Latvijā
Sabiedrība

Paradīzē jau laiku neskaita. Saruna ar Lubānas mēru, dziesminieku Miķeli Gruzīti 6


Miķelis Gruzītis saimnieko dzimtajās mājās “Lettēs”, kas atrodas pašā Aiviekstes krastā.
Miķelis Gruzītis saimnieko dzimtajās mājās “Lettēs”, kas atrodas pašā Aiviekstes krastā.
Foto – Juris Lorencs

Ilggadējo Lubānas pašvaldības vadītāju Miķeli Gruzīti (dz. 1940. g.) visa Latvija pazīst arī kā tautā iemīlētu dziesmu autoru. Patlaban viņš saimnieko savās dzimtajās mājās “Lettēs”, kas atrodas pašā Aiviekstes krastā, netālu no Lubānas–Balvu ceļa. Brīvajā laikā dažkārt vada ekskursijas pa Lubānu.

 

Braucot šurp, varēja pārliecināties, ka “Lettes” atrodas uz salas. Ūdeņi te ir no visām pusēm: Aiviekste, vecupe, Pededzes-Aiviekstes kanāls. Vai tad Lubānas ezera plūdi jūs neskar?

Skar, bet gluži līdz mājas slieksnim tie vēl nav tikuši. Bet bijuši gadi, kad gandrīz līdz pat pamalei redzams viens milzīgs ūdens klājiens.

 

Runā, ka salā dažkārt ieklīstot lācis.

Uz pašas salas viņš vēl nav rādījies, patiesībā lāči ir visai tramīgi. Bet dažus kilometrus no šejienes, Līčagalā, lācis patiešām manīts jau vairākus gadus pēc kārtas. Ziemā te paretam iegriežas vilki. Toties ap “Lettēm” ir papilnam stirnu, arī mežacūku un lapsu. Dažkārt pavasara rītos sēžu uz pirts terases un skatos, kā otrā pusē vecupei pļavā ganās buciņi.

 

Lubāna īpaša ar to, ka tā atrodas tieši uz Vidzemes un Latgales robežas. Kas tad mēs īsti esam?

Tādi pa pusei malēnieši. Jo kas tad ir Maliena? Alūksne un Gulbene. Pa gaisa līniju līdz Gulbenei no šejienes ir vien kādi trīsdesmit kilometri. Iznāk, ka dzīvojam pašā Malienas malā. Bet Latgale arī mēs tā īsti vēl neesam. Kaitina tie Rīgas žurnālisti, kas zvana un jautā – nu kā tad jums tai Lubānā, tai tālajā Latgalē iet? Nav jau iebildumu pret Latgali, bet par vēstures nezināšanu gan.

Man pašam šķiet, ka Lubānas pusē dzīvojošos, viņu raksturus visvairāk iespaidojusi daba. Blakus ir meži, upe, purvi, Lubānas ezers un milzīgās klānu pļavas. Gandrīz katrs šeit makšķerē, medī, sēņo vai ogo. Cilvēki ir nosvērti, mierīgi un labestīgi, gluži kā lēnais Aiviekstes plūdums. Laba vieta dzīvei te bijusi visos laikos. Ne jau velti vissenākās baltu cilšu apmetnes atklātas tieši šeit, pie Lubānas ezera. Jau pirms 11 tūkstošiem gadu, kad liela daļa Skandināvijas vēl atradās zem ledus, te bija dzīvība. Vēl kāda šejieniešu īpatnība – dziedāt un dejot prieks, ko šodien gudri mēdz dēvēt par nemateriālo kultūru. Rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, Lubānas novadā ir augstākais pašdarbības kolektīvu skaits Latvijā.

Jūsu meita Laila arī izveidojusi un vada deju kolektīvu “Žuburi”.

Lai tādi rastos, jābūt trīs lietām – vienam dullajam, kas prot aizraut, kaut nelielam vietējās varas atbal-stam un jauniešu vēlmei dejot. Par pēdējo nekad neesam varējuši sūdzēties. Cik vien atceros sevi kā skolnieku, vienmēr esmu dancojis. Arī šodien, kad liels laiks tiek pavadīts pie datora vai viedtālruņa, mūsu jaunatne turpina dejot tikpat aizrautīgi kā mēs agrāk. Varbūt tāpēc, ka bez dancošanas jauniešiem svarīga arī pati kopā būšana.

Galerijas nosaukums

 

Nesen Lubānā svinēja kapusvētkus. Kā jūs domājat, kāpēc Vidzemē un it īpaši šajā Malienas pusē tie izvēršas par bezmaz vai lielāko gada notikumu? Nevis Ziemassvētki kā Rietumeiropā, nevis Lieldienas kā Krievijā, bet tieši kapusvētki? Turklāt ar neiztrūkstošo zaļumballi vakarā!

Manuprāt, atbilde meklējama latviešu tuvībā dabai. Mēs joprojām esam tādi pa pusei pagāni. Arī daudzi šejienieši varbūt svētdienās vai lielākos svētkos iet baznīcā, bet dziļi ticīgu cilvēku kristīgās mācības izpratnē nemaz nav tik daudz. Pats esmu kristīts luterāņu baznīcā un piederu šai konfesijai. Tomēr, ja kāds man jautā, kam es ticu, tad es vienmēr saku – arī Pērkonam. Un es nebaidos no viņa, man pat patīk, ja apkārt zibeņo un dārd.

 

Lubāna ir viena no retajām vietām Latvijā, kur visus padomju gadus publiski bija redzama tā saucamā buržuāziskā simbolika – brīvvalsts laiku dzelzceļa emblēma, spārnotais ritenis ar trim zvaigznēm. Vai tiešām neviens par to nesāka interesēties?

Arī Brīvības iela te nekad nav pārdēvēta, ne padomju, ne vācu laikos. Bet par trim zvaigznēm uz dzelzceļa stacijas fasādes priekšniecībai Madonā vai Rīgā visdrīzāk neienāca prātā. Atceros, vienu vienīgu reizi kāds centīgs iebraucējs aizrādīja – kā tad tā, vai tad es neredzot, kas te notiek, kauna lieta! Uz to atbildēju, ka Rīgas centrā uz pašas Ļeņina ielas stāv Brīvības piemineklis ar trim zvaigznēm un tās nevienu netraucē. Tā šī lieta beidzās.

 

Kad es mācījos Lubānas vidusskolā, tajā bija vairāk nekā 500 bērnu. Šodien – ap 150…

Rēķinot uz iedzīvotājiem, šis bērnu skaits vēl ir tīri pieņemams. Pirms gadiem piecdesmit tagadējā Lubānas novadā un Ošupes pagastā, no kurienes arī nāk mūsu skolēni, kopā dzīvoja ap 6500 cilvēku, šodien – ap 3000. Diemžēl ģimenes vairs nav tik kuplas kā tolaik. Radušies citi kritēriji, citas vērtības. Pats uzaugu septiņu bērnu ģimenē, un par visiem kopā mums varbūt bija kādi četri velosipēdi. Toties tagad daudzās mājās ir vairākas automašīnas.

Padomju laikos bija tāda lieta kā bezbērnu nodoklis. Manuprāt, tādu derētu ieviest arī šodien, kaut vai tā simboliskās vērtības dēļ. Līdzīgi kā strādājošie nodrošina pensijas senioriem un veselie par saviem nodokļiem ārstē slimos, tā cilvēkiem bez bērniem vajadzētu kaut nedaudz solidarizēties ar ģimenēm, kas audzina nākamo paaudzi.

Domājot par Lubānu nākotnē – cilvēki jau te vienmēr dzīvos, vieta līdzena nepaliks. Kaut vai tādēļ, ka mežizstrāde un lauksaimniecība neapstāsies nekad. Tie, kuri šodien te būvē mājas, to dara ne jau dažu gadu perspektīvā. Arī man visus trīs bērnus izdevies noturēt tepat tuvumā. Divas meitas dzīvo Lubānā, dēls Lazdonā, bet strādā netālajā Madonā. Varbūt tā ir viena no mazpilsētu nākotnes iespējām  – kalpot par lielāku centru guļamistabām. Jo dzīves kvalitāte, ko spēj piedāvāt mazpilsēta, patiesībā ir ļoti augsta. Bet tam visam nepieciešami labi ceļi. Agrāk daudz runāja par moderniem sakariem, par “virtuālo sasniedzamību” kā pirmo prioritāti. Tagad mums tas viss ir, mobilos sakarus un ātrgaitas internetu burtiski met pakaļ. Tas, kas joprojām pietrūkst, ir “fiziskā sasniedzamība”, tātad labi ceļi.

 

Paredzēts, ka mainīsies Pašvaldību savienības vadība. Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt jaunajam priekšsēdētājam?

Ar stingru mugurkaulu. Latvijā izveidojusies stipra pašvaldību noslāņošanās, ir bagātie un nabagie novadi. Jaunajam vadītājam vajadzētu censties apvienot visu intereses, reizē esot noteiktākam, nepiekāpīgākam pret valdību.

Savukārt “lielajā” Latvijas politikā nepatīk pašreizējā kašķēšanās un šķelšanās, kad rodas daudzas sīkas latviskas partijas. Ja tas tā turpināsies, jau pēc nākamajām vēlēšanām Latvijā pie varas nonāks tie paši spēki, kas tagad valda Rīgā.

 

Kā tas ir – būt par priekšnieku vietā, kur pats esi piedzimis un uzaudzis?

Ir gan savi plusi un savi mīnusi. Labi ir tas, ka es patiešām ja ne personīgi pazīstu, tad vismaz zinu gandrīz visus vietējos, viņu dzīves apstākļus un vajadzības, to, kuram patiesi jāpalīdz un kurš vienkārši jāpaskubina meklēt darbu. Dažkārt gāja pasmagi. Piemēram, nu kā es varu kritizēt skolotāju, kura savulaik mācījusi mani pašu? Turklāt es jau nebiju ne tas labākais, ne centīgākais skolnieks. Atpazīstamībai ir vēl citas ēnas puses. Es to jokodamies dēvēju par “vīriešu striptīzu” – lai kur priekšnieks dotos, viņu pavada vērtējoši skatieni, cilvēki tev burtiski redz cauri. Par to, ka žvingulī varētu parādīties uz ielas, nav pat runas. Man bija iespēja strādāt pašvaldībā gan padomju laikos, gan jau brīvajā Latvijā. Bija cilvēki, kas teica – kā tad tā, vai tā nav “kažoka apmešana”. Uz to atbildēju – ja vēlaties zināt, ko es visos laikos patiesi esmu domājis, tad ieklausieties manu dziesmu tekstos.

 

Un kā tad radās dziesma “Aiviekstes ozoli”? Vai vispirms nāca melodija vai varbūt šīs rindas: “Nolaižas vakars pār Aivieksti rāmo, atmiņu ugunskurs liesmo un kvēl…”?

Melodija vienmēr nāk pa priekšu. Interesanti – gandrīz visas dziesmas un arī to vārdi sacerēti pie automašīnas stūres. Ceļš un kustība dod iedvesmu, vienīgā problēma ir visu atcerēties. Gadījies, ka visu ceļu līdz Rīgai dungoju jaunu melodiju, iebraucu pilsētā, un švirkst – no galvas ārā gan! Par laimi, pēc pāris dienām tā parasti atkal atgriežas. Pats īpaši labi nepārzinu nošu raksta smalkumus, tāpēc laiku pa laikam talkā nākuši citi. Vairākām dziesmām aranžējumu uzrakstījis pat Raimonds Pauls.

Bet ar “Aiviekstes ozoliem” bija tā. 1984. gada vasarā meita Jolanta nupat kā bija beigusi vidusskolu. Laikam biju iedvesmojies no skolas izlaidumā redzētajām smukajām meitenēm, jo, braucot no Madonas uz Lubānu pa Dzelzavas ceļu, pēkšņi kā uz sitiena prātā ienāca gan šī melodija, gan dažas rindas – tās par “meitenēm baltajās kleitās”. Biju tik pārņemts, ka tūlīt pat apturēju mašīnu un steidzu pierakstīt. Pirmatskaņojums notika pie Lubānas ezera, tieši pīļu medību atklāšanas dienā. Klausītāji bija sajūsmā, vajadzēja dziedāt pat vairākas reizes pēc kārtas.

 

Jūs dziedat: “Gadus kā dzīparus kamolā sienu, ne tur ko grozīt, ne atpakaļ saukt…” Vai ir kas tāds, ko vēlētos mainīt savā dzīvē?

Sīkumos varbūt, bet lielos vilcienos – neko. Pulk-steni pagriezt atpakaļ nav iespējams, tāpēc par tādām lietām labāk nedomāt. Gadi nāk un iet. Tikai nez kāpēc tie sāk ritēt aizvien straujāk. Pašvaldībā beidzu dienēt 2009. gadā. Liekas, pagājis jau krietns laiks. Bet šie pēdējie astoņi gadi paskrējuši kā viens mirklis. Varbūt tāpēc, ka aizvien vairāk laika pavadu savos laukos.

Atceros, reiz astoņdesmito gadu vidū pie manis “Lettēs” viesojās aktieris un režisors Gunārs Cilinskis. Starp citu, viņš bija vai traks uz ūdeņiem un laivām. Pa dienu izbraukājušies Aiviekstē ar motorlaivu un pamakšķerējuši, siltajā vasaras vakarā sēdējām tepat upes krastā pie klāta galda un konjaka pudeles. Ūdens kā spogulis, smaržo pļava, pilnīgs klusums, vien tālumā griež grieze. Pēkšņi Gunārs saka: “Miķeli, es zinu – te ir tas paradīzes stūrītis zemes virsū.” Jo ilgāk es dzīvoju, jo biežāk sēžu blakus saviem ozoliem un veros Aiviekstes straumē, jo vairāk pārliecinos par šo vārdu patiesīgumu. Paradīzē jau laiku neskaita.

 

LA.lv