Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. jūlijs, 2013
Drukāt

Par vilni, kultūru un “mīksto ekspansiju”

Foto-LETAFoto-LETA

Viens no mērķiem ir noniecināt vietējās vērtības un uzspiest savējās.

 

Pavisam nesen man izstāstīja šādu atgadījumu. Ir man kāda labi pazīstama ģimene no Maskavas – vīrs un sieva, kuri katru gadu atvaļinājumu pavada Latvijā, pārsvarā pie jūras. Atrod pēc sludinājumiem kādu vasarnīcu un noīrē uz mēnesi, diviem. Tā bija arī šogad. Tad, lūk, atbraukuši uz vienu no Rīgas līča piekrastes pilsētiņām, viņi iekārtojās noīrētā vasarnīcā, līdz viņus uz iepazīšanās pusdienām ielūdza vasarnīcas saimnieks – kāds krievvalodīgs Latvijas iedzīvotājs. Saimnieka ģimene, sasēdušies ap galdu, esot, mutes atpletuši, lūkojušies uz Maskavas viesiem, gaidot atbildi uz uzdoto jautājumu: “Nu, kā tad tur mūsu lielā dzimtene dzīvo?” Maskaviešiem bijis liels pārsteigums, ka šī krievvalodīgo “latvijiešu” ģimene pilnīgā nopietnībā domā, ka labās un ļaunās pasaules robeža ir identiska Zilupes upes līnijai, ka Eiropa – un Latvija tajā skaitā – dara visu, lai māmuļai Krievijai šajā pasaulē būtu grūti dzīvot, un mūsu austrumu kaimiņvalsts prezidents ne tikai lido kopā ar putniem un nirst jūras dzelmē, bet arī bezmaz vai izdziedina klibos un aklos. Izrādījās, ka viesi no Maskavas bija piedalījušies visās Krievijas opozīcijas rīkotajās akcijās un vēlēšanās balsojuši par Prohorovu.

Tāpat mājas saimnieks maskaviešiem esot uzprasījis, kad tie ies palūkoties uz mūsu zemīti aplaimojušajām “Jaunā viļņa” zvaigznēm, un liels esot bijis viņa izbrīns, dzirdot, ka Maskavas viesi par šo balagānu negribējuši pat dzirdēt. Kā, viņš teicis, vismaz reizi gadā taču kultūra beidzot ir arī pie mums…

Lai nu paliek piejūras pilsētiņas vasarnīcas īpašnieks, kam nebija palaimējies atrast domubiedrus neimpēriski noskaņoto maskaviešu vidū. Jūrmalā notiekošā “Jaunā viļņa” laikā no kāda respektabla latviešu kunga dzirdēju teicienu, kas mani patiesi samulsināja. Pēc minētā mūzikas festivāla viena pasākuma apmeklējuma šis kungs teica, ka viss redzētais viņam ļoti paticis, bijis ļoti augstvērtīgs koncerts un to nemaz nevarot salīdzināt ar dažas nedēļas iepriekš notikušo sešu stundu ilgo bezjēdzīgo bļaustīšanos Mežaparkā…

Pēdējā laikā daudz sāk runāt par tā saucamo mīksto ekspansiju, kas tiek īstenota no bijušās metropoles puses attiecībā pret postpadomju telpā esošajām neatkarīgajām valstīm. “Mīkstās ekspansijas” viens no mērķiem ir noniecināt vietējās garīgās vērtības un uzspiest savējās. Mēdz teikt – vēstures galvenā mācība ir tāda, ka no tās neviens nekad neko nav mācījies. Atļaušos nedaudz atgādināt kādu Latvijas vēstures epizodi.

1929. gadā Rīgā bija nodibināta “Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS (Sociālistisko Padomju Republiku Savienības) tautām”. Biedrības dibināšanas iniciatīva nāca no Padomju Savienības vēstniecības Rīgā, bet vēstniecībai šādas biedrības dibināšanas nepieciešamību pateica priekšā Maskavā.

No brīža, kad starp abām valstīm nodibinājās diplomātiskās attiecības un Rīgā izvietojās padomju diplomātiskā pārstāvniecība, tās pārstāvji, līdzīgi kā tas notika arī padomju pārstāvniecībās Tallinā un Kauņā, sāka meklēt, fiksēt un pēc iespējas politiski vervēt padomju iekārtai un padomju valstij simpatizējošus atbalstītājus, visbiežāk no kreisi noskaņotās inteliģences aprindām. Šajā sakarā ir jāuzsver t. s. kultūras diplomātijas loma padomju ārpolitikā, ar to pamatā saprotot centienus manipulēt ar kultūru un kultūras darbiniekiem, “demokrātisko” radošo inteliģenci lielinieku propagandas interesēs, lai sasniegtu savus politiskos un ideoloģiskos mērķus. Šāda veida “kultūras diplomātijas” loma padomju ārpolitikā savu politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanai pieauga, kad 1923. gada oktobrī izgāzās ar tiešu PSRS atbalstu rīkotā sacelšanās Vācijā.

Pēc šīs neveiksmes Padomju Savienība savu ārpolitisko ekspansionistisko mērķu sasniegšanai atteicās no “vispasaules revolūcijas idejas”, vairāk uzmanības turpmāk pievēršot savas netiešās ietekmes sfēras palielināšanai ar citādām metodēm.

Kā viens no šādiem ietekmes palielināšanas instrumentiem bija paredzēta 1925. gada 5. aprīlī dibinātā Vissavienības biedrība kultūras sakariem ar ārzemēm (VOKS). Biedrības oficiālie mērķi bija dibināt un attīstīt sakarus zinātnes un kultūras jomā starp padomju kultūras, zinātnes un mākslas iestādēm un darbiniekiem un ārvalstu analogām iestādēm. VOKS dibinātāji bija PSRS Tautas komisāru padome, Ārlietu tautas komisariāts, Izglītības tautas komisariāts, PSRS Zinātņu akadēmija, Vissavienības arodbiedrību centrālā komiteja un Komunistiskā internacionāle. Kā viens no VOKS papildu uzdevumiem bija pārvarēt PSRS diplomātisko izolāciju, kurā tā bija nonākusi 20. gadsimta 20. gadu sākumā. VOKS bija cieši saistīta ar izlūkdienestu, un arī Latvijā mītošie VOKS pārstāvji parasti “amatu savienošanas” kārtībā bija padomju izlūkdienesta rezidenti.

Latvijas biedrības gadījumā Maskavas uzdevumi bija ļoti skaidri definēti: pirmkārt, rādīt latviešiem, ka PSRS vairs nav “ļauna” un dzīve padomijā ir laba un skaista, tāpēc jāved latviešu inteliģence un politiķi (bet nekādā gadījumā ne komunisti) uz Padomju Savienību rādīt sociālistiskās valsts sasniegumus, uz Latviju savukārt jāved dziedātāji, mākslinieki, sportisti utt., lai parādītu padomju kultūras diženumu; otrkārt, pulcināt biedrībā potenciāli Padomju Savienībai lojālos latviešu politiskos un sabiedriskos darbiniekus, lai vajadzības gadījumā tos izmantotu savu mērķu labad. Uzsvars bija tieši uz to, lai biedrībā pulcētos sabiedrībā pazīstami latvieši un nekādā gadījumā ne komunisti. Zināmā mērā savu darbu šī biedrība paveica – 1940. gada jūnijā, kad padomju karspēks bija okupējis Latviju, pēc Maskavas diktāta sastādītajā “tautas valdībā” bija četri šīs kultūras biedrības aktīvisti: A. Kirhenšteins, J. Jagars, J. Lācis un P. Blaus. Arī rakstnieks un vēlākais padomju funkcionārs V. Lācis bija biedrības aktīvs dalībnieks.

Bet sākumā bija dziesmas, dejas, gleznas…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+