“Pareģi” vārās kā tikko no uguns nocelta putra 0
Itālijā justīcija esot bargi vērsusies pret zinātniekiem – seismologiem, ka tie neesot spējuši prognozēt postošas zemestrīces apmērus un aplam izvērtējuši riskus, ko nodarītu graujošā stihija.
Tas atbalsojies visā pasaulē un radījis jaunus satricinājumus to cilvēku vidē, kuru profesija un maizes darbs ir mēģināt kaut nedaudz ieskatīties tumšās nākotnes tunelī vai redzēt tikpat skaidri kā kristāla bumbā. Tas attiecas uz sinoptiķiem un pasjansa licējiem, uz astrologiem un zīlniekiem, uz politologiem un banku ekonomiskajiem ekspertiem. Latvijā kā pirmie pierāvušies laika pareģi. Meteoroloģiskajās ziņās to vien vēstījuši, ka būs sniegs, sniegs un sniegs, un, juzdamies vainīgi, ka pat Zosēnā nav izveidojusies neviena kupena, sinoptiķi steigušies izplatīt jaunumu – kaut kur esot manītas snieg pārslas. Tas rada ticību, ka gaidāmā laika noteicējos dziļdziļi vēl gailē sirdsapziņa, reizumis tiek iedarbināta mēra sajūta un kautrība nav sveša īpašība šī nepateicīgā darba darītājiem. Citiem nākotnes pareģiem par Itālijā zinātniekiem piespriesto sodu ne silts, ne auksts.
Mūsu zemē “nostradamusu” profesijā, jo īpaši politikā, ir savdabīgs īpašs “latviskais” ietonējums. Viņi tāpat kā grieķu Kasandra visu redz ārkārtēji drūmās krāsās, kaut ko vidēji starp bezgalīgām šausmām un šausmīgu galu. Lūk, tikko beigušās vēlēšanas, un visas uzveiktās partijas diezi’ kāpēc pastāvīgi mēdz domāt, ka uzvarētājām partijām būs beigas.
Vēl nav sastādīta uzvarētāju valdība, bet jau atskan aizkakts zviedzieni – hahā, šitie ampelmaņi: a) nevarēs sastādīt valdību, b) sagrīļosies janvārī, c) kritīs pavasarī, kad pāri dīgs jaunā zālīte un sprāgs pumpuri, d) nepastāvēs ilgāk par rudens lapkriti.
Šīm kasandrām nekavējoties savu vienmēr kritisko antipātiju pievieno politologi. Tie ir cilvēki – nātres. Tie tev izmelos vilku no meža laukā! Paši pa ausu galam šo un to dzirdējuši, viņi tomēr ir apveltīti ar pārdabisku spēju, ka cilvēks vārās kā tikko no uguns nocelta putra. Politologi ir tik viltīgi zeļļi, ka nekad nepieturas pie jābūtībām, politologi nekad nenosauc loterijas izlozē laimīgi vinnējušos ciparus. Viņu sprēgāšana balstās uz “iespējams”, “domājams” un “grūti pateikt, bet”. Nav šaubu, ka informatīvā vērtība viņu vērptajā ir tikpat liela kā tējkannas šņākšanai. Un ja vērpēju no Mēness neredzamās puses noceltās hipotēzes nepiepildās? Ja “ekspertīzes” ir skurstenī ierakstāmas? Tad šīs apkārtstaigājošās skaidrojošās vārdnīcas iztaisās par nevainīgiem jēzuliņiem. Vēl vienu “analītiķu” kategorija Latvijā ir Solveigai rada. Tāpat kā šī cienījamā sieviete līdz sirmgalvībai gaidīja sava pasaules klejotāja pārnākšanu, tā šie personāži to vien gaida, ka ar Latviju notiktos kas slikts. Nu kaut vai iesnas Latvijai piemestos, un arī tad šo viedo prognozētāju konsilijs pulcēsies dežūrā sev ierādītajās dienas avīžu štata komentētāju slejās, saausoties – paga, vai tik viņa neieklepojās, vai elpa nekļuva saraustītāka, vai neuzkrita vājums un karsonis? Ak, nenotiek nekas nelabs, un Latvijai temperatūra ir 36,60? Vai, cik žēl, ka slikta pareģojumi atkal jānoskalo klozetā. Bet tā šie “zinātāji” pūlas – ar kravas mašīnas neatlaidību. Brīdinājums ir, ka par čuguna liešanu jokus cilvēki vairs nepazīst.
