Foto – Stock.xchng

… pārgrieza rīkli nacionālai valūtai 0

Euro gan bija maķenīt paceļojis pa plašo pasauli, bet tādu uzņemšanu kā zemītē pie Baltijas jūrā nekur netika piedzīvojis. Viņš bija radis sagrozīt galvu sievietēm un ar savu šķindu apburt pat rūdītākos kapitālistus. Nauda nesmird, un viņu arī nesmādēja.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Viņam teica, ka Latvijā eiro būs lūgts un gaidīts ciemiņš, ja vien svešatniekam te nav par prastu, un pats premjerministrs gadiem daudzinot, ka tiem, kas ilgi gājuši četrrāpus, ar eiro būšot iespēja pacelties uz pakaļkājām. Ak vai, Frankfurtes viesis, ieradies, sastapa veselu ļaužu dzīvžogu, kuri biedēja euro atpakaļ un gribēja durstīt un
ar uguni aizdedzināt valdības pieņemto ilgtermiņa stratēģiju, ja vien premjers kāps pa garo pupu, eirozonas ļodzīgajām trepēm. Šie ļautiņi teicās, ka esot nolēmuši nest savu latu līdz galam, pretoties finanšu okupantam, kurš, bez šaubām, būs vainu pastiprinošs apstāklis, ja teitan izcelsies pilsoņkarš, un bilda par sirsnīgu, neviltotu vēlēšanos eiriku izlikt pa durvīm.

Apsildījis degunu, euro ātri vien aptvēra, ka šaizemē vismaz pus tautas ir vai nu izskoloti, vai pēc aizraušanās makroekonomisti. Desmitgadīgs zeņķis mācēja izskaidrot terminus “sindicētais kredīts” un “defolts”. Tā likās, ka mājsaimniecībās katrā otrajā pasta kastītē blakus informatīvi analītiskās dzeltenās preses izdevumam iegulst pa žurnāla “The Economist” eksemplāram, un pat utubunga vīrs, nemaz nerunājot par ģimenes galvu, spēj sniegt objektīvus un detalizētus komentārus par finanšu monetāro politiku. Un par daudz ko citu. Un labprāt sniedz. Internetā un pie citas pirmās izdevības.

CITI ŠOBRĪD LASA

Izceļojies gandrīz tikpat tālās zemēs kā Lemjuels Gulivers, euro kā neparastu uztvēra vietējo tradīciju adīt zeķes, lai tajās glabātu naudu, bet viņam paskaidroja, ka tas tiekot darīts drošības apsvērumu labad – lai neviens maita neievilktu skanošo nāsīs. Ak jā, lieki piebilst, ka lielākā daļa čaklās arāju – kapzeķu adītāju tautas gaišāko zaļokšņu bija sekmīgi izgājuši un pabeiguši mācību programmu “Uzņēmumu vadība, bizness un finanses”.

Šādos apstākļos neizbēgama bija kolīzija, ka premjera uz kārklu klūdziņām balstītās, uz naža asmens balansētās abstrakcijas par itin kā Ēdenes dārzu eirozonā uzdūrās diametrāli pretējai valūtas sistēmai, kuras aizstāvjus vadīja nemaldīgs instinkts, dedukcija, kabala un pārējā malu malās sasūknētā zināšanu bagāža, sākot ar augšminētā “The Economist” un beidzot ar Šarla Pero un Hansa Kristiāna Andersena rakstiem. Viņi cieti pastāvēja uz savu – “Slēdzot līgumu ar Frankfurti, nabagie bankrotē!” un “Lats ir zelta vērts!” Pat pliki, droši vien šīs pašas valdības aptīrītie iedzīvotāji, kuru kabatās pieclatnieks ir rets viesis, bija tik gudri, lai turētos uz vienu roku ar
tiem makroekonomistiem, kas apgalvoja, cik svarīgi saglabāt klosteri, jo Eiropā zaudēsim godu, ieķīlāsim mantību un ardievosimies no suverenitātes.

Ne īsti dzīvs, ne miris, euro pamazām sāka orientēties pilsoņkara kauju pulvera dūmos un atklāja savādu sakritību. Raugi, vienā frontes pusē eiroskeptiķi gandrīz visi bija plikpauri, kamēr lata likvidatoru ģenerāļi – matainie. Lata draugu grupu vadīja deputāts ar frizūru “uz nullīti”, antiglobālistu ievērojamākiem vadoņiem kāds nezināms spēks bija laupījis apmatojumu, un pēdīgi pats galvenais makroekonomists, lata devalvētājs arī bija galvvidū bez matu oreola. Turpretī premjers, bankas prezidents un finansu ministrs valkāja matu rotu (ja vien nenēsāja parūkas). Tikai deguni strīdniekiem, abās pusēs karotājiem ziedēja vienādi purpursarkani un vaigi kvēlojoši. Kaut mediķi zinātu izskaidrotu neparasto parādību, kaut frenologi, kuru izpētes objekts ir galvaskausa velvju uzbūves īpatnības, dotu slēdzienu, bet savai ērtībai euro karadarbību nolēma dēvēt – matainie pret plikpauriem.

Varbūt inflācija pēdējiem noēda matus no galvas. Iespējams, zemītē pie Baltijas jūras, kaķu elles koncerts pret euro nemaz nebūtu cēlies, ja finansu stratēģi un loči eiro zelta maliņu parādītu saprāta un gaumes robežās. Tas ir, neaģitētu un nepiedāvātu kopvalūtu kā delikatesi un našķi, bet kā loterijas biļeti vai žetonu, kuru, metot galdā, var vinnēt, bet var arī nevinnēt. Tā jau nu cilvēki gribēja noticēt bankas prezidentam, kad tas, ne aci nemirkšķinādams dievojās, ka pēc eiro ieviešanas zoss pastēte, foie gras ar Soternas deserta vīna pudeli pensionāra galdā kļūst tikpat ikdienišķa maltīte, kā agrāk siļķes, maizes un ūdens ēdienreizes. Latu anulētāji vilināja publiku kā veikli oficianti, piepaceļot vākus ēdienam zem sudraba taukiem un kairinot nāsi ar garšīgiem izgarojumiem, bet skaidru valodu nerunāja un nokautējošus atspēkojumus murmuļiem demagogiem nedeva.

Reklāma
Reklāma

Cik zemas viņu iztēles debesis, cik sīka fantāzija – ne reizi vien euro bija spiests nodomāt par saviem aizstāvjiem, kurpretim viņa noliedzēju dzelžainā nelokāmība un kreativitāte šai pilsoņu kara drāmā pat modināja simpātijas! Galvenokārt – ar argumentu dziļumu. Ha, ha, hā! – plikpauri apsmēja šķietami godīgā premjerministra ieteikto dīvainību mainīt pašaudzēto latu pret kaut kādu fabrikā darinātu masu ražojumu. Reizumis viņiem par argumentiem kalpoja privātās slepenās priekšnojautas, ka tas viss labu galu neņems, bet reizumis tie mācēja attēlot valdības avantūru tā, ka līdz ar naudas miju arī sievas liks mainīt pret grezelēm. Tauta, kuru matainie taisnā ceļā veda pretim eirozonas krāsmatām un pie ubagu spieķa, tik pūta un stenēja, klausoties, kā izputēs mūsu latu krājumi un pakūpēs Ulmaņa noglabātās zelta neaizskaramās rezerves. Makroekonomisti ar līku nagu draudēja izbiedētajiem ļautiņiem – jūs, dumjie auni un aitas, būsiet tie, kas apmaksās grieķu patēriņu, spāņu izpriecas, portugāļu rijību un itāļu baudkāri! Kolīdz valdības odi iesīcās, ka Igaunijā arī…, tā plikpauri pērkondimdoši ierēcās – igauņiem nekas nav palielinājies! Igauņiem ir maziņš! Un ņēmās gauži apraudāt noslaktēto lata māsiņu Igaunijas kronu.

Uzdodami premjeru par Briseles virssulaini, slīpētie zeļļi no eiroskeptiķu nometnes radīja iespaidu, ka viņi atrodas vērā ņemamās vienlīdzīgās attiecībās ar Eiropas nākotnes kāršu dalītājiem. Nereti likās, ka ar šiem vīriem apspriežas frau Merkele un misters Kamerons. Viņi uzmin Dānijas vai Zviedrijas karaļnamu nolūkus, pirms tie radušies. Viņi izskatījās daudz informētāki par mūsu aklo valdību, kas neko nemērīja, negrasījās ļaut izlemt tautai (kur pus tautas ir finansisti, analītiķi un makroekonomisti), bet dzīrās tik pārgriezt rīkli nacionālajai valūtai. Tas nu bija neapgāžami pierādīts, ka pa galvu pa kaklu steidzoties 2013. gadā uz eirozonu, un pataisot latu par lūzni, beigās mēs pat visiem Eiropas šveicariem dzeramnaudu paliksim parādā un Latvijas veiksmes stāstus varēsim stāstīt gultas kaimiņiem nespējnieku nama jumtistabiņā pažobelē.

Kolīdz klausīsim saprāta dunošās eiroskeptiķu, antiglobālistu, makroekonomistu, “sabiedrībā pazīstamu cilvēku”, lata draugu, suverenitātes aizstāvju un pārējo megocefāļu balsis un pieņemsim lēmumu, lietojot margrietiņas, kafijas biezumus vai demokrātiski sarīkotā tautas referendumā, tā tiksim cauri sveikā veselu ādu, nepiedzīvojuši visšaušalīgākās anomālijas. Jāpateicas cerberiem, ko vai pati providence un dieve Higiēna nolikusi pie neatkarības durvīm, sargājot mazo, mežaino zemīti no Rietumeiropas netiklības midzeņa un kloākas šļakatām.

– Ak vai, es taču esmu tikai naudas gabals! – euro ievaidējās un nodrebēja pie visām šķiedrainajām miesām, sarāvies ne no tā, ka nav atzīts par skaistuma ideālu Eiropā, bet no bailēm, ka kāds sevišķi asredzīgs eksperts, pacēlis viņu pret gaismu, ūdens zīmēs atradīs kāškrusta ragus! Euro bija izceļojies pa plašo pasauli un turēts cieņā pat pie ebrejiem – jā, bet tā uzņemts kā zemītē pie Baltijas jūras netika nekur. Jūs, cienījamie lasītāji, kas jau iepazinušies ar pilsoņkara tālāko notikumu iztirzājumu “Pēdējā lata memuāros”, ziniet, ar ko viss beidzās.

Kā premjers, kuru mēs turējām par remdeno ūdeni un kokaino grāmatvedi, izrādījās karstgalvis ar mutuļojošu asinsriti. Kur viņš deva ar caururbjošiem argumentiem, tur šķīda. Tika pierādīts, ka euro neizgatavo no indīgiem pesticīdiem piesūcināta papīra un ieaustās metāliskās drošības josliņas nav raganu mati. Plikpauru armiju atklāja kā neapbruņotu blēžu, populistu un pa daļai ēzeļu bandu, un tikpat sabiedriskus nulles, kā matu skaits uz viņu galvvidiem. Pazīstamais Maskavas gultas klājējs, pilsoņkara konfliktā kara korespondents, ķ. un ķ. karaspēka 11. kaujas rotas raitnieks Točs pēc sakāves esot kādu laika sprīdi raudzījies aukstā pistoles stobrā, bet tad, asarās smakdams, pielicis pēdējās reportāžas rindiņās, ka “latviešu nacionālisti paši savām rokām nožņaudza latu”.

Jā, lats, tāpat kā smēķētājs, nomira jauns. Pasaules objektīvākais ekonomists Romas pāvests atkārtoti atzīmēja, ka krīzes izraisa alkatība, nevis piederība vai nepiederība pie eirozonas. Bet euro, būdams strādīgs un vienkāršs rūķis, par sugasbrāli un kolēģi vien esot noteicis – kad pēdējais lats rakstīs memuārus, viņš noteikti silti pateiksies visiem saviem aizstāvjiem un ilggadējiem lietotājiem.