolā, sākt no ierindnieka un kāpt augšup. Bet, cik zinu, bija tikai viens armēnis, kurš tika līdz iecirkņa priekšniekam. Ķengaragā. Augstāk viņi parasti nekāpa un brauca mājās. Īpaši jau 1987./1988. gadā, kad saprata, ka būs izmaiņas. Dienvidnieki bija labi izpildītāji. Viņus varēja piecelt jebkurā diennakts laikā, viņi nekad nekurnēja. Un ja vēl paslavēsi vai apbalvosi! 1984./1985. gadā Maskava no visas PSRS atsūtīja šurp 18 cilvēkus priekšnieku amatiem Rīgā. Bija rīkojums piešķirt dzīvokļus. Es sapulcē toreiz skaidri pateicu: šie cilvēki Latvijā neiedzīvosies, jo tikai mēs, kas kopā ar latviešiem strādājuši un skolā gājuši, zināsim, kā mierā un saticībā sadzīvot. Kā lai uzticas cilvēkiem, kas komandēti no citurienes? Perspektīvos taču neviens prom nesūta! Mani tad padzina no tribīnes. Pēc tam čekista Bauera sūdzību dēļ nometa arī no Latvijas PSRS OBHSS priekšnieka vietnieka amata. Gribēja nosūtīt uz Taškentu, tad uz Tuvu. Bet nekādu nacionālo domstarpību milicijā nebija. Visi zinājām, ka “ceļam komunismu”. Pēc 1987. gada 14. jūnija un 23. augusta notikumiem Rīgas milicijas pārvaldē steidzami izveidoja operatīvās reaģēšanas grupu, kurā savukārt bija gandrīz tikai milicijas virsnieki latvieši – Rītiņš, Jakars, Valcis, Lukašūns. Tie bija cilvēki jau kapteiņa, majora pakāpēs. Līdz majoram varēja uzkalpoties tikai vismaz 10 gadu laikā. Jā, mācības milicijas skolā Rīgā notika tikai krievu valodā, bet latvieši bija.

1987. gadā sāka mainīties spēles noteikumi. Jūs jau bijāt Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks.

Vispirms bija “perestroika”, kooperācija… Darba kļuva vairāk. Kad sākās pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa, mēs uzreiz nezinājām, ko un kā darīt. Bija komanda aplenkt pieminekli un nevienu pie tā nelaist. Par sabiedrisko kārtību toreiz atbildīgais bija otrs priekšnieka vietnieks Nikolajs Gončarenko. 14. jūnijā un vēlāk apķēdējumu organizējām tā, lai latviešu miliči formās tajā nestāvētu. Jo forma protestētājos radīja antipātijas. Ja vēl dzirdēja, ka milicijas formā ģērbtais runā latviski, uzreiz pievērsās viņam, meta ar monētām un tādā garā. Ja bija krievs, vienkārši neieredzēja un neizprata. Es Gončarenko toreiz pie pieminekļa teicu: “Nikolaj, tu te esi pats laimīgākais cilvēks, jo tu nesaproti, par ko viņi runā.” (Smejas.) Bet man tolaik ļoti palīdzēja, ka latviešu valodu saprotu, taču varu izlikties, ka ne.

Pēc 23. augusta mani izsauca uz centrālkomiteju. Sāka lamāt. Pajautāju viņiem: “Es visu nakti strādāju, un kur jūs visi bijāt? Kur jūsu politiski izglītojošais darbs?” Savu darbu uzskatīju par izpildītu tikai tad, ja viss notika klusu, mierīgi, bez starpgadījumiem. Lai patrokšņo, patrokšņo un izklīst.