Pārāk tuvie Austrumi 0
Izraēlas un radikālā palestīniešu grupējuma “Hamas” asiņainais konflikts šovasar ir atbalsojies daudzviet Rietumeiropā, arī Apvienotajā Karalistē, Vācijā un īpaši Francijā – valstī, kur mīt Eiropas lielākās musulmaņu un ebreju kopienas.
Palestīniešu atbalsta demonstrāciju vilnis un mazākā mērā Izraēlas atbalstītāju pulcēšanās, kas nereti pārauga vardarbībā, lika Francijas prezidentam izteikties, ka Tuvo Austrumu konflikta “imports” valstī nav pieļaujams. Tomēr jāsecina, ka tas jau ir noticis.
Šoreiz uzdevumu augstumos nebija arī pašas Francijas augstākās amatpersonas, kuras, sākoties militārajai operācijai Gazas joslā, uzsvēra vien izraēliešu tiesības aizsargāties pret “Hamas” raķešu uzbrukumiem, bet neko neminēja par palestīniešu civiliedzīvotāju upuriem. Vēlāk viņi kļūmi centās labot, taču eļļa ugunī jau bija ielieta. Palestīniešu lietas aizstāvji ir pārliecināti par Francijas un visas Eiropas Savienības dubultstandartiem, tāpēc vēl pavisam nesen – 20. augustā – Parīzē rīkotajā manifestācijā galvenā prasība bija “valdības līdzsvarota pozīcija”, kas izskanēja arī ne gluži līdzsvarotajā lozungā “Izraēla slepkava, Olands līdzvainīgs!”.
Šī un daudzas citas demonstrācijas noritēja visumā mierīgi, taču palestīniešu atbalsta kustību joprojām aizēno jūlijā notikušie ekscesi, kad Parīzē, kā arī netālajā Sarselā agresīvu jauniešu grupas apgānīja sinagogu un aizdedzināja ebrejiem piederošu veikalu un aptieku. Pirms tam sociālajos tīklos parādījās aicinājums apgādāties ar nūjām un tamlīdzīgu ekipējumu, jo būs “gājiens uz ebreju kvartālu”, ko Sarselā mēdz dēvēt par mazo Jeruzalemi. Agrāk neko tamlīdzīgu šī Parīzes piepilsēta, kur labi sadzīvoja ebreju un arābu izcelsmes pilsoņi, nebija pieredzējusi. Citur tāpat izskanēja sauklis “Nāvi ebrejiem!” un varēja vērot dažādas agresivitātes izpausmes. Otra puse gluži parādā nepalika – Parīzē saspīlējumu uzkurināja arī radikālā “Ebreju aizsardzības līga”, kas nav pārāk izvēlīga savu metožu un provokatīvu saukļu ziņā.
Antisemītisma jaunie vaibsti
Kāpēc, piemēram, Londonā milzu manifestācijas paiet mierīgi, bet Francijas pilsētās protesti daudz biežāk mēdz pāraugt vardarbīgos izlēcienos? Kāda ir īpašā situācija?
Nesens (Ifop) pētījums liecina, ka pretēji diezgan izplatītajam pieņēmumam Francijas sabiedrība kopumā nebūt nav īpaši polarizējusies vai sadalījusies divās nometnēs Tuvo Austrumu konflikta sakarā. Jūlijā veiktajā aptaujā 17% respondentu norādījuši, ka vairāk simpatizē palestīniešiem un 12% – Izraēlai, bet 71% neizrādīja sevišķu atbalstu “nevienam no abiem”. Tomēr aktīvais mazākums ir labi organizēts un piesaista mediju uzmanību.
Pasākumos palestīniešu atbalstam iesaistās kāds pussimts asociāciju, kreisās arodbiedrības, kā arī kreisās partijas, ieskaitot zaļos un komunistus. Valdošie sociālisti ir šajā jautājumā sašķelti un izvairās paust noteiktu viedokli. Vēsturiski visi šie spēki bija tie, kas visvairāk nosodīja galēji labējo aprindām un Francijas Nacionālajai frontei piemītošo antisemītismu, taču šobrīd nespēj izskaust antisemītismu savās rindās. Lozungs “Nāvi ebrejiem!” liekas pievilcīgs zināmai daļai no imigrācijas nākušās jaunatnes.
Jaunā antisemītisma pazīstamākā un, var teikt, simboliskā seja noteikti ir talantīgais komiķis Djedonē – francūzietes un kamerūnieša dēls, dzimis Bretaņā, jaunību pavadījis jau pieminētajās Parīzes nomalēs, daudzsološi sācis skatuves karjeru, par ko savulaik tika slavēts un pārslavēts, īpaši, kad apsmēja Nacionālo fronti. Bet, gadiem ritot, Djedonē savos viena aktiera teātra uzvedumos un skečos sāka uzklupt “cionismam” un “sistēmai”, respektīvi, iedibinātajai pasaules kārtībai, kas, viņaprāt, nodrošina ebreju kundzību.
Viņa “vārda brīvība” iepatikās arī Žanam Marī Lepēnam, abi politiski tuvinājās, un Nacionālās frontes vadonis pat kļuva par Djedonē meitas krusttēvu. Kādreiz kreiso uztverē ļoti progresīvais skatuves mākslinieks tagad ir iepīts neskaitāmos skandālos, taču saglabā samērā lielu pulku piekritēju. Viņu savdabīga pazīšanās zīme ir Djedonē izrādēs noskatītais žests – plauksta uzlikta uz otras rokas augšdelma, it kā lai neļautu roku pacelt augstāk.
Djedonē līdzgaitnieks literāts Alēns Sorals, kurš agrāk apkaroja “sistēmu” no komunistu pozīcijām, tagad pārvērties par galēji labējo teju ietekmīgāko ideologu, kura aizraušanās ar cionistu vispasaules sazvērestību likās pārmērīga pat Nacionālajai frontei, kas viņu atstūma. Sorals galvenokārt ir pieminams dēļ viņa draudzības ar Krievijas “eirāzisma” teorētiķi Aleksandru Duginu, kura apcerējumu tulkojumiem izbijušais komunists raksta priekšvārdus. Jo Dugina un sevi kā “nacionālsociālistu” definējošā antisemīta Sorala uzskati par šo pasauli pārsvarā saskan.
Ebreji, Izraēla un Eiropa
Bet problēma neaprobežojas ar saprotamiem emociju uzbangojumiem ielu demonstrācijās vai kritizējamām provokācijām. Tuvākie piemēri tam ir triju cilvēku nošaušana šogad Ebreju muzejā Briselē vai pirms pāris gadiem izdarītās slepkavības Montobanā un Tulūzā, tajā skaitā pie ebreju skolas, ko terorists Mohameds Merā iztēloja arī kā atriebību par Izraēlas nogalinātajiem palestīniešiem. Lai gan nevienam no noslepkavotajiem nebija nekāda sakara ar Tuvo Austrumu konfliktu.
Daudzi Eiropas ebreju kopienu locekļi un ievērojami intelektuāļi sevi vispār neidentificē ar Telavivas politiku un vēl jo mazāk ar Benjamina Netanjahu valdības kursu. Viņi ir rakstījuši atklātās vēstules un nav slēpuši savu negatīvo attieksmi, teiksim, pret palestīniešu zemju kolonizāciju, un katrā ziņā viņi savos mēģinājumos kaut kā iespaidot situāciju bijuši pat aktīvāki par Eiropas Savienības amatpersonām, kuras, šķiet, samierinājušās, ka ES ietekme uz Telavivu līdzinās tuvu nullei.
Kaut gan, apgalvo eksperti, Eiropas valstu rīcībā ir pietiekami spēcīgas, bet novārtā atstātas sviras, piemēram, Palestīnas iekļaušana ANO struktūrās un tās ietveršana Hāgas Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijā. Šādi centieni izraisītu domstarpības ar Vašingtonu un Telavivu, tomēr būtu efektīvāki par bezdarbību. Pagaidām ES visai nosacīti kopējā ārpolitika Tuvajos Austrumos tiek aizvietota ar humānās palīdzības sniegšanu, kas bieži atgādina ūdens liešanu caurā mucā. Nav garantiju, ka tajā nepazudīs arī Latvijas nupat atvēlētie 50 000 eiro no budžeta sadaļas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
Skaidrs ir vienīgi tas, ka Eiropas Savienība un nākamais ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos nevarēs atstumt malā šo pastāvīgi gruzdošo lietu, kas iemieso vairākus Eiropai mestos izaicinājumus – imigrācijas un integrācijas grūtības, terorisma draudu pieaugumu un būtībā eiropeisko vērtību apdraudējumu. Tuvie Austrumi ir mums pārāk tuvi, lai ES varētu atļauties tuvredzīgu politiku.
