Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Stock.xchng

“Pārāk atšķirīgi” 1

Vairāki lasītāji polemizē ar rakstnieku un publicistu Juku Rislaki pēc viņa vēstules “Es arī esmu imigrants” publikācijas 2. novembra “LA”.

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Andrejs Lucāns no Burtniekiem raksta: “”Izlasījis Agra Liepiņa populistisko sacerējumu (“Es nāku no mazas tautas”, “LA” 29.10.), atkal reiz jutos personīgi aizskarts,” rezumē Juka Rislaki. Es vairākkārt pārlasīju Agra Liepiņa rakstu, taču nekādas populisma pazīmes tajā nespēju atrast. Raksts man šķita patiess, dvēseles stīgas aizkustinošs un bez apslēptas savtīgas demagoģijas. Sameklēju populisma skaidrojumu: “Populisms (latīņu: populus – ‘tauta’) ir politiskā pozīcija vai retorikas stils, kura izmantošanas mērķis ir iegūt plašu tautas masu atbalstu un popularitāti. Populisti savā retorikā piedāvā sociāli pievilcīgas idejas, izmantojot demagoģiju.” Neko tādu Agra Liepiņa aprakstītajās izjūtās nesaskatu, man tās pazīstamas jau 85 gadus, un neredzu, ka tajās būtu kas būtiski jāmaina. Latvijā kopš seniem laikiem ir dzīvojuši visdažādākās etniskās izcelsmes cittautieši, un, ja vien tie nav centušies uzkundzēties, iedibināt savu kārtību un uzspiest savu dzīvesveidu, latvieši tos ir pieņēmuši kā savējos. Taču imigrantu pūļi, kas var apdraudēt Latvijas kā latviski nacionālas valsts pastāvēšanu un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas saglabāšanos, nekādas pozitīvas emocijas izraisīt nevar.”

Arī jūrmalniece Astrīda Skurbe dalās pārdomās: “Man ir gods nedaudz pazīt cienījamo Rislaki kungu, un no viņa neko tādu nebiju gaidījusi. Ar interesi lasīju viņa rakstus un grāmatas. Viņa apvainojumi lieliskajam māksliniekam, publicistam un rakstniekam Agrim Liepiņam ir nepamatoti un aizvainojoši. Agris Liepiņš neizsaka ne apvainojumus, ne draudus. Viņš tikai izsaka bažas, kas ir daudziem, un ne tikai Latvijā. “LA” lasītāji ar vislielāko interesi allaž lasa Liepiņa rakstus. Nepamatoti ir apvainojumi ksenofobijā, bet kronis visam ir tas, ka Agrim Liepiņam neesot bijušas tiesības doties uz baznīcu domās aprunāties ar Brīvības cīņās kritušajiem. Latvijā (un ne tikai) daudzi cilvēki iet uz baznīcu vai kapsētu, lai domās aprunātos ar tiem, kas viņā saulē. Ko viņi sadzird atbildēs, tā ir viņu personīgā lieta. Liepiņa kungs turklāt ir rakstnieks. Ja viņš nespētu iztēloties, ko domā vai saka kāds sen miris vai cīņā kritis cilvēks, kā tad viņš būtu varējis uzrakstīt savus vēsturiskos romānus?”

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī Ēvalds Akmentiņš argumentē, kāpēc Agrim Liepiņam ir tiesības domās sarunāties ar kritušajiem Brīvības cīņu varoņiem: “Šīs tiesības dodam mēs, kas stāvējām “Baltijas ceļā”, kurš stiepās no Tallinas līdz Viļņai. Un mēs runājām arī savu kritušo biedru vārdā.” Lasītājs pauž, ka “nevajag patriotus saukt par naida izplatītājiem, pasaules mēroga haosu par demokrātiju un visatļautību par cilvēktiesībām. Ē. Akmentiņš raksta, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji iebilst pret “masveida islāmticīgo ieplūdināšanu Latvijā” un uzskaita, kāpēc: “Pārāk atšķirīga ir šo cilvēku no paaudzes paaudzē nodotā pasaules uztvere, pasaules uzskats, uzvedības normas.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.