Anda Rožukalne: Par zinātni, pret tumsonību 8
Viena no nedaudzajām Latvijas zinātnes žurnālistikas pārstāvēm, Latvijas Radio žurnāliste, “Zināmais nezināmajā” veidotāja Sandra Kropa ir izveidojusi televīzijas raidījumu “Izziņas impulss”. Kopš aprīļa vidus producentu kompānijas “K2” projekts tiek rādīts Latvijas Televīzijas skatītājiem, kopā gaidāmi desmit raidījumi.
Zinātnes žurnālistikas saliņa
Kafija ir veselīga, saule kaitīga, vīns pagarina dzīvi… Ielieciet iepriekšējā teikumā vēl citus pazīstamus vārdus – vingrošana, elpošana, masāža… Tā viegli atcerēsities, kā zinātnes atziņas ik dienu mūs sasniedz medijos. Virspusīgi kopumā, vai ne? Līdz ar to jaunais raidījums “Izziņas impulss”, kura nosaukums ir mazliet pretējs zinātnes būtībai – ilgi, ilgi kaut ko pētīt un pārbaudīt, šaubīties –, ir vientuļš, akcentējot skumjo situāciju ar zinātnes komunikāciju Latvijā. Jo sevišķi populārajos medijos. Zinātnei nopietnā līmenī Latvijā pievēršas daži starptautiski žurnāli, piemēram, “Ilustrētā Zinātne” vai “Geo”. Sociālo un humanitāro zinātņu izpratni mazliet aizpilda “Domuzīme” un “satori.lv” raksti par reliģiju, par vēsturi. Protams, pastāv specializētie zinātnes izdevumi. Bet tā nav zinātnes žurnālistika, kuras uzdevums ir integrēt zinātnieku atziņas sabiedrības apziņā. Zinātnes žurnālistika ir daļa no sabiedrības un no žurnālistikas kultūras. “Izziņas impulsa” parādīšanās liecina, cik plāns ir šīs kultūras slānis.
Cenšoties ieraudzīt kopainu, mediju saturā var atrast veselības žurnālistikas pieprasījumu labā un arī ārkārtīgi vulgarizētā līmenī. Daļa no medicīnai veltītā satura vai portālu teksti no “britu zinātniekiem” varētu atrast pastāvīgu vietu sarakstos, ko citās valstīs veido, lai parādītu, ka ir atšķirība starp kvalitatīvu un maldinošu zinātnisko žurnālistiku. Vienu šādus sarakstu, kurā minēti arī sliktākie un neuzticamākie paraugi, var atrast zinātnes nedēļraksta “Nature” tīmekļa mājas lapā.
Jābūt aizraujoši?
Bet nu atpakaļ pie raidījuma “Izziņas impulss”. Zinātne ir aizraujoša, tie ir gandrīz pirmie vārdi, ko ēterā pasaka Sandra Kropa. Raidījums patiešām cenšas stāstīt par zinātni, to rādīt, pierādīt, ka tas ir aizraujoši. Laikam tie ir vārdi, kas raksturo autoru pastāvīgo izjūtu: ja nepierādīsi, ka viss, ko dari, ir aizraujoši, tevi nevajag!
Pirmais raidījums bija veltīts šūnu pētniecībai un šo pētījumu izmantošanai Latvijā, otrajā iesākās stāsts par dažādu jomu zinātnieku darbu Svalbārā. Abi atšķirīgi, bet katrs no tiem citur neatrodamu zināšanu piepildīts. Raidījumā izvēlētās tēmas patiešām rosina tos jutekļus, kuri, ja vien cilvēks nav neizturami pārguris vai intelektuāli truls, veicina vēlmi izzināt. Raidījums pierāda, ka zinātnieki māk stāstīt par zinātni, par to pajokot, paironizēt par to, kā paiet viņu laiks. Tas nav maz. Vēl vairāk – mēs ieraugām zinātnieku sejas. Gudras. Atšķirīgas no tiem, kas nezinātniski spriedelē un piepilda troksni ap Stambulas konvenciju vai olšūnu donēšanas strīdiem, reliģiju un kultūru kariem, dezinformāciju un propagandas biedu. Diemžēl medijos daudz vairāk vietas ir tiem, kas neinformēti spriež, nekā sarunai par to, kāpēc dziļas zināšanas, pierādījumos balstīts skatījums, pastāvīgas šaubas un pretrunas būtu gan indivīda, gan sabiedrības vērtība.
Vēl vairāk par zinātni!
Taču solījums, ka būs vien desmit raidījumu, parāda, ka zinātnes žurnālistika sabiedriskās televīzijas saturā parādās kā projekts, nevis pastāvīga vērtība, bez kuras programma nevar pastāvēt.
“Izziņas impulss” saturā vēl īsti netiek galā ar zinātnisko pētījumu vizualizāciju, kas tik nozīmīga televīzijai. Pirmajā raidījumā gan bija atrasts asprātīgs risinājums rādīt šūnas darbību ar ēdienu palīdzību. Tomēr pietrūkst infografiku, animāciju, kas ir nozīmīga zinātnes skaidrošanas daļa. Taču tas ne jau tāpēc nav rodams raidījumā, ka to nevarētu un nemācētu, bet tādēļ, ka papildu satura veidošana raidījuma tapšanu padarītu vēl daudz dārgāku, liktu tajā dažu cilvēku vietā strādāt vairākām speciālistu komandām.
Svalbārai veltītais raidījums bija vizuāli iespaidīgs, vairāk līdzīgs eksotiska ceļojuma stāstam. Tajā dominē zinātnieku viedokļi, nav redzams raidījuma autoru intelektuālais ieguldījums, izlasītie zinātnieku raksti un grāmatas. “Izziņas impulss” ieinteresē, bet nepiedāvā izpratni par katra zinātnes jautājuma kompleksumu. Ir jauns raidījums, bet tas vēl nav jauns formāts.
Tomēr gribu priecāties par šo iniciatīvu, apsveikt uzņēmību un neatlaidību. Raidījums no visas sirds un kvalitatīvi iestājas par zinātni, pavēdinot tumsonības ieņemtās apziņas telpas un parādot, ka citiem līdzīgiem projektiem ir milzu iespējas. Zinātnes žurnālistika Latvijā pārsvarā rodama vai nu ikdienišķu praktisko padomu žanrā, vai vienkārša skaidrojuma formātos. Nav zinātnes žurnālistikas par zinātni, tās attīstību. To var salīdzināt ar mākslas žurnālistiku – daudz ziņu par pirmizrādēm, bet gandrīz nekā par mākslas politiku, finansēm, stratēģijām.
Cerams, ka raidījums līdz tam spēs nonākt, bet Latvijas mediju patērētājiem, kam patīk spriest par patriotismu, identitātēm, kam viegli iebarot psiholoģijas padomus un garīguma meklētāju atziņas, noderētu minētajiem un citiem jautājumiem veltīti zinātnes žurnālistikas temati. Tikpat svarīgi kā šūnu pētniecība, šogad būtu atklājami politikas, komunikācijas zinātnes dažādie aspekti, datorzinātne, reliģiju pētniecība, lingvistika, kognitīvās zinātnes… Atzīsimies, ka nezinām, kas jauns un svarīgs šajās jomās atklāts! Visi šie un vēl daudzu zinātņu jautājumi plivinās mums apkārt, dažādi cilvēki par šo visu izsakās, reizēm pat nezinot, ka lieto zinātni.
Kamēr tas viss nenotiek vai īpaši jāmeklē, skatieties “Izziņas impulsu”. Tas ir labs raidījums, kas katram skatītājam ļauj izbaudīt to, ko nozīmē veidot spriedumus, izmantojot zināšanas!
