Mobilā versija
+2.8°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
12. augusts, 2017
Drukāt

Paradīzē jau laiku neskaita. Saruna ar Lubānas mēru, dziesminieku Miķeli Gruzīti (6)

Foto - Juris LorencsFoto - Juris Lorencs

Ilggadējo Lubānas pašvaldības vadītāju Miķeli Gruzīti (dz. 1940. g.) visa Latvija pazīst arī kā tautā iemīlētu dziesmu autoru. Patlaban viņš saimnieko savās dzimtajās mājās “Lettēs”, kas atrodas pašā Aiviekstes krastā, netālu no Lubānas–Balvu ceļa. Brīvajā laikā dažkārt vada ekskursijas pa Lubānu.

 

Braucot šurp, varēja pārliecināties, ka “Lettes” atrodas uz salas. Ūdeņi te ir no visām pusēm: Aiviekste, vecupe, Pededzes-Aiviekstes kanāls. Vai tad Lubānas ezera plūdi jūs neskar?

Skar, bet gluži līdz mājas slieksnim tie vēl nav tikuši. Bet bijuši gadi, kad gandrīz līdz pat pamalei redzams viens milzīgs ūdens klājiens.

 

Runā, ka salā dažkārt ieklīstot lācis.

Uz pašas salas viņš vēl nav rādījies, patiesībā lāči ir visai tramīgi. Bet dažus kilometrus no šejienes, Līčagalā, lācis patiešām manīts jau vairākus gadus pēc kārtas. Ziemā te paretam iegriežas vilki. Toties ap “Lettēm” ir papilnam stirnu, arī mežacūku un lapsu. Dažkārt pavasara rītos sēžu uz pirts terases un skatos, kā otrā pusē vecupei pļavā ganās buciņi.

 

Lubāna īpaša ar to, ka tā atrodas tieši uz Vidzemes un Latgales robežas. Kas tad mēs īsti esam?

Tādi pa pusei malēnieši. Jo kas tad ir Maliena? Alūksne un Gulbene. Pa gaisa līniju līdz Gulbenei no šejienes ir vien kādi trīsdesmit kilometri. Iznāk, ka dzīvojam pašā Malienas malā. Bet Latgale arī mēs tā īsti vēl neesam. Kaitina tie Rīgas žurnālisti, kas zvana un jautā – nu kā tad jums tai Lubānā, tai tālajā Latgalē iet? Nav jau iebildumu pret Latgali, bet par vēstures nezināšanu gan.

Man pašam šķiet, ka Lubānas pusē dzīvojošos, viņu raksturus visvairāk iespaidojusi daba. Blakus ir meži, upe, purvi, Lubānas ezers un milzīgās klānu pļavas. Gandrīz katrs šeit makšķerē, medī, sēņo vai ogo. Cilvēki ir nosvērti, mierīgi un labestīgi, gluži kā lēnais Aiviekstes plūdums. Laba vieta dzīvei te bijusi visos laikos. Ne jau velti vissenākās baltu cilšu apmetnes atklātas tieši šeit, pie Lubānas ezera. Jau pirms 11 tūkstošiem gadu, kad liela daļa Skandināvijas vēl atradās zem ledus, te bija dzīvība. Vēl kāda šejieniešu īpatnība – dziedāt un dejot prieks, ko šodien gudri mēdz dēvēt par nemateriālo kultūru. Rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, Lubānas novadā ir augstākais pašdarbības kolektīvu skaits Latvijā.

Jūsu meita Laila arī izveidojusi un vada deju kolektīvu “Žuburi”.

Lai tādi rastos, jābūt trīs lietām – vienam dullajam, kas prot aizraut, kaut nelielam vietējās varas atbal-stam un jauniešu vēlmei dejot. Par pēdējo nekad neesam varējuši sūdzēties. Cik vien atceros sevi kā skolnieku, vienmēr esmu dancojis. Arī šodien, kad liels laiks tiek pavadīts pie datora vai viedtālruņa, mūsu jaunatne turpina dejot tikpat aizrautīgi kā mēs agrāk. Varbūt tāpēc, ka bez dancošanas jauniešiem svarīga arī pati kopā būšana.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. paldies par visu

  2. Man ari vinjs patiik.

  3. dziedāt var, parazitēt nevajag

  4. Ļoti patīkams un krietns cilvēks , bez šaubīšanās varu teikt , ka viņš mīl savu zemīti, nu gluži kā Jaunsudrabiņš !
    Un dziesmas iet pie sirds bez aizķeršanās !

  5. Īsts latviešu cilvēks………..

  6. Kaut arī no malēniešiem, kuri gaismu nesa istabā maisiem, Gruzītis ir patiesi talantīgs . Lai veicas arī turpmāk.

Draugiem Facebook Twitter Google+