Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. marts, 2012
Drukāt

Par vēsturi un valsti

16marts_leta

Pirms dažiem gadiem marta sākumā “Jaunā laika” valdes sēdē kāds jauns puisis jautāja partijas vadībai: “Vai mēs atbalstām 16. martu?”
 Neizturēju. “Jaunais cilvēk, 1944. gada 16. martā pie Veļikajas upes satikās abas latviešu 15. un 19. divīzijas, un cīņās pret sarkano armiju divu dienu laikā gāja bojā 2000 tādi jauni puiši kā jūs…

 

Mēs to atbalstām? Un Otro pasaules karu? Mēs atbalstām?” Absurds. Vēsturi nevar atbalstīt vai neatbalstīt, to var tikai zināt vai nezināt.

Godājamais mācītājs Juris Rubenis – mana un daudzu garīga autoritāte – nesvin 16. martu un saka, ka tie neesot viņa svētki (žurnāls “IR”, 23. – 29. februāris, 2012). Es arī nekad 16. martu neesmu svinējusi. Būtu laimīga, ja vēsturē šāda datuma nebūtu. Atdotu visu pasaules bagātību, lai nebūtu bijis Otrā pasaules kara.

Nākamais absurds. Var, protams, aicināt aizmirst savu vecāku, bērnu, brāļu, māsu, draugu un tuvinieku miršanas datumu un vienoties tos pieminēt visai Latvijai kopīgajā Mirušo piemiņas dienā, arī novembrī. Tomēr – kamēr vien būšu dzīva, atcerēšos, ka savu mammu zaudēju 16. maijā, bet tēva klases biedri, katrs ar vārdu, uzvārdu, likteni, smiekliem, talantiem, kas tā būtu noderējuši Latvijai nākotnē, krita divu noziedzīgu lielvaru iniciētā asinspirtī 16. martā pie Veļikajas upes. Saules kaujā kritušos esmu ar mieru pieminēt 11. novembrī. 20 gadu laikā esmu sapratusi, ka Latvijā prestiži ir būt bagātam. Būt godīgam – ne tuvu. Godīgam ļoti plašā nozīmē, tostarp būt godīgam pret vēsturi, pret iepriekšējām paaudzēm. Godīgi izvērtēt viņu domas, gaitas un darbus.

 

Krievijā Otrais pasaules karš ir Veļikaja pobeda (Lielā uzvara), Eiropā – holokausts. Bet pa vidu esam mēs un visa Austrumeiropa ar abu lielvaru simtiem tūkstošiem sabradātu likteņu. Un šī vēsture plašā sabiedrībā nav ne izrunāta, ne sakārtota patiesības gaismā, lai varētu doties tālāk. Nekad tam nav bijis ne laika, ne gribas.

 

Referendums notika Latvijā, jo Latvija ir vāja. Kāpēc tā ir vāja? Mūsu, Latvijas gājumam nākotnē nav iepriekšējo paaudžu svētības un tāpēc nav arī Dieva svētības. Un vēl. Vēsture, notikumi mūsu valsts un katra personīgajā dzīvē atkārtojas. Un atkārtojas tikmēr, kamēr neizdarām vajadzīgos secinājumus. Taču tikai tad, kad aplis tiek pārcirsts, iespējams doties tālāk.

Līdz 1991. gadam bija vēsture padomju varas interpretācijā. Bet turpmākajos gados bija ļoti daudz vajadzību pie ES un ASV, kas savā teritorijā lielvalstu izpratnē jau sen bija Otrajam pasaules karam salikuši punktus uz “i”…

“Katram kompromisam, katrām bailēm ir sekas. Tāpēc jācenšas uzreiz rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu – ne tikai tādēļ, lai glābtu dvēseli, bet arī savu ķermeni un savu valsti.” (V. Novodvorska, “Sestdiena”, 24.02. – 01.03., 2012.)

Savā alkatībā un aprobežotībā paši savu valsti, tās vēsturi un cilvēkus necienīdami, mēs tos zaudējam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+