Publicitātes foto

Par visnežēlīgāko karu – cilvēkā pašā 
 0

Režisora Sergeja Lozņicas kara filmā “Miglā”, kura filmēta Latgales pierobežas mežos, paša kara uz ekrāna tikpat kā nav.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Baltkrievu rakstnieks Vasilijs Bikovs, pēc kura darba motīviem, cieši pieturoties literārajam pirmavotam, rakstīts scenārijs, padomju laikā bija tautā iemīļots autors, jo lasītājiem ne tikai godīgi vēstīja par Otrā pasaules kara notikumiem, bet arī uzdeva eksistenciālus, visbiežāk neatbildamus jautājumus cilvēka sirdsapziņai. Padomju kinoklasikas spožākajam depozītam pieder arī pēc Bikova stāsta “Sotņikovs” uzņemtā kara drāma “Ceļš uz virsotni”, kuru talantīgi īstenoja vēlāk traģiski agri no dzīves aizgājusī režisore Larisa Šepitjko.

Vai Latvijai 2013. gadā var būt aktuāla tēma par partizāniem un vāciešiem tālajā 1942. gadā? Tas pēc būtības ir aplams jautājums, jo ne jau tēma, bet tās mākslinieciskais un ētiskais uzstādījums ir tas, kas nosaka literāra darba, gleznas, skaņdarba vai kinofilmas vērtību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sergejs Lozņica (dzimis Baltkrievijā, mācījies Ukrainā, filmējis Krievijā, dzīvo Vācijā), kurš tikai otro reizi spēlfilmu uzņemšanas laukumā sēdies krēslā ar nosaukumu “režisors”, līdz tam veidojis labu dokumentālo kino. Viņa 2010. gada debijas spēlfilma “Mana laime” tika iekļauta Kannu kinofestivāla programmā un izraisīja asu polemiku Krievijas kinokritiķu lokā. Filma “Miglā” veidota, iesaistoties Vācijas, Nīderlandes, Baltkrievijas, Krievijas un Latvijas filmu kompānijām. Mūsu filmu studijai RIJA un producentam Vilnim Kalnaellim šī ir pirmā pieredze spēlfilmu uzņemšanā, kaut kopprodukciju veidošana ar ārvalstu partneriem viņam jau ir pazīstama, darbojoties animācijas filmu ražošanā.

Jāpriecājas, ka Kalnaellim piemīt producentam tik nepieciešamā uz zināšanām bal-stītā intuīcija – jo 2012. gada Kannu festivālā filma “Miglā” saņēma augsto FIPRESCI starptautisko filmu kritiķu balvu, kura profesionālajās aprindās tiek vērtēta kā atzinība par izcilu mūsdienīgu autorkino ar nozīmīgu vēstījumu.

Filmai nepieciešamo neskarto un dabiski aizaugušo mežu filmētāji atrada Daugavpils apkārtnē, masu skatos un galvenā varoņa dēlēna lomā filmējās vietējie iedzīvotāji.

Filmas vizuālais skaistums (Lozņica atkārtoti sadarbojas ar atzītu rumāņu operatoru Oļegu Mutu), varoņu emocionāli atturīgo seju portretējums un tās nesteidzīgais ritms asi kontrastē ar pašu notikumu. Karš agrākos neliela baltkrievu ciema kaimiņus ir nolicis katru savā vietā – kāds aizgājis cīnīties partizānos, kāds aiz bailēm iestājies “policajos”, kāds mēģina norobežoties un dzīvot tālāk ikdienas dzīvi arī šajos baisajos ap-
stākļos. Sirdsskaidrais galvenais varonis Suščeņa (tiešām spēcīga baltkrievu aktiera Vladimira Svirska debija uz ekrāna) traģiskajos notikumos tiek ierauts pret paša gribu, un režisoram ir svarīgi parādīt, ka cilvēka dzīvē var gadīties brīži, kad no viņa izvēles nekas vairs nav atkarīgs. Partizāni – taisnprātīgais Burovs (Vlads Abašins) un sīkmanīgi nelietīgais Voitiks (Sergejs Koļesovs) – ierodas Suščeņas mājā, lai sodītu par nodevību, kuru viņš nekad nav veicis, bet ir neiespējami to pierādīt. “Es nevaru!” – tie ir vienīgie vārdi, kurus kā atbildi uz vācu virsnieka piedāvājumu kļūt par ziņotāju spēj pateikt godīgais ģimenes tēvs, ar kuru kopā ieslodzītos darba biedrus pakar par vilciena uzspridzināšanu. Suščeņa ir mēģinājis viņus atrunāt no bezjēdzīgā akta, kurā iet bojā baltkrievu cilvēki, bet tagad pats par to tiek tiesāts. Par muļķi viņu uzskata vācietis, par nodevēju – gan ciema ļaudis, gan partizāni, gan paša sieva, un tāda – kauna pilna – dzīve tēvam, kam mājās aug mazs baltgalvains puisītis, nav pieņemama. Suščeņa labprātīgi, nevienu netiesājot, dodas savā Krusta ceļā.

Reklāma
Reklāma

Lozņica neatspoguļo varoņu emocijas, bet analītiski rāda atšķirīgus cilvēka uzvedības modeļus ekstremālos apstākļos. Manuprāt, šis darbs ļoti pārliecinoši signalizē, ka ne jau ārkārtas situācijas nosaka mūsu rīcību, bet gan dzīves garumā koptais iekšējais kodols un morāles un ētikas normas, ko spējam vai nespējam nodot tad, kad izvēle var izrādīties starp dzīvību un nāvi.

Karš diemžēl ir cilvēces mūžīgā realitāte kopš tās pirmsākumiem, un ne mūsu labklājības sabiedrības tehnoloģiskā attīstība, ne zinātnes atklājumi, ne vēstures izpēte nav garantija, ka tas mūsu alkatības, nepiedošanas un vienaldzības dēļ atkal un atkal neuzplaik-snīs dažādos zemeslodes nogriežņos. Bet visnežēlīgākais bezkompromisa karš vienmēr norisinās cilvēkā pašā – karš starp mūsu miesas un gara vajadzībām, un paldies režisoram Sergejam Lozņicam, kurš to atgādina savā kinolentē.