Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
4. marts, 2013
Drukāt

Parādiem jārod cits atrisinājums

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāju Ģirtu Beikmani izjautāja “Latvijas Avīzes” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.


– Mūsu lasītājus, namu iedzīvotājus arvien biežāk satrauc draudīgie siltuma rēķini un to radītie parādi, kas kļūst arvien lielāki. Varbūt namu pārvaldniekiem, kuri ar tiem gan tieši nemaz nav saistīti, ir padomā kāds atrisinājums šai problēmai?

– Jāatzīst, ka arī mēs nevaram ieteikt neko citu kā vien siltināt namus, kas ļautu samazināt siltuma zudumus un tādējādi ietaupīt iedzīvotāju izdevumus. Sevišķi tas jādara padomju laikos celtajos namos, kuros šie zudumi un izdevumi pašlaik ir vislielākie. Jā, iespējams, rēķiniem savu “piecepumu” pievieno ražotāji, bet tad tas katrā gadījumā būtu jāvērtē speciālistiem.

Arī mēs, apsaimniekotāji, atbalstījām pievienotās vērtības nodokļa likmes samazinājumu par septiņu procentu punktiem, ko nesen prasīja pie valdības nama sapulcējušies iedzīvotāji. Zemāka likme, protams, iedzīvotājiem būtu kaut kāds atspaids. Tomēr šķiet, ka tik un tā neatrisinātu problēmu. Ja pašlaik par siltumu cilvēkam jāmaksā, piemēram, 100 lati mēnesī, ļoti šaubos, vai pēc nodokļa likmes samazinājuma viņš bez grūtībām maksās 93 latus mēnesī. Drīzāk jābūt pārdomātai patiesi mazturīgo atbalsta programmai. Strādājot uzņēmumā “CDzP”, kurš apsaimnieko dzīvojamos namus Cēsīs un Siguldā, no savas pieredzes varu droši teikt, ka namu siltināšana, ja tā veikta prasmīgi, nenoliedzami dod lielus ieguvumus. Apmēram uz pusi samazinās siltuma rēķini, tādējādi vieglāk samaksāt par citiem komunālajiem pakalpojumiem, ceļas nama un dzīvokļu īpašumu vērtība, namam ir garāks “mūžs”, to var uzturēt vieglāk un lētāk.

Siltinātā namā ar vismaz 40 dzīvokļiem dzīve neapšaubāmi kļūst lētāka un ērtāka.

Te, protams, ļoti būtisks ir valsts un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finanšu atbalsts, kas ir puse no nama atjaunošanas izdevumiem. Ja nebūtu tā, tad gan ziemās siltuma izdevumu ietaupījumu “noēstu”‘ apsaimniekošanas un bankas kredīta mēneša maksājumi. Bet vasarās par bankas kredītu būtu jāpiemaksā.

– Vai par visām jūsu tikko uzskaitītajām priekšrocībām spējat pārliecināt iedzīvotājus?

– Cēsīs mūsu uzņēmuma apsaimniekotajos namos pārliecināt iedzīvotājus man noteikti būtu vieglāk nekā kādā citā pilsētā tāpēc, ka pirmkārt, siltuma tarifi pašlaik mums ir vieni no augstākajiem valstī. Otrkārt, man labāk zināms, kādi ir šie nami un kas tajos būtu darāms. Cēsīs gan ir arī tādi nami, kuros ar siltināšanu var nesasniegt vēlamo efektu. Un to mēs, pētot un rēķinot līdzi, atklāti pasakām dzīvokļu īpašniekiem.

Bet vispār jāatzīst, ka pārliecināšana norit ar mainīgām sekmēm. Dažos namos iedzīvotāji grib uzlabot savus dzīves ap­stākļus, citos pret piedāvājumiem izturas atturīgi. Viens iemesls – ļaudis baidās uzņemties kredītu saistības uz ilgiem gadiem. Kaut arī esam skaidrojuši, ka ne nami, ne viņu dzīvokļi netiek ieķīlāti, – bankas aizdevumu pierēķina apsaimniekošanas mēneša maksājumiem, tomēr pastarpināti šīs saistības viņiem paliek.

Otrs iemesls – iedzīvotāju komunālo maksājumu parādi, kuru dēļ bankas atsaka aizdevumus namu atjaunošanai. Joprojām nav skaidrs, kā tie būtu atgūstami no tiem īpašniekiem, kuri dzīvokļus ieķīlājuši bankās. Jā, ir cilāti dažnedažādi varianti. Piemēram, ar likumu noteikt, ka, pārdodot ieķīlātu dzīvokli, vispirms būtu piedzenami komunālo maksājumu parādi desmit procentu apmērā no parādu kopsummas un tikai pēc tam neatmaksātais bankas kredīts. Bet tam pretojās bankas, Tieslietu ministrija, Saeimas Juridiskais birojs, un galu galā šādu likuma grozījumu nepieņēma.

Cita starpā bija arī radikālāki piedāvājumi, proti, atzīt, ka iedzīvotājs savulaik privatizējis nevis dzīvokļa īpašumu, bet nama daļu, kas tādējādi mainītu vispārējo maksāšanas kārtību un izpratni par maksājumiem.

– Vai pašlaik ir skaidrs, kā parādi būtu atgūstami un kur tie paliek?

– Kopš 2007. gada dažādas ministrijās izveidotās darba grupas spriedušas gan šā, gan tā, bet skaidras atbildes joprojām nav. Rodas iespaids, ka amatpersonām piemeties strausa sindroms – iebāž galvu smiltīs un izliekas, ka šo parādu vispār nav. Vai iedomājas, ka tie izzudīs paši no sevis. Diemžēl tie nepazūd, ja parādos iegrimušais dzīvokļa īpašnieks aizbrauc no valsts. Tāpat tie nepazūd, ja parādnieks piesaka maksātnespēju. Bet nauda no tā klāt nerodas. Parādi ir un tie paliek namam.

Šajās dienās sabiedrībā apspriež traci Rīgas namā “Duntes Ozoli”, kurā komunālo maksājumi parādi sasnieguši 70 000 latu. Siltuma piegādātājs teic, ka par siltumu nav maksāts kopš pagājušā gada septembra. Te jau uzskatāmi parādās tā greizā izpratne. Siltuma piegādātājam nav nekādas daļas par patērētājiem, viņš piesūta rēķinus nama pārvaldniekam, un viss. Kā pārvaldnieks tiek galā ar nama iedzīvotājiem, tas viņam vienalga. Pieļauju, ka no iedzīvotāju kārtējiem mēneša maksājumiem pārvaldnieks norēķinās ar siltuma piegādātāju par parādiem, kas radušies, piemēram, 2009. vai 2010. gadā. Kaut arī lielākā daļa maksā, tomēr visus gadu gaitā iekrātos tik un tā nesamaksās, jo ir jauni aizbraucēji no valsts, rodas jauni maksātnespējas pieteicēji. Bet kaimiņi viņu vietā nemaksā. Galu galā kopējā nama parādu nasta kļūst arvien lielāka, un vismaz pagaidām šai pro­blēmai nekāds atrisinājums nav atrasts.

– Vai daži dzīvokļa īpašnieki ir atbildīgi par nama parādiem, kurus sakrājuši citi dzīvokļu īpašnieki?

– Protams, ne!

Ja kāds dzīvokļa īpašnieks ir bankrotējis, tad, manuprāt, vienīgais atrisinājums būtu gan namu pārvaldniekiem, gan siltuma, ūdens un citu komunālo pakalpojumu sniedzējiem norakstīt savus parādus zaudējumos. Arī bankām, kuras izsniegušas hipotekāros kredītus! Un nevis uzkraut namam, lai pārvaldnieks tad nu mēģina tos “izsist” no tiem iedzīvotājiem, kuri vēl spēj maksāt.

Pārvaldnieks būtībā ir tikai šo maksājumu starpnieks, kuram pašam nevajag šim vai citam namam piegādāto siltumu, ūdeni, elektrību vai citus pakalpojumus. Apsaimniekotāju – pašvaldības vai privātuzņēmumu – nolīgst nama dzīvokļu īpašnieki saskaņā ar pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu. Tāpēc, manuprāt, piedzīt īpašnieku iekrātos parādus no darba ņēmēja ir neloģiski.

– Vai jums ir priekšstats, kāda būtu tā komunālo pakalpojumu parādu daļa, kas tādējādi būtu jānoraksta zaudējumos?

– Man grūtāk spriest par parādiem Rīgā tāpēc, ka hipotekāro kredītu ņēmēju un komunālo pakalpojumu parādnieku te noteikti ir vairāk nekā citur. Bet pieļauju, ka citās pilsētās stāvoklis ir aptuveni tāds pats kā Cēsīs, proti, šaubīgo parādnieku skaits varētu svārstīties piecu līdz septiņu procentu robežās, bet, rēķinot pēc iespējami neatgūstamiem parādiem, tā varētu būt aptuveni puse no parādu kopsummas.

– Vai esam pareizi sapratuši – jūs esat par citu maksāšanas kārtību, proti, lai dzīvokļa īpašnieks pats norēķinās ar konkrēto komunālo pakalpojumu sniedzēju?

– Jā, tai jābūt citai. Lai nebūtu, kā tagad mums pasaka “Latvenergo” vai “Latvijas gāze”: “Ja nesamaksāsiet, namam atslēgsim strāvu vai aizgriezīsim ventili!” Es, protams, negribu, lai iedzīvotājiem tādējādi vēl vairāk sadārdzinātos maksa par siltumu un citiem pakalpojumiem. Un nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka, lūk, kamēr katrā dzīvoklī nebūs uzstādīts savs siltuma skaitītājs, tikmēr tas nav izdarāms.

Nama pārvaldnieks arī turpmāk varētu būt starpnieks šiem norēķiniem. Bet šai norēķinu kārtībai vajadzētu būt tādai, ka pārvaldnieks samaksā pakalpojumu sniedzējam pēc reālajiem ieņēmumiem. Ja rodas zaudējumi, tad tie ir ne tikai nama pārvaldniekam, bet arī siltuma, ūdens un citu komunālo pakalpojumu sniedzējiem.

Pašlaik šī kārtība ir ačgārna. Piemēram, 40 dzīvokļu namā dzīvoklim ir iekrājies 5000 latu parāds, tostarp ap 3000 latu ir par siltumu, ap 1000 latu – par ūdeni un sadzīves atkritumiem, 800 latu nav samaksāti par nama remontu. Un tikai aptuveni 200 latus pārvaldnieks nav saņēmis par savu darbu. Katram būtu jāatbild par saviem zaudējumiem, bet pašlaik siltuma un citu komunālo pakalpojumu sniedzēji negrib riskēt būtībā ne ar ko, risks simtprocentīgi jāuzņemas tikai nama pārvaldniekam, kaut arī par saviem pakalpojumiem viņa ieņēmumu daļa, tostarp arī risks tos nesaņemt, ir vismazākā.

To pašu gribu teikt par bankās ieķīlātajiem dzīvokļiem. Ja dzīvokļa iegādei bankā ņemts kredīts, tad kredīta maksājumu laikā bankai jābūt atbildīgai arī par komunālajiem maksājumiem. Esmu runājis ar igauņu kolēģiem, kuri teic, ka viņiem nav šādu problēmu. Ja dzīvokļa īpašnieks nespēj maksāt kredītu un ja banka pārņem īpašuma tiesības, tad tā samaksā arī par dzīvokļa īpašnieka nesamaksātajiem komunālajiem pakalpojumiem. Bet citiem šā nama iedzīvotājiem nav jābaidās, ka pārvaldnieks liks viņiem samaksāt šos parādus parādnieka vietā.

– Vai tiesa, ka pašlaik, lai norēķinātos par namam piegādāto siltumu, tāpat lai rudeņos namu pieslēgtu centrālapkurei, pārvaldnieks spiests tērēt naudu no nama remontam paredzētajiem uzkrājumiem?

– Pieļauju, ka tā patiešām notiek, kaut arī pēc likuma pārvaldnieks to nedrīkst bez nama iedzīvotāju piekrišanas. Bet pārvaldniekam nav citas iespējas, kad rudeņos auk­stums nāk virsū ar joni, bet siltuma ražotājs pasaka: “Tiklīdz būs nauda, būs siltums.” Tā ir roku izgriešanas politika.

No iedzīvotāju viedokļa raugoties, maksāt par citu parādiem ir absurds. Bet bieži pārvaldniekam jau nav citas izejas! Pret parādnieku vērstā prasība tiesā, kas ilgusi pāris gadu vai vēl ilgāk, gan ir apmierināta. Bet tiesas sprieduma izpildītājs atzīst, ka parādu nav iespējams atgūt tāpēc, ka no parādnieka nav ko ņemt.

Citu kustamu vai nekustami mantu viņš ir laikus pārdevis vai norakstījis kādam radiniekam. Bet parādi paliek nesamaksāti. Taisnīgi būtu, ja ar tiem dažiem siltuma parādniekiem nodarbotos siltuma piegādātājs, nevis viņu dēļ liktu ciest pārējiem šā nama iemītniekiem, kuri maksā kārtīgi.

– Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai rastu risinājumu problēmām?

– Ar valsts un ERAF finanšu atbalstu jāturpina namu siltināšana. Jābūt citai kārtībai, kā atgūt parādus. Tiesu spriedumi, uz kuriem jāgaida gadiem, būtībā neatrisina neko, jo bieži tie pat nav izpildāmi. Ja valsts pieļauj privāto maksātnespēju, tad jābūt mehānismam, kā visām ar namu uzturēšanā iesaistītajām pusēm būtu jānoraksta parādi par pakalpojumiem.

Valstī jābūt citai nodokļu politikai – lai lielākā sabiedrības daļa spētu samaksāt par pamatpakalpojumiem. Pārējiem, kuri mazo ienākumu dēļ nespēj maksāt, ir jāpalīdz.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+