Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. septembris, 2012
Drukāt

Pārdaugavas akvarelis. Liekvārdīgs


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Nacionālais teātris jauno sezonu iesācis ar Ingas Ābeles lugas “Jasmīns. Pārdaugava” pirmizrādi Valtera Sīļa iestudējumā. Mūsdienās visai neparasts gadījums – izvēlēts pirms gadiem desmit tapis oriģināldarbs, kas piedzīvojis jau divus iestudējumus Viestura Kairiša un Gaļinas Poļiščukas režijā. 


 

Valters Sīlis, iecerot savu izrādi, autores doto lugas nosaukumu papildinājis ar Pārdaugavas vārdu, tādējādi akcentējot darbības vietas konkrētību un arī paša piederību tēlojamai videi un cilvēkiem.

Kā lai iespējami precīzāk raksturo iestudējuma būtību? Nolēmu apstāties pie apzīmējuma “akvarelis” – tāpēc ka tajā tiek plūdinātas krāsas bez izteiktiem kontrastiem, bieži vien bez striktām robežām. Pirmizrādes vakarā skatuves darbība daudzējādā ziņā atgādināja šādu blāvu krāsu plūdinājumu gan darbības nenoteiktības ziņā, gan aktierisko izpausmju intensitātē. Iespējams, ka vainīgs arī pirmizrādes satraukums, jo pirmajā cēlienā tā vien šķita, ka darbība nevar un nevar iesākties, ja nu vienīgi Marijas Bērziņas temperaments tiecās pēc spēcīgākiem triepieniem, ik pa brīdim uzspridzinot kopumā remdenās skatuves norises.

Izrādes programmas grāmatiņā dažādos variantos varam lasīt par Pārdaugavas noskaņas meklējumiem, kas nodarbinājuši izrādes veidotāju prātus. Tomēr šie jutoņas meklējumi ir tikai izrādes satura fons. Notikumi, sadursmes, konflikti un problēmas, ar ko saskaras lugā tēlotās personas, ir tik neizkārtoti, ka satura mugurkaulu aiz šīm plūdlīnijām grūti uztaustīt. Daudz teksta tiek veltīts Pārdaugavas mājai, kurā norisinās lugas darbība, un tās vēsturei vairāku paaudžu garumā. Tā ir ieķīlāta, un ir vajadzīga lielāka summa, lai ģimenes īpašumu saglabātu. Taču turpat vairākkārt tiek arī apgalvots, ka galvenais jau nav nauda, ļaujot saprast, ka mūsu acu priekšā irst ģimenes attiecības. Galvenā varone jaunā sieviete Jasmīne ir mājas un ģimenes rūpju nomākta, cieš no mīlestības deficīta un dzīves nesakārtotības. Pēkšņi uzliesmojušās jūtas pret svešinieku Mihaelu, Jasmīnes mātes Lauras draugu, atrauj varoni no pierastās ikdienības. Taču Jasmīnes jūtas tiek pieviltas – Mihaels bēg, bet māte meitai atstāj naudu, kas tik ļoti bija vajadzīga, lai saglābtu māju…

 

Daudz notikumu, pārdzīvojumu, bet visvairāk – vārdu. Izrādes gaitā nepamet sajūta, ka teksta ir krietni par daudz, atkārtojas frāzes, teikumi. Tas, protams, rada izrādes nomācošo garumu – vairāk par trīsarpus stundām – un haotisku, virspusēju runāšanu trīs cēlienu garumā. Turklāt absolūti nojaucot pēdas satura problemātikai.

 

Par ko tad ir izrāde – par Jasmīnes pienākumu un atbildību pret māju un tuviniekiem, par pieviltām jūtām vai par sievietes mūžam nesamo nastu – samierināties, atteikties no sapņiem par pacelšanos spārnos un lietišķi pildīt ģimenes galvas pienākumus. Grūti pateikt. Līgas Zeļģes tēlotajā Jasmīnē no tā visa ir pa druskai, taču tēls šajā plūdlīnijās veidotajā stāstā neiegūst ne vērienu, ne nozīmību. Atsevišķi patiesības mirkļi saistās ar Astrīdas Kairišas Vecomāti Ģertrūdi, taču arī ar šo izrādes tēlu, tā vien šķiet, režisors nav zinājis, ko iesākt.

Šajā variantā Valters Sīlis no Ingas Ābeles lugas “izoperējis” divus pērtiķu tēlus, ko autore ierakstījusi lugā. Protams, tie iestudētājiem uzdeva grūti atrisināmus uzdevumus un pēc būtības vairāk piederējās prozas darba dabai nekā skatuvei. Taču nu zudis arī kāds satura slānis, kas visai oriģinālā veidā pauda cilvēka dabas humānās un dzīvnieciskās puses vienību, arī atbildības problēmai piešķirot visai oriģinālu skanējumu. Kas tagad zaudēts, kas iegūts? Uzkrītoši liekvārdīgais Pārdaugavas akvarelis, ko Ievas Kauliņas scenogrāfija padara arī grūti apdzīvojamu, jo visa galvenā darbība ir attālināta no skatītāja un šajā šķībajā telpā aiz stiklotajiem logiem aktieri runā ikdienišķi nevērīgi, brīžam nav iespējams saklausīt ne tikai atsevišķus vārdus, bet pat frāzes. Un fonā izmantotā Rīgas panorāma bezkaislīgā videofilmējumā skatuves risinājumam nepiešķir nedz tēlainību, nedz noskaņu. Tāpat videokadri pirmā cēliena finālā – Jasmīnes došanās līdzi Mihaelam, kas projicēti uz dekorāciju raibuma, drīzāk rada neveiklības sajūtu gan tehniskā īstenojuma ziņā, gan tāpēc, ka tā arī ir liekvārdīga ilustrācija.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+