Pārmaiņu jundītāji ar aizliegtām metodēm. Anda Rožukalne par to, kādēļ žurnālistikas loma nemazinās 3
LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” komandai un Latvijas Radio pētniecības cikla “Sistēmas bērni” veidotājām sāk izdoties teju neiespējamais. Ar sabiedrisko mediju raidījumu palīdzību iekustinātas milzu pārmaiņas bez vecākiem palikušu bērnu aprūpes jomā. Arī citās. Kā tas izdevies? Attīstot pētniecisko un analītisko žurnālistiku, ar drosmīgiem eksperimentiem.
Žurnālistika nav lieka!
Sabiedrisko mediju un žurnāla “Ir” autoru prasme panākt pārmaiņas iedvesmo. Amatpersonas taisnojas, jo no medijiem uzzina ko svarīgu par savā atbildības jomā notiekošo. Pēkšņi tiek plānoti valstiski lēmumi, kuru bezgalīgās atlikšanas jubilejas jau varētu svinēt kā dīvainus svētkus. Šķiet, mūžīgi pastāvošie un no sabiedrības nodokļu naudas bagātīgi apmaksātie, bet neefektīvie bāreņu nami visai drīz tiks likvidēti vai pārveidoti.
Vienlaikus notiek tik daudz, kam it kā nav saiknes ar mediju darbu. Žurnālisti no LTV mēģina atrast audžuvecākus bāreņiem. “Ir” žurnāliste Ieva Alberte “Facebook” ierakstā aicina Labklājības ministriju un citas atbildīgās iestādes beidzot saņemties vismaz ievietot korektu informāciju tiem, kuri vēlas kļūt par audžuvecākiem. Viena žurnālista spēkos nav privāti apziņot katru, kas uzrunā un vēlas kaut ko darīt, bet, izrādās, iestāžu informācijas vietnēs neesot pat iesaistīto darbinieku kontaktu.
Rezultātā noticis vēl kas ilgi nepiedzīvots – skatītāji un klausītāji sāk teikt, ka žurnālisti viena jautājuma risināšanā izdarījuši vairāk nekā atbildīgās iestādes un amatpersonas. Kā tas izdevies? Iedziļinoties, analizējot. Aiz detaļām, pieredzēm, likumu grēdām un iestāžu darbības nosacījumiem ieraugot ļoti nopietnas problēmas.
Pārmaiņas rosinājusi konstruktīva pieeja: žurnālisti gan parāda nepieņemamo, gan piedāvā risinājumu. Saruna par labāko izeju no bezizejas ir uzsākta! Lielā darba pamatā pašas svarīgākās ir vērtības, kuras nu izceltas diskusijas vidū, jo ilgi, ilgi aiz procedūrām, amatpersonu hierahiskā izvietojuma un sen pierastās kārtības nav bijušas saredzamas.
Tas ir brīdis, kas vēlreiz pierāda, ka arī ziņu pārpilnības laikā, kad jebkāds saturs iegūstams it kā vienkārši, žurnālistikas loma nemazinās. Tieši otrādi: ja ir tik daudz informācijas sniedzēju, tik milzīgs jaunumu troksnis visapkārt, vajadzīgs kāds, kas to rūpīgi un godīgi analizē. Ašo ziņotāju laiks gan ir aizejošs, ne velti sporta un laika ziņu jomā jau vairākus gadus pareģo augošu darba tirgu robotiem. Bet analītiskā, pētnieciskā žurnālistika kļūst par kvalitatīvu mediju attīstības virzienu.
Eksperiments – vai galējais līdzeklis?
Žurnālistikā eksperimenti ir riskanta darbības zona. Žurnālists izliekas par kādu citu, mānās. Bet profesionālā ētika pieprasa atklātību, godīgas attiecības ar informācijas avotiem, spēju distancēties.
LTV tas bijis drosmīgs un tālredzīgs lēmums – balstīt veselu formātu žurnālistikas eksperimentos. Tas ir dārgi un var neatnest panākumus, jo eksperimentā ļoti grūti paredzēt rezultātu. Bet nereti tā ir vienīgā iespēja kaut ko noskaidrot. Klasiskā žurnālistika liek godīgi vēstīt par notiekošo, eksperimentā žurnālists ir paslēpts notikumā. Viņš var pats ļoti pamatīgi iejusties savā lomā, pētāmā vide var ietekmēt viņa skatījumu. Šāda darbība pārlauž žurnālistikai svarīgo “skats no malas” lomu, kura citkārt palīdz saglabāt vēsu skatu, neiesaistīties, būt neitrālam. Tas padara žurnālistus mazāk aizsargātus pret kritiku, ka mediju profesionāļi paši veido notikumus un tos parāda (kā pikets pret aplokšņu algām).
Vai varēja citādi? Vai šīs tēmas var atklāt bez iefiltrēšanās bāreņu iestādē, restorānā, citur? Daļu no informācijas var atklāt, bet slēptajā zonā nereti paliek svarīgākais, tādas detaļas, kas maina skatu uz realitāti. Eksperimenti ļauj pārbaudīt to informāciju, kas iegūta ar citām metodēm. Amatpersonu meli, izvairīšanās, informācijas slēpšana vai bezgalīgi atteikumi ir ātrākais ceļš, lai žurnālisti pieņemtu lēmumu par eksperimentu. Tad lietā tiek likti aizliegtie paņēmieni!
“Aizliegtais paņēmiens” nav tikai atmaskojošo aculiecinieku video raidījums. Atklātā realitāte nav sašutumu rosinošs fragments, kurā saskatīts kāds pārkāpums, nekompetence, nevērība. Nereti raidījumos redzam arī slēpti intervēto cilvēku skaidras, zinošas atbildes. Ne visas žurnālistu aizdomas apstiprinās, bet tas netiek slēpts. Skatītājiem ir iespēja ieraudzīt izpētīto cilvēku darbības motivāciju, žurnālistu metodes tiek skaidrotas. Caurskatāmība palīdz pamatot aizliegto paņēmienu izmantojumu.
Bērnu iestādēs atstāto mazuļu likteņu labošanā “Aizliegtais paņēmiens” pievienoja ļoti svarīgas detaļas un emocijas. Savukārt Latvijas Radio “Sistēmas bērnu” milzīgais pētījums pievieno gan analītisku vērtību, gan daudzas pieredzes, kas vērtētas bērnunama iemītnieku dzīves perspektīvā.
Vēsturiskas paralēles
Pētnieciskā žurnālistika nav radusies 21. gadsimtā. Tieši pašlaik piedzīvojam tās attīstības periodu, kas nedaudz līdzīgs laikam pirms vairāk nekā simt gadiem.
Šo faktu piemin reti, tas ir maz zināms, bet eksperimentos balstītās pētnieciskās žurnālistikas pamatlicēja ir amerikāniete Nellija Blaja, īstajā vārdā Katerīna Kokreina. 1887. gadā viņa publicēja pētījumu “Desmit dienas trako namā”, kas radās pēc tam, kad viņa piekrita ierasties psihiski slimu cilvēku namā kā paciente un vēlāk aprakstīja nežēlību un necilvēcīgumu pret slimajiem. Bleja atmaskoja arī bērnu darba izmantošanu ASV rūpniecībā. Viņai bija daudz sekotāju. Viens no pazīstamākajiem – rasisma atmaskotājs Džons Hovards Grifins, kurš izlikās par melnādaino un pierādīja, cik atšķirīga ir ikdiena un visa dzīve, ja ir tumša ādas krāsa.
Kas ir citādi nekā 19. gs. beigās? Nellija Blaja pēc saviem eksperimentiem neslēpās, viņa kļuva par sava laika varoni un drosmes simbolu. Bet mēs nezinām to žurnālistu vārdus, kas strādāja “Tokyo city” un Kapseļu ielas bērnu iestādē. Viņām jāslēpjas, lai varētu turpināt strādāt, lai gan abas izdarījušas ļoti svarīgus atklājumus. Vai mēs zinām, ko tas prasīja? Abas ir veltījušas laiku, lai apliecinātu, detalizēti izklāstītu netaisnības darba tirgū un pievienotu ļoti svarīgu informāciju, kas pierāda, ka bērnu aprūpe valsts institūcijās nav viņiem labvēlīga. Tā ir vērtīga, faktos balstīta žurnālistika. Tāda, kas vairo sabiedrības labumu. Padara labāku dzīvi visiem. Ja pētnieciskajai žurnālistikai nav resursu, ja tā nav pietiekami efektīva, tas var sadārdzināt sociālās izmaksas valstī. Tā nule publicētajā pētījumā par pētnieciskās žurnālistikas ietekmi Skandināvijā, akadēmiskajā žurnālā “New Media&Society” raksta Sigurds Allerns un Estere Pollaka.
