Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. janvāris, 2013
Drukāt

“… pāri recošiem 
magoņu laukiem”


Foto - LETAFoto - LETA

Liāna Langa, īstajā vārdā Liāna Bokša, dzimusi Rīgā, taču jau kopš 80. gadu vidus dzīvo Ikšķilē. Mācījusies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1986 – 1991), studējusi filozofiju un amerikāņu 20. gs. literatūru “New School College” (Ņujorka).

 

Strādājusi par restauratori, skolotāju, starptautiskajā kinoforumā “Arsenāls”, vadījusi literatūras raidījumu “Melns uz balta”, 2003. – 2004. gadā bijusi Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, strādājusi sabiedrisko attiecību un projektu birojā “Idea Media”. Pašlaik ir izdevniecības “Apostrofs” vadītāja un strādā literārā žurnāla “Latvju Teksti” redakcijā. Publicējas kopš 1988. gada, ir lēnrakstītāja – pavisam iznākuši četri dzejoļu krājumi un viens ceļojuma apraksts. Saņēmusi Dzejas dienu balvu (1998. un 2006. g.) un Literatūras gada balvu (2001. un 2010. g.).

 

– Katrai valodai neizbēgami ir savs plūdums, atšķirīga “karte”. Kā jūs raksturotu mūsu, latviešu, valodu, ar to ikdienā strādājot – salīdzinājumā ar citām valodām, kuras zināt?

– Tāpat kā citās valodās, mums ir noteikts burtu apjoms alfabētā, līdzskaņu un patskaņu skaits, tomēr mums ir sava unikāla fonētika.

Tieši dzejā, manuprāt, ir vislabāk dzirdama katras valodas “karte”, tās plūduma spēks un fonētiskā unikalitāte; poēzija to izceļ un ar to nodarbojas, cenšoties panākt formas, satura un daiļskanības vienību. Tas, protams, attiecas arī uz dzeju citās valodās – dzejnieki risina tādus pašus uzdevumus.

– Jūsu dzeja tulkota daudzās valodās. Vai ir gadījies saņemt atsauksmes no citvalodu lasītājiem, un kas no tām sniedzis pārsteidzošāko atklāsmi?

– Tikko Maskavas Turgeņeva bibliotēkā dzirdēju no klausītājiem, ka manas dzejas atdzejojumi Milēnas Makarovas izpildījumā ļāvuši prasīgajiem maskaviešiem izdzirdēt krievu valodu it kā mazliet no jauna. Tie ir tie patīkamie brīži.

– Kādu dzejnieku daiļrade jums pašai šobrīd šķiet vistuvākā?

– Tādu ir daudz, bet šobrīd man vistuvākais ir lieliskais čehu vidējās paaudzes dzejnieks Petrs Borkovecs, kuru cenšos atdzejot. Atdzejojumus būs iespējams lasīt žurnālā “Latvju Teksti”, kas iznāks februāra sākumā.

 

Viedokļi

KRITIĶI PAR LIĀNAS LANGAS DZEJU

“Par laimi, Langas dzejā ir pietiekami daudz nemiera, lai grandu jau vairākkārt apspēlētajām tēmām piešķiltu dzirksteles. Tāpat, šķiet, iekšējā spriedze neļauj akli sekot formas diktātam. Krājumā ir dzejoļi, kas stingri, bez atkāpēm noturas, piemēram, pantmēra rāmī. Taču netrūkst arī tādu, kurus konservatīvākie klasisko formu adepti pārmetoši nosauktu par nenoslīpētiem. Nemiers izpaužas arī intensitātē, ar kādu dzejas tēli nomaina cits citu. Varētu teikt, ka Langas dzeja ir pieblīvēta ar tēliem. Reti skatiens ilgstoši fokusējas uz vienu, konkrētu objektu.” (Arvis Viguls, “1/4 Satori”)

“Dzeja bez piepūles pārlejas no konkrētu reāliju vides uz atmiņu, iztēles, izjūtu, filozofisku pārdomu dzejtelpu. Šajā telpā ir iespējams viss. Konkrēts laiks un vieta ir nesvarīgi. Tā ir pilna ar dabas būtnēm.” (Lalita Muižniece, “Jaunā Gaita” Nr. 255)

 

Publicējam Liānas Langas dzejoļus 
no tikko krieviski atdzejotās un izdotās 
dzejoļu izlases.

No cikla “Izpildītājs”

 

***

Izdzirdot vārdu “vājprāts”, ļaudis kļūst bažīgi

Copy, paste – lūk, risinājums drosmei,

senču slaktiņu koppapīram

 

Izpildītājs ir vientuļš,

vienmēr kopā ar visiem, tas pats

 

Copy, paste pidžamās

 

Sarkanus, zaļus, baltus, dzeltenus

miljoniem Zemes dzemžu izšļāc gadalaikus:

 

Citronus! Dateles! Valriekstus! Lavu! Geizerus! Slavu!

 

Orators trako mājas atejā

sevi pasludina par Ādolfu

 

Bet cits, normālā kreklā,

pamostas blakus sievai

 

“Vai tu dzirdēji jocīgus aurus?”

viņš vaicā

 

Katru rītu viņš vaicā vienu un to pašu

 

Copy, paste

 

Sprādzieni, ķermeņu daļas, reliģijas, politikas

 

Jutīgi skūpsti no rītiem,

viegla sviedru smarža,

bērnu smilkstēšana

 

***

6.

Mazulīt zaldāt, hei, mazulīt zaldāt, redzam tevi,

nākot pāri recošiem magoņu laukiem –

tavs smaids ir sen izbeidzies cēliens un laiks,

cik bedrītes maigas tavos baltajos vaigos!

 

Kad ieejam tukšos sapņos un pagalvī liekam

kapa plāksnes no bezvārda kareivju kapiem,

tu parasti atnāc un sēdi pie mūsu gultām –

augšāmcēlusies, kritusī vēstures aukle.

 

– Mazulīt zaldāt, hei, pastāsti, mazulīt zaldāt,

kādēļ tu nāc mums dungot šūpuļa dziesmas?

– Bija Lilī Marlēna mīļā līgava mana,

man vēlēja izaugt, lai varētu viņu precēt.

 

Kamēr guļat, jūsu tukšajās augsnēs

varu sēt sēklas, kas vienmēr lido man līdzās –

slacīt ar magoņu pienu, kas man uz lūpām,

mātes asaras, nezāļu saknītes sīkās.

 

7.

Izpildītājs praķītī, varbūt ar uzplečiem vai dakti,

iznāk uz dienas vakti.

 

Viņš sēž pie kafijas tases no rīta un zina,

ka nogalināt ir viņa ziņā.

 

Mājās bērni dzied Ziemsvētku dziesmas,

gaļa, iespējams, čurkst uz iesma.

 

Cerams, ka šodien nesūtīs dienestā –

drīz vien, kā ikgad, Pestītājs iekliegsies.

 

Pilsētā bambāļi mirdz un laistās –

izpildītājs miedz acis un skaistas –

 

kas tā par nolāpītu brīvi –

 

būt kā visiem

 

un dzīvot šo dzīvi

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+