Pāri paliek tikai koksnes smarža 1
Pēdējos desmit gados zāģētavas “Kurekss” modernizācijā ieguldīti turpat 20 miljoni eiro. Uzstādīta jauna zāģēšanas līnija, žāvēto dēļu šķirošanas līnija, šogad pabeigta krautuves rekonstrukcija. “Kurekss” valdes loceklis Arnis Apsītis uzskata, ka šī ir biznesa sāls – no baļķa iegūt pēc iespējas vairāk augstas kvalitātes zāģmateriālu. Taču uzņēmējs piebilst, ka pat modernākā zāģētava peļņu gūst tikai tad, ja pārstrādā visus ražošanas atlikumus, koka mizu ieskaitot.
– Kādus laikus šobrīd piedzīvo kokrūpnieki?
– Sarežģītus. Cenas mainās ne tikai naftai, metālam un pienam. Tās mainās arī kokmateriāliem. Baļķi īpaši lētāki nepaliek, taču pārdot zāģmateriālus kļūst aizvien grūtāk. Tomēr, labāk vai sliktāk, vieglāk vai grūtāk – viss notiek. Mainās cenas un apjomi, taču strauju svārstību nav.
– Neraugoties uz sarežģītiem laikiem, jūs esat uzcēluši jaunu krautuvi?
– Šo projektu sākām jau 2013. gadā, kad nezinājām, kādas būs 2015. gada beigas.Tāpat kā šodien nezinām, kas notiks pēc diviem gadiem… Taču jāskatās tālāk uz priekšu. Krautuves laukuma būve bija pēdējā daļa mūsu modernizācijas projektā.
Mums pavisam bijuši trīs investīciju projekti – 2011. gadā nomainījām zāģēšanas iekārtas. Veco zāģi izņēmām ārā un ielikām jaunu. Nomainījām arī dēļu šķirošanas iekārtu pirms žāvēšanas. Otro projektu pabeidzām 2013. gadā, kad nomainījām visas dēļu šķirošanas iekārtas, uzstādot modernas līnijas. Jaunā iekārta šķiro žāvētus dēļus, kas virzās ar ātrumu 100 – 150 m minūtē. Cilvēks pie šāda tempa nogurtu jau pēc dažām minūtēm, taču iekārta nenogurst un spēj atpazīt katru defektu, sašķirot materiālus atbilstoši standartam un, ja vajadzīgs, arī nogarināt.
Šogad pabeidzām trešo zāģētavas modernizācijas projektu – nomainījām baļķu pieņemšanas un uzmērīšanas iekārtas. Līdz tam strādājām ar vecām iekārtām, kas bieži lūza un radīja dīkstāves. Teorētiski it kā vajadzēja visu darīt uzreiz, bet mēs rīkojāmies atbilstoši iespējām. Tagad piecus gadus atdosim kredītu.
– Vai lielā ražotnē mēdz būt arī tā, ka kredītu nav?
– Reti, jo kokrūpniecība prasa lielus kapitālieguldījumus. Ar mazām naudām te neko izdarīt nevar. Svarīgi, lai nenoveco tehnoloģija, kādā veidā tiek sazāģēts koks. Tā kā kokrūpniecība ir salīdzinoši konservatīva, domājam, ka princips, kā mēs baļķi sazāģējam dēļos, nenovecos. Līnijās būs jānomaina kustīgās detaļas un griezējinstrumenti, bet kopumā tām būtu jāstrādā vismaz desmit gadus. Tad tās sevi atpelna. Šīs iekārtas varētu būt arī ilgāk spēlējošas.
– Nozares vērtīgāko uzņēmumu sarakstā pēc 2014. gada apgrozījuma “Kurekss” ir trīspadsmitajā vietā. Kā būs šogad?
– Vēl gads nav beidzies, taču domāju, ka pagājušā gada apjomu nesasniegsim. Šogad apgrozījums būs nedaudz mazāks. Salīdzinot ar 2013. gadu, 2014. gadā apgrozījums ir kāpis pavisam nedaudz, jo 2014. gada sākumā kokmateriāliem bija ļoti labas cenas. Tas arī deva apgrozījuma pieaugumu. Otrais pusgads bija vājāks. Taču, samērojoties ar sev līdzīgiem uzņēmumiem, kas pērk zāģbaļķus, pārstrādā tos un pārdod, patiesībā mēs dalām sesto septīto vietu ar a/s “Pata Saldus”.
– Kokmateriālu tirgotāji Latgalē lielījās, ka augstas kvalitātes baļķus sūtot pat uz Ventspili “Kureksam”. Vai tas atmaksājas?
– Pa dzelzceļu – jā. Pārvadāt kravas ar vagoniem un kuģiem ir lētāk nekā ar autotransportu. Lielu daļu zāģmateriālu realizējam no Ventspils brīvostas, ar kuru mums ir vistiešākā sadarbība. Cilvēki tur ir profesionāli un atsaucīgi, mums pietiek satikties un par visu vienoties reizi gadā. Visas pārējās nianses tiek atrisinātas operatīvi. Tā ir mūsu atšķirība no citām zāģētavām – jūra ir tik tuvu, un lielāko daļu kravu nosūtām ar kuģiem. Tās zāģētavas, kas atrodas Latvijas austrumos, kravas realizācijai sūta ar autotransportu. Taču bilancē pati svarīgākā loma ir cenai, kādu saņemam no gala patērētāja. Protams, laikā, kad sankcijas Krievijā ietekmēja autotransporta plūsmu un pārvadājumi pa ceļu sadārdzinājās, mēs bijām izdevīgākā situācijā, jo kuģniecību šie procesi negatīvi neietekmēja. Tieši otrādi, krītoties naftas cenām, pa jūru transportēšanas izmaksas samazinājās.
– Vai pērkat izejvielas arī ārzemēs?
– Jā. Latvijā pārstrādes jaudas ir pietiekami lielas un izejvielu trūkst. Apmēram desmit procentus baļķus importējam no Norvēģijas. Ja nebūtu iespējas importam, tad samazinātos pārstrādes apjoms un cenas būtu augstākas. Norvēģijā nav lielas vietējās pārstrādes jaudas, bet meži aug labi, un viņi kokus sūta arī uz Vāciju un Zviedriju. Norvēģijā mēs pērkam koksni no meža īpašnieku kooperatīviem. Koksnes kvalitāte ir līdzīga kā pie mums. Latvijā piegādes no akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” mums sastāda apmēram trešo daļu pārstrādātā apjoma. Pārējais nāk no privātajiem mežiem.
– Norvēģijā koksne ir lētāka nekā Krievijā?
– To es nemāku teikt. Mēs no Krievijas nekad neesam neko pirkuši, nedz arī plānojuši pirkt, jo tas ir sarežģīti gan izvedmuitas, gan piegāžu neprognozējamības dēļ. Latvijas austrumos, pusē, kur Krievija tuvu un situācija pārskatāmāka, tas varētu būt citādi.
– Tad jau jums jātur īkšķi par privāto mežu īpašnieku prasmi saimniekot.
– Jā… Man pašam pieder daži meža gabaliņi. Biju pārsteigts – pirms piecpadsmit gadiem iestādīju neizmantotā lauksaimniecības zemē mežu, un koki jau izauguši kādu desmit metru garumā. Ja vēl pareizi izkopj, mežs aug brīnumainā ātrumā. Tur, kur vēl nesen bija pusauga mežs, skatos – vēl kādi gadi pieci, un tas jau būs izaudzis. Varbūt tas notiek klimata ietekmē, varbūt stādi, selekcija ir labāka, bet mežs šodien aug ātrāk nekā senāk. Ja kādreiz priedes varēja cirst simt gados, tad tagad tādas pašas – skaistas mastu priedes izaug septiņdesmit gados.
Protams, varētu vēlēties, lai dažs labs meža īpašnieks vairāk uzmanības pievērstu meža atjaunošanai pēc tam, kad tas nocirsts. Daudzi ļauj cirsmai aizaugt ar apsēm, alkšņiem, bērziem. Kāda būs šo koku kvalitāte pēc gadiem četrdesmit, piecdesmit? Kas tās būs par sugām? No otras puses, es varu arī saprast meža īpašniekus – ja gribi stādīt selekcionētu materiālu, viena hektāra atjaunošana ar priedi izmaksās vismaz kādus 500 eiro. Tad vēl kopšana, retināšana, aizsardzība pret zvēriem.Taču kopumā privātie meži tiek kopti aizvien labāk.
– Vai pasaulē pieprasījums pēc koka būvmateriāliem kāpj vai krītas?
– Mūsu galvenais tirgus ir Lielbritānija. Tur nedaudz pieaug koka karkasu māju īpatsvars kopējā māju būvniecībā. Skandināvijā un ASV privāto māju būvniecība no koka ir kā standarts. Eiropā kopējais koksnes patēriņš nepieaug. Taču tas ir pietiekami augsts, lai zāģētavām būtu kur realizēt savu produkciju. Koks ir cilvēkam un videi visdraudzīgākais materiāls, no tā nevienam cilvēkam alerģija nerodas.
– Un modē nāk brilles un pulksteņi koka ietvaros, tauriņi. Tas dod savu akcentiņu koksnes popularizēšanā…
– Labāks akcentiņš gan būtu, ja arī pie mums sabiedriskajās celtnēs izmantotu koka konstrukcijas. Kā to dara, piemēram, Vācijā, kur lielos pārlaidumus taisa no koka. Bet Latvijā joprojām izmanto dzelzsbetona konstrukcijas un metāla sijas. Tās nav ne tik izturīgas, ne elegantas kā līmētās koka sijas. Lai to varētu darīt, mums jāmaina tehniskie noteikumi, nekā sarežģīta tur nav… Taču jauna līmēto koka siju ražotne tapusi Jelgavā.
– Varbūt arī jūsu rūpnīcai varētu būt šāda papildu ražotne?
– Nekad nesaki nekad, taču šobrīd šādai produkcijai Baltijā nav liela noieta, bet transportēt lielus attālumus nestandarta kravas izmaksā ārkārtīgi dārgi, nav jēga to darīt. Tāpēc mēs pārdodam sagataves, piemēram, uz Āziju, un līmē tās turpat uz vietas – tuvāk gala patērētājam. Ja Latvijā dzīvotu 20 miljoni cilvēku, tad būtu citādi.
– “Kurekss” ir pelnošs uzņēmums. Vai nodarbojaties arī ar labdarību?
– Domājot par jauno paaudzi, atbalstām studentus, kuri motivēti dzīvē ko sasniegt. Palīdzam ar stipendiju. Sadarbojamies ar Vītola fondu, kuram arī deleģējam kandidātu izvēli. Paši nākam no laukiem, no Dundagas, tāpēc pirmkārt atbalstām dundadzniekus, mūzikas skolas beidzējus, kuriem, turpinot mācīties konservatorijā, nākas dzīvot Rīgā. Reizēm palīdzam arī vietējām skoliņām. Neteiksim, ka esam milzīgi labdari, taču, ja redzam, ka ir laba doma, skolotājs ar iedvesmu, palīdzam.
– Tiem, kuri strādā zāģētavā ar modernajām iekārtām, jābūt labiem speciālistiem. Vai arodskolas spēj tādus sagatavot?
– Protams, ja mani pielaistu pie tām pogām, es nezinātu, kas jādara. Reāli cilvēki nepieciešamās iemaņas apgūst uz vietas, jo skolā tik specifiskas lietas nevar iemācīt. Kadru mainība mums ļoti maza, un apmācībām mēs veltām lielu uzmanību. Latvijas kokrūpniecība ir ļoti augstā līmenī. Nupat biju Zviedrijā, tur ne tuvu visas zāģētavas ir tādas kā mūsu labākās. Lai konkurētu, mums uzreiz bija jādodas uz priekšu lieliem soļiem. Līdz ar to visi ir investējuši, sevišķi pēdējos desmit gados. Taču zāģēšana pati par sevi nevienam peļņu nenes. Pie salīdzinoši augstām koksnes cenām, sagatavojot un pārdodot tikai zāģmateriālus, pelnīt nevar. Peļņa rodas tikai tad, ja savācam un realizējam visu – arī mizu, skaidu un šķeldu. Tāpēc strādājam ar bezatlikuma tehnoloģiju – pāri paliek tikai koksnes smarža.
Uzziņa
* SIA “Kurekss” dibināta 1997. gadā.
* Atrodas Ventspils novadā.
* Pieder Latvijas pilsoņiem.
* Gadā pārstrādā 190 000 m3 zāģbaļķu.
* Ražo augstas kvalitātes zāģmateriālus būvniecībai.
* Nodarbina 190 cilvēkus.
