Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
30. oktobris, 2013
Drukāt

Britānijas parlaments noklaušina premjerministru

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa izveidotās ekspertu grupas valsts pārvaldības pilnveidei ziņojumā ieteikts izmantot Eiropas valstīs pastāvošo modernā parlamentārisma tipu – tā dēvēto racionālo parlamentārismu, ko pamatā raksturo premjerministra statusa nostiprināšana, pārejot no “parlamentāras valdības” uz “ministru kabineta” valdību. Ekspertu grupas ziņojumā secināts, ka parlamentāras republikas varas dalīšanas modeļa galvenais trūkums ir izpildvaras nestabilitāte, tai kļūstot atkarīgai no parlamenta vairākuma gribas. ASV konstitūcijas veidotāji savulaik iedibināja likumdošanas varas (kongress), izpildvaras (prezidenta administrācija) un tiesu varas līdzsvarotību, kas ļāvusi pārvarēt daudzas krīzes valsts vēsturē, taču nav garants pret dažu ambiciozu politiķu vai šauru grupējumu centieniem panākt savu nodomu īstenošanu, bloķējot federālās valdības darbu, kā to redzam Republikāņu partijas kontrolētās pārstāvju palātas un demokrātu prezidenta pretstāvē finanšu jautājumos.

Ēnu kabineta tradīcija


Britānijā pastāvošā parlamentārā tradīcija paredz, ka tikai parlamenta deputāti var kļūt par ministriem valdībā. Savulaik varas centrs bija karaļnamā, bet tagad par to kļuvis ministru kabinets, kas ir saikne starp likumdevējiem parlamentā un izpildvaru. Teorētiski ministru kabineta biedriem būtu jāpilda trīs uzdevumi: jāuzklausa un jāpārstāv savu vēlētāju intereses, argumentēti jāatbal
sta valdības nostāja diskusijās parlamentā un politiski jāvada attiecīgās ministrijas vai iestādes darbs, taču ar to spēj tikt galā tikai nedaudzi ministri, atzīst britu politikas pētnieks Entonijs Sempsons grāmatā “Britānijas jaunā anatomija”. Britānijas ministru kabineta tā saucamā kolektīvā atbildība jau 19. gadsimtā bija kļuvusi par konstitucionālu fikciju, jo nav iespējams vairākiem desmitiem godkārīgu politiķu vienmēr ieņemt vienādu nostāju dažādos jautājumos. Lai mazinātu iespēju, ka domstarpības ministru kabinetā tiek publiskotas, valdības lietu pārvalde gādā par dokumentu slepenību. Vēl viena britu politikas tradīcija, kas veicina stabilitāti, ir opozīcijas partijas veidotais ēnu kabinets, kas jebkurā brīdī gatavs nomainīt valdību, kas zaudējusi parlamenta uzticību. Parlamentārā demokrātija paredz likumprojekta apspriešanu un lēmuma pieņemšanu, taču diskusiju var padarīt absurdu, izmantojot tā saucamo filibastera metodi, tas ir, likumprojekta pretiniekiem kāpjot tribīnē vienam pēc otra un liedzot otrai pusei vārdu. Filibastera metodi izmantoja jau senās Romas senātā, un to līdz pilnībai izkopa ASV senātā, kur kāda likumprojekta pretinieki var runāt dienām ilgi, nokausējot politiskos pretiniekus.

 

Prasīgā britu demokrātija


Pirms vairāk nekā simt gadiem britu parlamenta darba kārtībā tika ieviesta pusstunda (dažreiz sadalīta divās 15 minūšu daļās) premjerministra atbildēm uz likumdevēju jautājumiem. Kā atzīmē laikraksts “The Guardian”, premjerministri šausminās par šo pārbaudījumu, kas notiek trešdienās dienas vidū, bet žurnālistiem tas patīk, jo tad pārstāvju palātas zāle atdzīvojas. Valdošās partijas deputāti bieži jūsmīgi aplaudē sava līdera veiksmīgai atbildei, izraisot neapmierinātu rūkšanu opozīcijas rindās, viesu balkonā sēdošajiem vēlētājiem sūkstoties par likumdevēju “puicisku uzvedību”, bet žurnālistiem tverot kādu spārnotu izteikumu, ko iekļaut televīzijas ziņu pārraidē vakarā. Britu plašsaziņas līdzekļu ieskatā no pēdējo gadu desmitu valdību vadītājiem vispārliecinošāk uz jautājumiem atbildējusi konservatīvo premjerministre Mārgareta Tečere, samaļot miltos savus oponentus. Argumentu izvēlē ar viņu sacensties spējis vienīgi pieredzējušais leiboristu premjers Džims Kalahens. Cits leiboristu līderis un spožs runātājs Tonijs Blērs, kura vadībā partija trīs reizes uzvarēja vēlēšanās, pēdējo reizi piedaloties jautājumu un atbilžu pusstundā 2007. gadā, atzina, ka esot vienmēr baidījies no parlamenta, raksta avīze “The Guardian”. Toreiz pārstāvju palātas deputāti, pieceļoties gan leiboristiem, gan konservatīvajiem, ar demonstratīviem aplausiem uzstājīgi izvadīja no parlamenta sēžu zāles premjeru Blēru, kurš pirms desmit gadiem bez parlamenta lēmuma bija iesaistījis Britāniju karā Irākā. Toreiz konservatīvo opozīcijas līderis Deivids Kemerons satrieca Blēru ar frāzi “Reiz jūs bijāt nākotne”. Šogad, apspriežot Britānijas varbūtējo iesaistīšanos uzbrukumā Sīrijai, parlaments nobalsoja pret konservatīvo premjeru Deividu Kemeronu, kurš bija gatavs pievienoties ASV Sīrijas bumbošanā.

Leiboristu vadītājs Nīls Kinoks, kuram bija neapskaužamais uzdevums sacensties vārdu kaujās ar konservatīvo līderi Tečeri, uzskata, ka premjerministra jautājumu sesijas nozīmība ir pārvērtēta, gan piebil-stot, ka “savā ziņā tā padara mūsu parlamentāro demokrātiju prasīgāku nekā citās valstīs”. Kinoks atzinis, ka sagatavošanās atbildēm uz jautājumiem prasa daudzu stundu darbu un dod iespēju detalizētāk iepazīt sarežģītas problēmas. Premjerministre Tečere, kura reiz nicinoši atzīmēja, ka daudzi no viņas kolēģiem ES tikko zina, kur atrodas viņu valsts parlaments, lepojās ar detalizētām zināšanām gan par stāvokli kādā vietējā slimnīcā, gan par sarežģītu starptautisku jautājumu.

Pievienot komentāru

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+