Uncategorized
Veselam

Pāris patur izvarotāja bērnu. Patiess vīrieša stāsts0

Foto-Shutterstock

Man patiešām nepatīk domāt par to visu laiku. Pat pateikt vārdus ir grūti: Mana sieva 2014.gada janvārī tika piekauta un izvarota.

Mani vajāja skumjas, dusmas un niknums. Es gribēju atrast to vīrieti, man ne pret vienu iepriekš nebija bijušas šādas sajūtas. Dženifera bija izgājusi cauri kaut kam tik briesmīgam un biedējošam, un es neko nevarēju izdarīt, lai viņa justos labāk.

Mani mocīja nožēla – kā būtu, ja? Kā būtu, ja es būtu aizbraucis uz viesnīcu, kur viņa bija apmetusies uz nedēļu? Kā būtu, ja es būtu atrunājis viņu pieņemt darbu ārpus pilsētas?

Mēs nupat bijām sākuši apmeklēt terapeitu, lai tiktu galā ar Dženiferas nakts murgiem un panikas lēkmēm pēc izvarošanas, kad secinājām – viņa ir stāvoklī. Viņa man piezvanīja no kruīzu kuģa, uz kura strādāja, un paziņoja: “Es esmu stāvoklī”.

Cilvēki vienmēr ir pārsteigti par manu reakciju, un es nekad neesmu to sapratis. Es nedomāju: “Ko mēs tagad darīsim? Es jau zināju, kā mēs rīkosimies”.

Es nedomāju: “Viņas izvarotājs padarīja viņu grūtu” vai “Tāpēc, ka viņa tika izvarota, viņai tagad būs bērns”. Manas domas bija sekojošas: “Mana sieva ir stāvoklī. Mums būs bērns.”

Gaidāmais bērns taču nepieņēma lēmumu par savu ieņemšanu. Kā gan mēs varam vainot viņu?

Mēs zinājām, ka grūtniecība Dženiferai būs fiziski grūta, bet emocionāli mēs abi uzskatījām, ka šis bērns būt kaut kas brīnišķīgs, kas radies no tāda ļaunuma. Citiem tas var šķist dīvaini, taču mēs patiešām tā domājām, un uzskatām mūsu dēlu par svētību.

Es nekad neesmu uzskatījis, ka mans dēls “ir no kāda cita”. Es nekad arī neesmu skatījies uz saviem pārējiem bērniem un domājis, kad viņi varētu būt ieņemti.

Dženifera un es esam ļoti garīgi un emocionāli saistīti. Viņa ir bijusi mana dvēseles radiniece kopš es viņu satiku 15 gadu vecumā. Mums nebija diskusiju par šo tēmu. “Manai sievai būs mazulis. Tādējādi mums abiem būs mazulis. Tas ir viss” – tādas bija mūsu nostāja.

Ir pagājuši divi gadi kopš mana sieva tika izvarota. Mani ik pa brīdim vēl piemeklē dusmu lēkmes, taču tās vairs nav tik biežas. Es arvien redzu ietekmi, kādu izvarošana ir atstājusi uz Dženiferu. Mēs zinām, ka izvarošana atstāj pēdas visas dzīves garumā, un, visticamāk, tās nekur nepazudīs, taču mēs mēģinām ar to sadzīvot.

Tomēr, neraugoties uz visu, mums ir mazulis, kas ienes ģimenē tik daudz prieka un padara pasauli gaišāku. Kad es uz viņu paskatos, es redzu laimi un ziņkārību. Viņa lielās zilās acis mirdz tāpat kā viņa mammai.

Bērns ir tik skaists, un viņa smaids liek smaidīt arī citiem.

Kas viņš būs, kad izaugs? Tas ir viņa ziņā. Taču visi mani puikas zina, kā attiekties pret sievieti. Ikviens no viņiem atver durvis savai mammai, pie galda apkalpo viņu pirmo un runā ar cieņu. Tas ir mans uzdevums – iemācīt manam jaunākajam dēlam, kā ir būt vīrietim. Un es attiecos pret šo Dieva uzlikto pienākumu ļoti nopietni.

Es iemācījos godu un cieņu, uzaugot ģimenē, kurā mēs zinājām, ka mūsu vecāki mūs mīl, bet mēs arī sapratām bez teikšanas, ka viņi mīl viens otru. Mēs nekad neredzējām, ka mūsu klātbūtnē viņi strīdētos – viņi pilnībā atbilda Bībeles teicienam, ka “divi kļūs par vienu miesu”. Es iemācījos no sava tēva, kā attiekties pret sievietēm. Vai viņš sēdēja un stāstīja par to? Nē, viņš vienkārši rādīja to ar savu piemēru.

Mēs abi ar tēvu esam dienējuši ASV jūras spēkos. Tur iemāca godu, drosmi un apņēmību, un to, ka jāaizsargā tie, kuri paši nevar aizsargāties. Tur iegūst izpratni par prioritātēm – Dievs un ģimene -, un es esmu centies dzīvot pēc šā rīcības kodeksa.

Mēs ar sievu drīzumā svinēsim 21 gada laulības jubileju. Esmu teicis, ka būsim kopā gan laimīgos, gan grūtos dzīves brīžos. Solījumi, ko esam devuši viens otram, tiek ievēroti, kad dzīvē pienāk grūts brīdis.

Kad es ieskatos acīs savam mazulim, es redzu nevainību un uzticību. Un daudz mīlestības. Viņš zina, ka esmu viņa tēvs un sauc mani par tēti. Tā ir vislabākā sajūta pasaulē!

Džefs un Dženifera Kristija ir blogeri vietnē “Save The 1” – tā ir organizācija personām, kas ieņemtas izvarošanā, un mātēm, kuras kļuvušas grūtas pēc izvarošanas. Pārim ir pieci bērni.

 

Ja jums zināms pieredzes stāsts saistībā ar izvarošanu vai izglābšanos no tās, gaidīsim jūsu stāstu! Rakstiet: linda.rozenbaha@la.lv

 

Avots: Lifesitenews.com

LA.lv