Pārmaiņu laika panorāma 0

Izdevniecība “Lauku Avīze” sagādājusi jauku pārsteigumu Dagnijas Zigmontes (1931–1997) daiļrades cienītājiem – nupat klajā nācis rakstnieces agrāk nepublicētais romāns “Pavedieni”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Autore ar savu meistarību pratusi uzburt noskaņu, kāda pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē valdīja Latvijas laukos: gan turīgu zemnieku saimniecībās, gan arī nodzērušos un pārslinku indivīdu, kuri nespēj samierināties ar kolhozu likvidāciju, nožēlojamās būdās. Kopumā romāns veido ko līdzīgu panorāmas skatam uz dzīvi laukos Latvijas trešās atmodas sākumā.

Kaut arī padomju laiks vēl nebūt nav aiz kalniem, valsts iekārtai kļūstot citai, līdz nepazīšanai mainījušās arī daudzas citas lietas: vērtību skala, darba tikums, nerunājot par cilvēku attiecībām pat vienas ģimenes kontekstā. “Vai jaunais laiks cilvēkus tā pārvērtis?” retoriski jautā rakstniece, pēc brīža rūgti piebilstot: “Puse Latvijas jāsaliek par sargiem, lai sargā pret to zaglīgo otro pusi. Kurš paliks strādniekos?” (52. un 53. lpp.) Cilvēku dzīvē ielavījusies nedrošība – jā, pat bailes, ka tikai neapzog, nenodedzina īpašumu vai, mazākais, nenoskauž.

CITI ŠOBRĪD LASA

Romānā svarīga vieta ir cilvēku savstarpējām attiecībām. Autore starp rindiņām it kā vēlas pateikt – mēs visi cits ar citu esam saistīti neredzamām saitēm jeb pavedieniem. Darba centrā ir divas māsas – lauku saimniecības “Pavēņi” saimniece Olita un izbijusi aktrise, kas atgriezusies vecāku mājās, Izolde. Kaut arī vienu vecāku bērni, māsu raksturi un rīcība krasi atšķiras. Jaušams, ka rakstnieces simpātijas pieder Olitai, kura mūsdienu lasītāju varētu pat kaitināt ar savu paštaisnumu, kategoriskumu un viszinību. Vairāki no šīs romāna varones spriedumiem neiztur kritiku, piemēram, par bezdarbnieku pašu vainu, ka palikuši bez darba un ienākumiem. Kaut arī visgudra, taču recepti, ko darīt ļaudīm, kuru darbavietas – fabrikas, rūpnīcas un tik daudz citu iestāžu – likvidētas, 
neatklāj. Turklāt par bezdarbnieci palikusi arī pašas māsa… Olitas ieskatā Izolde, protams, ir zaudētāja, jo pēc darba uzteikuma kādā Rīgas teātrī spiesta atgriezties “Pavēņos”. Kā sadzīvot divām tik atšķirīgām sievietēm zem viena jumta? Līdz pat smalkām niansēm rakstniece liek izdzīvot māsu attiecību līkločus: “Tā melnā kaķa, kaut neredzama, klātbūtne “Pavēņos” visu laiku bija samanāma. Kaķis staigāja un pinās abām māsām pa kājām.” (445. lpp.)

Galvenā sižetiskā līnija romānā veltīta mīlestībai – Izoldi iemīlējis kaimiņu māju saimnieks Laimonis. Iniciatīvu un savedējas lomu, protams, uzņēmusies Olita, kura par visiem labāk zina, kā būt un dzīvot. Māsas iecere izdodas; Izolde no “Pavēņiem” aiziet kā uzvarētāja pie jauna vīra uz bagātām mājām. Diemžēl šim stāstam zūd ticamība, gluži otrādi – rodas vēlēšanās rakstniecei iebilst, ka dzīvē tā nenotiek! Un, ja arī notiek, tas uzskatāms par izņēmumu. Tāpat nepārliecina arī Olitas meitas Metas mīlestības jūtas un ciešanas.

Kolorīti D. Zigmontei izdevies Modrītes tēls – ciema dzērāja, četru bērnu māmiņa, sliņķe un diedelniece, kura lieliski zina, ka viņai pienākas gan no valsts, gan apkārtējiem kaimiņiem, kuri dzīvo nesalīdzināmi labāk. Kā līdz labākiem dzīves ap­stākļiem nokļūt, tas varonei ir un paliks neatminama mīkla visu mūžu. Rakstniece Modrītes likteni tēlojusi skarbu, taču lasītājā tas neizraisa pat vāju līdzjūtības atblāzmu.

Noslēgumā jāatzīst, ka sen nebija nācies lasīt romānu, kura autoram ir tik bagātīgs latviešu valodas vārdu krājums. D. Zigmonte izmantojusi gan apvidvārdus, gan vecvārdus, gan spēlēdamās veidojusi tieši sev nepieciešamos vārdus, pievienojot vai atņemot priedēkļus vai galotnes, piemēram, “nopamatoties”, “nesakļūdīties”, “piežēlot”, “samirsties”, “raizēt”, “viesēties”, “atlaicināt” u. c.