Pārdomas, ko raisa Norvēģijas slepkavas tiesas prāva 0
Pēdējos mēnešos daudzu cilvēku uzmanību piesaistījis Norvēģijas rasista Bēringa-Breivīka noziegums – daudzu savas zemes sabiedriski aktīvo jauniešu nogalināšana. Pārģērbies par policistu un apbruņojies ar ieroci, slepkava dažu stundu laikā nogalinājis vairāk nekā sešdesmit jauniešu, no kuriem daudzi bija pilngadīgi, bet citi ne.
No sabiedrības ilgtermiņa interešu viedokļa nav visai svarīgi precīzi zināt, cik garīgi vesels vai cik jucis ir slepkava, ne arī to, kādi ir nogalināto jauniešu politiskie uzskati un sabiedriskie ideāli. Iespējams, ka daļa šo jauniešu turpmākās dzīves gaitā, ja viņiem tā būtu, savus uzskatus mainītu vai precizētu. Skaidrs ir tikai viens: politiskas slepkavības var radīt traģēdijas atsevišķu cilvēku, ģimeņu un arī tautu dzīvē, bet nespēj dot derīgus risinājumus sabiedrības problēmām un pretrunām.
Uz salas slepkavošanas laikā atradās ap 600 jauniešu. Kad noziedznieks sāka šaut un pirmos desmitus nogalināja, jaunieši jau drīz apjēdza vai varēja apjēgt, ka šāvējs ir viens un viņus var nogalināt pa vienam. Tad daži meklēja glābiņu bēguļojot, citi pamanījās aizbraukt ar nedaudzajām laivām, kādas salā bija, bet vēl citi slēpās. Par notiekošo informēja drošības iestādes. Visi gaidīja, kad atbrauks glābēji, bet pa to laiku slepkava gaidītājus citu pēc cita nogalināja. Slepkava tiesā izteicies, ka viņš gribējis nogalināt visus tur esošos.
Neklājas gari prātot par bēdām cita mājā. It īpaši tad, ja nevaram neko līdzēt. Tomēr mācīties un izdarīt secinājumus no citu nelaimes un no citu kļūdām nav grēks. Nezinu, kā līdzīgā situācijā rīkotos tagadējās Latvijas jaunieši. Ļoti iespējams, ka daudzi, kaut arī auguši trūcīgākas demokrātijas apstākļos, tāpat ir pieraduši domāt, ka par viņu drošību tāpat kā par labklājību vienmēr pienākas rūpēties kādam citam, kamēr viņi paši, būdami uz dažādiem kompromisiem vienmēr gatavi pragmatiski liberāļi, visos sarežģījumos varēs kaut kā izgrozīties.
Vai daudzi gribētu apjēgt, ka gadījumā, ja apbruņotam šāvējam kaut ar kailām rokām no simts metru atstatuma vienlaikus no vairākām pusēm mestos virsū kaut divdesmit jauniešu, negaidot, ka viņus apšaus pa vienam, tad kopīgais upuru skaits būtu daudz mazāks.
Vai Latvijas sabiedriskie darbinieki tagad būtu gatavi sasprindzināties, riskēt, upurēt kaut ko sev dārgu, lai pasargātu no lielām briesmām paši sevi, citus cilvēkus, kā arī augstākas vērtības nekā savas īstermiņa intereses? 1941. gada 14. jūnijā negaidītā PSRS okupantu nežēlība – sadalīt deportētās ģimenes – daudzus tūkstošus Latvijas pilsoņu pārsteidza nesagatavotus, jo par tādas pakāpes ļaunumu viņi nebija iedomājušies. Bet vai mēs spējam paturēt atmiņā pagātnes mācības?
Mūsu dienās arī Latvijā ir uzvedības ziņā nelīdzsvaroti avantūristi. Viņi vēlas saindēt mūsu zemes iekšpolitisko klimatu, graut Latvijas sabiedrisko kārtību, kam neilgajā pēcokupācijas periodā ir bijis mazāk iespēju stabilizēties nekā Norvēģijas demokrātijai. Mūsu zemes politiskajā atmosfērā viegli uzliesmojošu daļiņu ir vairāk. Vieta līdzās benzīna tvertnei nav piemērota spēlēm ar uguni. Bezatbildīgie provokatori (ja ne kaut kas vēl ļaunāks) Latvijas demokrātiskos likumus cenšas izmantot valsts graušanai. Cietuši neveiksmi savos centienos jaukt valsts valodu, viņi tagad tīko jaukties pilsonības likumos.
Likumības graušana pilsonības lietās, ko provokatori gribētu panākt, varētu Latvijā nodarīt lielāku ļaunumu nekā viena pusjukuša šāvēja lodes Norvēģijā. Vai Latvijā institūcijas un iestādes, kuru pienākums ir rūpēties par valsts drošību, grib un prot atbilstoši rīkoties, lai savlaicīgi pārtrauktu gatavošanos noziegumiem, ko svešinieki cer pastrādāt likumības aizvējā? Vai arī mierīgi gaidīsim, kamēr nelaime jau klauvēs pie durvīm? Vai varas iestāžu tūļības un neizdarības dēļ mums atkal drīz nāksies sasprindzināt spēkus, lai nokārtotu pavisam elementāru jautājumu – nodrošinātu mūsu tautai iespēju mierīgi raudzīties nākotnē.
