Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. jūnijs, 2014
Drukāt

Paradīze bija dārzs
. Saruna ar NBD direktoru Andreju Svilānu

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kad ANDREJS SVILĀNS pirms astoņiem gadiem kļuva par Nacionālā botāniskā dārza direktoru, viņš ieviesa vienpadsmito bausli, kas skan – tev nebūs “atšūt” presi. Andrejs uzsver, ka botāniskais dārzs ir domāts sabiedrībai, tāpēc nevar ierauties savā kažokā, tēlojot kaut ko svarīgu un nepieejamu.

Pēc sasveicināšanās direktora kabinetā Andrejs rosina –
 dosimies runāties brīvā dabā, jo tā būs iespēja atrauties no papīru darbiem un pārlūkot botānisko dārzu. Viņš uzkar kaklā fotoaparātu, kuru neņemot līdzi, tikai ejot dušā un gultā, un mūsu ceļojums pa Salaspils botānisko dārzu var sākties. Taču tad Andreja tālrunī atskan zvans no kāda televīzijas raidījuma, un viņam jāatbild uz jautājumu, vai tā ir taisnība, ka rabarberus pēc Jāņiem vairs nav ieteicams lietot uzturā. Andrejs paskaidro, ka tā gluži nevar apgalvot – Jāņu naktī beidzam ēst rabarberus, tomēr jāņem vērā, ka, laikam ritot, tajos uzkrājas skābeņskābe. Andrejs neskopojas ar padomu došanu. Pavasarī izdevniecība “Lauku Avīze” laida klajā viņa veidoto tematisko izdevumu “Dekoratīvie krūmi”.

Katru gadu bilde mainās


– Jūs jau noteikti savā botāniskajā dārzā pārzināt katru vietiņu, tad varbūt dosimies aplūkot augus, ar kuriem īpaši lepojaties! 


– Botāniskā dārza platība ir 129 hektāri, un te vērojami ap 15 000 dažādu augu. Ja uz katru no tiem vēlētos palūkoties tikai vienu minūti, to darot astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā, tad paietu pusotrs gads. Esmu šeit nostrādājis jau vairāk nekā divdesmit gadus, bet nevaru apgalvot, ka būtu aplūkojis visus augus no visām iespējamajām pusēm un visos gadalaikos. Cilvēki zvana un vaicā, kad pie jums ziedēs tas un tas augs, bet to nevar konkrēti pateikt, jo katru gadu bilde mainās. Neviens gads nav iepriekšējā gada kopija. Bet mūsu dārza īpašais lepnums ir retās, aizsargājamās augu sugas. Iesim palūkot, kā uzziedējušas Daugavas vizbulītes, kas pēc latīniskā nosaukuma pazīstamas kā anemones. Tās iestādītas vietās, kas pietuvinātas dabiskajiem augšanas apstākļiem. Šie augi nav domāti, lai stādītu puķu dobēs, bet gan lai aizceļotu atpakaļ savvaļā. Lielziedu uzpirkstītes ziedēs jūlijā, bet dzegužpirkstītes tikai tagad lien laukā no zemes. Botāniskajā dārzā visvairāk apmeklētāju ir no maija līdz jūnija pirmajai pusei, tad brauc gan skolēni, gan jaunlaulātie pāri, kuri savai kāzu dienai par godu vēlas iestādīt kādu augu. Parasti viņi vēlas dēstīt ozolus un liepiņas, taču mums jāraugās, lai ekspozīcijas daļā nevaldītu vienveidība, tāpēc iesakām, ko tieši vajadzētu stādīt. Jau divus gadus sadarbībā ar Salaspils novada pašvaldību ļaujam mūsu novadā deklarētajiem iedzīvotājiem apmeklēt botānisko dārzu bez ieejas maksas. Salaspilī nav pilsētas parka, un šī iespēja ļauj ģimenēm atpūsties skaistā vidē. Savukārt par novada pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem patlaban rozārijā top lapene un lejas dīķī pontona tilts.

– Vai nebaidījāties no tā, ka brīvā ieeja botāniskajā dārzā pulcēs arī ne tik vēlamu publikas daļu? Teiksim, atnāks vīri un pie ziedoša rododendru krūma tukšos lielo alus pudeli?


– Sākumā baidījāmies, ka dārzs tiks piedrazots vai arī pazudīs kādi stādi. No visa pa drusciņai tas gan ir vērojams, tomēr izrādījās, ka šajā sakarā mūsu un pašvaldības sākotnējās bažas bija pārspīlētas.

Stādu mīļotāji


– Jūsu vadītais botāniskais dārzs ir slavens ar saviem stādu gadatirgiem. Skatos, uzraksts pie vārtiem vēstī, ka nākamais notiks 14. jūnijā. 


– Mūsu stādu gadatirgi ir vieni no viskuplāk apmeklētajiem Baltijas valstīs. Tie notiek no aprīļa līdz oktobrim. Mana vēlme ir, lai šie gadatirgi kļūst arī par kultūras pasākumiem. Iepriekšējā reizē uzstājās grupa “Jumprava”, notika stādu labdarības izsole, kurā iegūto naudu ziedoja bērnu paliatīvās aprūpes vajadzībām. Bija vērojams deju uzvedums “Danči pilī”, kur savus priekšnesumus sniedza vidējās paaudzes deju kolektīvi, kas ieradušies no vietām ar vārda izskaņu “pils”. Taču, tā kā nākamais gadatirgus būs 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, tad nekādu tingeltangeli nerīkosim.

– Šķiet, ka latvieši ir īpaši stādu mīļotāji. Kur vien paklausies, katrs kaut ko dēsta savā zemītē. Tas laikam ir raksturīgi mūsu mentalitātei?


– Jā, tas mums ir raksturīgi un svarīgi to nepazaudēt. Latvietis pret augu izturas kā pret dzīvu būtni. Piemēram, vācietis pavasarī nopērk sarkanu pelargoniju, pedantiski čubinās ap to, bet rudenī izmet komposta kaudzē. Tās vietā iestāda sarkanu Vidusjūras ēriku, kuru pavasarī izmet ārā un atkal pērk pelargoniju. Taču latvietis vasarā ziedējušo pelargoniju rudenī stūķē puķupodā un nes telpās pārziemot. Ja reiz puķe visu vasaru bagātīgi ziedējusi, tad uzskata par pienākumu to saglabāt. Tā ir cieņa pret dzīvību. Mēs neesam kļuvuši par utilitāru Rietumu sabiedrību, kur viss nevajadzīgais izmetams un vajadzīgais nopērkams.

Jāuzsit sev pa pirkstiem


– Vai botāniskā dārza direktoram pašam arī ir dārzs?


– Man pietiek ar botāniskā dārza 129 hektāriem. Mani vecāki dzīvo Varakļānos, viņiem ir dārzs, bet es tik bieži turp nebraucu, lai varētu uzturēt dārzu. Taču kā jau visiem, arī man šķiet, ka starp diviem augiem nav tāda attāluma, lai pa vidu neiestādītu vēl trešo. Zinu, tas nav pareizi, un reizēm man sev jāuzsit pa pirkstiem, lai to nedarītu. Taču laikam šī slimība nav ārstējama.

– Botāniskā dārza apmeklētāji droši vien domā, ka šī vieta radīta, lai viņiem būtu kur pastaigāties un papriecāties par krāšņiem augiem. Bet kāds tad patiesībā ir botāniskā dārza galvenais uzdevums?


– Apmeklētāju uzņemšana nav mazsvarīga, bet tas nav botāniskā dārza galvenais uzdevums. Taču uzdevumi laika gaitā ir mainījušies. Pirms simts gadiem botāniskais dārzs kalpoja, lai audzētu skaistas puķītes, ieviestu eksotiskos augus un aklimatizētu tos. Bet kopš pagājušā gadsimta vidus galvenais uzdevums ir mūsu pašu reto un aizsargājamo augu saglabāšana un pētniecība. Un tikai pēc tam nāk viss pārējais, arī eksotisko augu ieviešana – gan dekoratīvo, gan pārtikā izmantojamo. Salaspils botāniskais dārzs bija pirmais, kur sāka kultivēt amerikāņu lielogu dzērvenes. Tāpat šeit veica pētījumus un veidoja krūmmelleņu kolekciju. Tagad Latvijā simtos hektāru aug lielogu dzērvenes un krūmmellenes, bet sākums bija te. Botāniskais dārzs veic arī muzeja funkcijas, jo saglabājam Latvijas selekcijas dekoratīvo un pārtikas augu šķirnes, kas izgājušas no modes. Kādreiz botāniskajā dārzā nodarbojās ar gerberu un krizantēmu selekcionēšanu. Tagad šo ziedu mīļotāji audzē ārzemēs selekcionētas šķirnes. Taču mēs esam saglabājuši senākās šķirnes kā Latvijas nacionālās selekcijas liecību. Tas ir tāpat kā Nacionālajā bibliotēkā glabājas Glika tulkotā Bībele un ir arī jaunizdotā Bībele. Tas, ka iznācis jauns izdevums, nenozīmē, ka Glika tulkotā Bībele jānodod makulatūrā. Mums ir arī samērā sena peoniju šķirņu kolekcija, un, ja atbrauc apmeklētāji, kas saka – gribu tieši tādas peonijas, kādas ziedēja vecmāmiņas dārzā, tad mums ir ko piedāvāt. Mēs mērķtiecīgi virzāmies uz to, lai izveidotu etnogrāfisko lauku sētu, kurā augtu senie augi – zilā kurpīte, štok-
roze, rudbekija.

– Vai jums jau kopš bērnības augu valsts raisījusi īpašu interesi?


– Uzaugu netālu no Varakļāniem vietā, ko sauc Lelī Strodi. Es negāju bērnudārzā, toties caurām dienām dzīvojos pa mežu un pļavām. Septītajā klasē mācoties, jau pārzināju retās un aizsargājamās augu sugas, kas bija vērojamas mājas apkārtnē. Ja mežam draudēja izciršana, mēģināju glābt augus, tos pārstādot citur. Vidusskolas laikā mana mīlestība bija neorganiskā ķīmija, bet, tuvojoties skolas beigšanai, nosliecos par labu bioloģijai un botānikai. Man vienmēr interesējusi arī kulinārija. Kad skolas beigšanas gadā vajadzēja rakstīt, par ko vēlos kļūt, godīgi atzinos – ja atestātā būs trijnieks, un man tas draudēja ģeometrijā, tad mācīšos par pavāru, ja beigšu skolu bez trijnieka, studēšu bioloģiju. To lasot, skolotāju istabā valdījusi liela jautrība. Par pavāru neizmācījos, taču gatavot man patīk. Manu laša soļanku par baudāmu atzinuši arī kolēģi.

Sajēga par kokiem un krūmiem


– Vai Salaspils botāniskajā dārzā nonācāt uzreiz pēc biologa diploma saņemšanas?


– Sāku šeit strādāt, vēl būdams students. 1991. gadā mani uzaicināja darbā Dendrofloras nodaļas vadītājs Raimonds Cinovskis. Viņš teica, bijis patīkami pārsteigts par to, ka es kaut ko sajēdzot no kokiem un krūmiem. Taču studiju laikā man nācās pabūt arī padomju armijā, gadu un divus mēnešus aizvadot Afganistānā.

– Tur gan noteikti saskatījāties šausmas visai turpmākajai dzīvei?


– Nevienam to nenovēlu, bet skola bija laba. Kad es nokļuvu Afganistānā, karš jau gāja uz beigām. Padomju karavīrus vairs tīši nāvē negrūda, vairāk domāja, kā ar godu un mazākiem upuriem izvākties. Bet kūrorts vienalga tas nebija, apšaudes tāpat notika. Pēc Latvijas Universitātes beigšanas ieguvu stipendiju un gadu pavadīju Vācijā, kur universitātē papildināju zināšanas par dārzu un parku kultūras vēsturi, arī dendroloģiju. Taču mana lielā dendroloģijas universitāte bija Berlīnes Dālemas botāniskais dārzs, kur regulāri devos aplūkot, kas plaukst, zied un briest. Pēc atgriešanās no Vācijas turpināju strādāt Salaspils botāniskajā dārzā. Piedāvājums kļūt par direktoru nāca pēkšņi kā zibens spēriens. Kopā ar dendrologiem biju devies ekskursijā uz Ukrainu. Atskanēja zvans no Vides aizsardzības ministrijas, un man vaicāja – tā kā botāniskā dārza direktors pieteicis demisiju, vai esmu ar mieru kļūt par direktora pienākumu izpildītāju? Pirmajā brīdī man bija šoks, atrāvu pat vaļā konjaka pudeli, kuru biju iegādājies kā suvenīru vešanai uz mājām. Vieni man teica, ka esmu dulls, otri – kas gan cits, ja ne tu. Tolaik botāniskajam dārzam bija 84 tūkstoši latu parāds par siltumu. Tāpēc man šāda amata ieņemšana nenozīmēja iekāpšanu direktora “tronī”, bet gan iekāpšanu ziepēs.

No izaicinājumiem krūmos nebēg


– Jums jau laikam patīk pieņemt dzīves mestos izaicinājumus?


– Ja izaicinājums nāk pretī, krūmos nebēgu. Taču mani tracina, ka visu laiku sūdzamies, cik sūnaini mums iet. Visi uz visiem apvainojušies, bet tas nevar ilgt bezgalīgi. Varbūt lietderīgāk paraudzīties, ko paši līdz galam neesam izdarījuši. Es dzīvoju tepat līdzās botāniskajam dārzam, un man jau darbs ar mājām ir sajūdzies kopā. Patīkami, ka darbs sakrīt ar vaļasprieku.

– Vai tad darbs ir jūsu vienīgais vaļasprieks?


– Ir arī citi prieki. Mani interesē kultūrvēsture, īpaši jau dzimtās Varakļānu puses. Ja atrastos darbs Varakļānos, es nebūtu no turienes aizbraucis. Taču Latvijā ir tikai divi botāniskie dārzi, lai gan vajadzētu vismaz trīs. Kultūrvēsture ir cieši saistīta ar dendroloģiju. Dodoties apsekot vecos muižas parkus, jāapbruņojas ar plašu zināšanu loku, citādi var savārīt ziepes.

– Pastāstiet par savu ģimeni! Vai mājinieki neiebilst, ka pārlieku aizraujaties ar savu hobiju – darbu?


– Iebilda, patlaban dzīvoju viens, ar sievu esam pašķīrušies. Man ir trīs meitas. Vecākā Terēze tūlīt absolvēs Rīgas Valsts vācu ģimnāziju. Tā kā viņai ir labas vācu valodas zināšanas, meita domā par studijām Vācijā. Vidējai meitai Agnesei ir sešpadsmit, bet jaunākajai Sofijai divpadsmit gadi. Agnesei ļoti patīk braukt uz Varakļāniem, viņa pati vecmāmiņai lūdza, lai iemāca slaukt govi. Manai mammai jau ir pāri astoņdesmit, bet bez govs nevar. Smejos, ka govs viņai kalpo par trenažiera zāli.

– Esat aizrautīgs stāstnieks. Vai vadāt arī ekskursijas pa botānisko dārzu?


– Komunicēšana man padodas un, kad laiks atļauj, vadu arī ekskursijas. Ar cilvēkiem jācenšas runāt saprotamā valodā, lai stāstītais paliktu atmiņā. Jebkurš no skolas laikiem atceras, ka skolotājs savu priekšmetu var padarīt par vismīļāko vai arī pretīgāko, visu nosaka prasme spēt ieinteresēt. Ja es staigātu pa dārzu, sausā, monotonā intonācijā uzskaitot augu latīniskos nosaukumus, tad neviens par interesantu tādu ekskursiju nesauktu. Labi, ka jūs atbraucāt un man bija iespēja pastaigāt pa dārzu. Bībelē taču arī teikts, ka paradīze bija dārzs.

Andrejs Svilāns


• Dzimis 1968. gada 15. jūnijā

• Nacionālā botāniskā dārza direktors

• Latvijas Dendrologu biedrības prezidents

• Trīs meitu – Terēzes, Agneses un Sofijas – 
tētis

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+