Pārcilvēku meklējot. Egila Līcīša reportāža no konferences “Par prezidenta institūciju Latvijā” 8
Kā mums visātrāk ekonomikā sasniegt Vācijas Demokrātiskās Republikas līmeni? Kā Mēness fāzes ietekmē burkānu sēju? Kā atšķirt labu no ļauna? Pēc atbildēm uz šiem un tūkstoš citiem jautājumiem nezinīši arvien dodas uz Augsto zinātņu namu. Akadēmiķi izskaidros, kā prezidentu izraugās Indijā un kā atomi savā starpā vienojas un ievēlē valdnieku. Tāpēc kurš labāk par zinātniekiem palīdzēs Latvijai noskatīt valsts galvu, ja politiķiem galvās ir biezputra?
Lai nebūtu bailīgs no Krievijas ārpolitikā
Kad sēdes vadītāja, lāga meiča Raita Karnīte ar lielgabala šāvienu pamodināja sešus vai astoņus gudrajos sirmgalvjus un citus gara milžus atrāva no Džemmas Skulmes jaunības fočenīšu skatīšanas, konference “Par prezidenta institūciju Latvijā” varēja sākties. Moderatore tās statusu uzreiz pazemināja no “sabiedrības uzklausīšanas” līdz “viedokļu diskusijai” un pirmajam deva vārdu Georgam Andrējevam par tematu – kā zinātņu vīri redz prezidenta institūcijas funkciju ārpolitikā.
Priekšlasījumā bijušais ārlietu ministrs atcerējās par augstāko valsts amatpersonu pieredzes trūkumu un vājām svešvalodu zināšanām atjaunotās brīvvalsts pirmajos gados, taču arī par nesatricināmo apņēmību atgriezties Eiropā un iestāties NATO. Rietumu līderi ar izpratni uzņēmuši Austrumeiropas vadītāju augšanas grūtības, kad tie uzvedās Ženēvas vai Vīnes diplomātiskajos salonos kā lāči uz slidām.
Andrējevs minēja prezidentus Havelu un Meri, kurus rietumnieki turēja par sev līdzīgiem vai lielākiem fenomeniem. Īpaši igauņu līderis bija izslavēts ar tiešumu, kvēlo patriotismu, tā esot bijusi meistarklase diplomātijā. Andrējevs deva ārpolitikas substanci mūsu prezidenta “institūcijai”. Aizstāvēt Latvijas valsts intereses, ko veido latviešu nācija, būt ar padziļinātām zināšanām specifiskajos ES lēmumu pieņemšanas mehānismos, prast uzturēt debates starptautiskā arēnā, lai neitralizētu Latvijai naidīgās intereses, tikt uztvertam par nopietnu sarunpartneri. Šai vietā klātesošie saprata, ka tik plats solis valsts ārpolitikā no iešļūcenēm līdz Andrējeva atnestajām lakkurpēm nav sperams un profesora raksturotais Latvijas prezidents – ārlietnieks ar autoritāti, ja arī dzimis, tad ar nevainīga bērna sejiņu guļ kādā šūpulī. Taču bija saprotams, ka Andrējevs grib, lai “institūcija” Rīgas pilī nebūtu pārāk bailīga no Krievijas.
