Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. decembris, 2013
Drukāt

Sandis Ozoliņš: Esmu labākajā formā (6)

Foto - LETAFoto - LETA

Hokeja kluba Rīgas “Dinamo” kapteinis SANDIS OZOLIŅŠ atzīst, ka šis viņa dzīvē ir pārmaiņu laiks. Spēlētāja karjera, kas bijusi spilgtiem brīžiem bagāta, nenovēršami tuvojas beigām, līdz ar to arī jautājumi sev – kas es vēlētos būt, kurā virzienā vēlētos iet?

Lielais laimests


Iepriekšējā numurā runāju ar hokejista vecākiem Veltu un Edvīnu, kuri teica, ka Sandis par spīti aizņemtībai hokejā skolu beidza ar labām atzīmēm. Aizsargs gan smaidot groza galvu:

– Priekšzīmīgs skolēns nebiju. Atceros, ka astotās klases beigās mamma ļoti cītīgi palīdzēja gatavoties ģeometrijas eksāmenam. Braucot uz vasarnīcu, sēdēju autobusa pieturā un lasīju, atkārtoju. Mērķtiecīgais darbs attaisnojās – noliku teicami. Vidusskolā mūs, četrus klases hokejistus, tostarp Aigaru Ciprusu, atbrīvoja no eksāmeniem, jo piedalījāmies PSRS junioru čempionātā un ļoti daudz kavējām skolu. Tajā brīdī tas likās kā liels laimests. Māsa skolu beidza ar sudraba medaļu, bet es… Man mācības nelikās tik svarīgas. Interesantāk bija ar puišiem kaut ko uzspēlēt, skriet, ar riteni pabraukt. Dažos priekšmetos bija grūti – ielaid tēmu un tad ir kauns paprasīt skolotājam. Algebrā dažbrīd sēdēju un vienkārši minēju. Stundas laikā arī ne vienmēr klausījos skolotāju, bet, piemēram, sūtīju kādam zīmīti.

Tagad zinu, ka vēlos iegūt augstāko izglītību, tas ir mans mērķis. 2004. gadā iestājos augstskolā “Turība”, tajā sezonā NHL bija lokauts (spēles nenotika. – I. S.) un es cītīgi mācījos, vasarā nokārtoju dažus eksāmenus. Sākās nākamā sezona, un sapratu, ka ar hokeju nevaru apvienot. Centos, mēģināju, taču nesanāca. Pēc spēles lasīju materiālus, kaut ko pierakstīju. Nākamajā dienā skatos un neko neatceros – paša rakstīto lasu kā pirmo reizi. Sapratu, ka nav jēgas – mana galva sezonas laikā ar to netiek galā. Prioritāte tomēr ir hokejs. Bet bija vēl viens mēģinājums – gadu pirms atbraukšanas uz Rīgu iestājos Fīniksas universitātē, cītīgi mācījos un biju gatavs turpināt, bet nāca piedāvājums no “Dinamo” un atkal tā pati situācija. Taču pēc karjeras beigām centīšos iegūt augstāko izglītību.

Pelēkais puteklītis


Tēva Edvīna skatījumā Sandim ir buldoga tvēriens. Sandis spriež: – Man ir tāds pārmaiņu laiks un ļoti grūti raksturot sevi. Varbūt ir buldoga tvēriens, bet ne vienmēr. Pēdējā laikā mēģinu saprast, kas ar mani notiks, kādas būs pārmaiņas un kurā virzienā es gribētu iet, kāds vēlētos būt. Man ir tāda slikta īpašība, ka kaunos par sevi teikt kaut ko labu, īpaši presē. Tāds kā mazohisms – ko tad es, es jau neko, pelēkais puteklītis. Tas man ir ļoti raksturīgi. Grūti citiem kaut ko labu pateikt par sevi, jo tad šķiet, ka viņi tevi uztver kā uzpūtīgu un lielīgu. Bet man arī patīk Maikla Džordana teiciens – ja tu vari to izdarīt, tad tā nav lielīšanās. Es cenšos būt labs, bet vai sanāk? Tas atkarīgs no situācijas un apkārtējiem. Noteikti kādam esmu uzpūtīgs kretīns, jo neesmu izrādījis pienācīgu uzmanību un ignorējis.

Sandis kopš pievienošanās Rīgas “Dinamo” ir jaunā kvalitātē pacēlis kapteiņa lomu rezultātu gūšanā. Viņš atzīst, ka sākums bijis grūts: – Man trīs mēneši pagāja, kamēr sapratu, kas ir nepieciešams. Biju redzējis daudzus spēlētājus Ziemeļamerikā, vienubrīd Floridas “Panthers” biju kapteiņa asistents un zināju ģērbtuves specifiku – gan no jaunu, gan pieredzējušu spēlētāju skatpunkta. Struktūra un psiholoģija man bija skaidra, bet izrādījās, ka Latvijā tas ir pavisam citādi. Tas pats bija arī pagājušajā sezonā Mitišcu “Atlant”, kur bija vēl atšķirīgāk nekā Rīgā. Vajag vērot, klausīties, lai saprastu individuālo un grupas psiholoģiju. Jāsaprot komanda. Kad vajag uzbļaut, kad nevajag. Un tāpat daudzreiz kļūdos – aizrauju tādās auzās, ka pats brīnos – nomuldēju galīgi greizi (smejas). Nekad neesmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tas dos efektu. Ja no desmit reizēm astoņas nostrādā – tas jau ir ļoti labi. Daudzreiz mani uz pjedestāla ceļ un slavē pārspīlēti, un tas man ne pārāk patīk, jo nav godīgi pret pārējiem spēlētājiem un treneriem. Vienam cilvēkam var piešķirt laurus, bet patiesībā rezultāts atkarīgs no visiem kopā – arī masieriem un dakteriem. Vienam ir lielāka loma, citam mazāka, bet savu artavu sniedz katrs.

Ja Sandis atrodas laukumā un sākas asumi – viņš gandrīz ar garantiju būs notikumu epicentrā un komandas biedram pāri darīt neļaus.

– Tas nav tāpēc, ka esmu kapteinis. Reizēm aizskrienu automātiski. Vienmēr esmu bijis emocionāls, bet NHL pirmajos gados man pateica – nekad neparādi, ka esi vīlies, piemēram, ja negūsti vārtus. Man citos spēlētājos tas ļoti nepatīk – saķer galvu, nomet cimdus. Nu spēlē tālāk, paņem un iemet nākamajā reizē! Es citādi izpaudu neapmierinātību, kā pārsteigumu. Tāpat man mācīja neizrādīt sāpes. Tev iesit, bet lai vai kā – parādi, ka nesāp, lai arī sāp tā, ka vājprāts. Pacenties noslidot nost no laukuma. Sākumā nesapratu, kāpēc tas vajadzīgs, bet tā ir psiholoģiskā spēle – pretinieks sāk domāt, ka viņus nav iespējams salauzt vai arī – es nākamreiz vēl stiprāk iesitīšu. Tad viņš zaudē savu pozīciju laukumā un, visticamāk, dabūs noraidījumu. Pēc spēles varēsi sēdēt un raudāt, žēlot sevi. Spēles laikā ir nākamā maiņa un atkal jāveic savi uzdevumi.

Viena no novērotajām lietām – pēc lielām uzvarām Sandis neslēpj savas emocijas, turklāt šogad viņš ir mainījies, kļuvis brīvāks un atvērtāks. Pēc Rīgas “Dinamo” uzvaras pār bagāto Magņitogorskas “Metallurg” ģērbtuvē pat žurnālistu priekšā uzdejoja.

– Dažreiz aiz prieka var arī par klaunu pārvērsties, – viņš smejas. – Man ir tendence mest cimdus gaisā. Soču olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā es pēc beigām aizmetu cimdus un nesapratu, kāpēc pārējie neskrien laukumā. Un tad bah! – mums taču vēl jāspēlē. Tā bija spēle pret Franciju, mums pietika ar neizšķirtu pamatlaikā, bet vēl jau bija arī pagarinājums. Pēc uzvarētām spēlēm vienmēr ir labs garastāvoklis. Kad ģērbtuvē uz intervijām ienāk žurnālisti, tad spēlētāji mazliet mobilizējas, taču patiesībā valda jautrība. Ja neskaita mani, gandrīz visi pārējie taču ir no 20 līdz 30 gadu veci.

Motociklu vasara


Viens no Ozo vaļaspriekiem ir motocikli – viņam ir gan “Harley Davidson”, gan arī šosejas motocikls.

– Patīk vasarā pabraukt pa lauku ceļiem un baudīt siena smaržu. Tur ir kaut kāda romantika. Bet esmu amatieris – trikus netaisu un tālos ceļojumos nebraucu. Iepriekšējos gados siltajā laikā uz treniņiem braucu ar motociklu, bet šogad komandas vadība pateica, ka to nevajag darīt. Tā ir ierasta prakse, arī NHL bija līdzīgi, jo pastāv liels risks, ka vari sevi savainot, tad pats būsi atbildīgs par sekām – apdrošinātāji nemaksās līgumā paredzēto algu. Sanhosē “Sharks” vadība pirms līguma parakstīšanas man uzstādīja ultimātu – vai nu tu pārdod motociklu, vai mēs ierakstīsim punktu, ka nedrīksti ar to braukt. Viņi uzskatīja, ka jaunam un potenciāli talantīgam spēlētājam nevajadzētu ar moci braukāt, un es biju spiests pārdot. Laikam tobrīd pabubināju. Man pat negribas atcerēties tās sajūtas, kas reizēm bija jaunībā – ne jau gluži kauns, bet domāšana bija citāda.

Sandis pēdējās divas vasaras atteicies no cita hobija – golfa spēlēšanas.

– Pēc 2012. gada sezonas man veica muguras operāciju. Pirms tam, intensīvi spēlējot golfu, diezgan bieži sāpēja mugura un es nodomāju – vai vaļasprieka dēļ ir vērts riskēt ar manu jau uz beigām ejošo profesionālo karjeru? Jo pastāv iespēja, ka varu gūt savainojumu. Pateicu – nē, labāk uz kādu laiku atteikšos no golfa.

Viņam Rīgā pieder golfa klubs, taču par uzņēmēju Sandis sevi nesauc un ikdienas darbos nepiedalās.

– Man ir gandarījums, ka Rīgā ir par vienu sakoptu vietu vairāk. Nevar salīdzināt ar to, kā tur bija pirms desmit gadiem.

Vēl hokejista sirdij tuvi ir suņi. Viņam esot liels un mīļš dogs.

Īssavienojums


Hokejists Raitis Ivanāns man reiz teica, ka pēc uzvarām pat saule spīd spožāk. Arī Ozoliņš uzvaras/zaudējuma emocijas no ģērbtuves nes uz mājām.

– Ir grūti to nedarīt. Agrāk vairāk ņēmu pie sirds, bet pirms gadiem desmit man kāds pateica – tu kā cilvēks neesi tas, ko tu dari. Līdz tam un arī pēc tam kādu laiku man šķita – ja man saka, ka spēlēju labu hokeju, tad esmu labs cilvēks, bet, ja spēlēju slikti, tad esmu slikts cilvēks. Tas ir tāds īssavienojums, nespēju atdalīt. Vajadzēja laiku, lai saprastu, ka tas, ko tu dari, nedefinē tevi kā cilvēku. Darbs ir viena lieta, bet dzīve – cita. Kad sāku to pieņemt, kļuva krietni vieglāk, nenesu tik daudz mājās. Tāpat jau tas notiek, uzreiz pēc spēles emocijas nevar izslēgt kā gaismas slēdzi un aizmirst to, kas iepriekšējās piecas stundas noticis. Ilgi nevar aizmigt, adrenalīns, nervozitāte. Cenšos sev blakus esošos cilvēkus pabrīdināt, lai sarežģītus jautājumus tādā brīdī neuzdod un problēmu risināšanu atstāj uz nākamo dienu. Jo arī negribot varu pateikt kaut ko asu vai izlikties, ka man tas neinteresē.

Šīs sezonas sākumā KHL mačā Zagrebā ievēroju niansi, kas parasti no žurnālistu tribīnēm ir grūti saskatāma. Proti, Gints Meija guva vārtus sekundi, varbūt divas pēc tam, kad laukumā bija devies Sandis Ozoliņš ar pārinieku Arvīdu Reķi. Sandis ātri parāva Arvīdu aiz rokas un teica, ka jāiet atpakaļ uz soliņu – lai plusiņu statistikā dabūtu tie aizsargi, kas tiešām sekmēja vārtu gūšanu. Tas lika domāt, ka Sandim personiskā statistika neinteresē.

– Nekādus rekordus es vairāk neuzstādīšu, bet man noteikti gribas, lai statistika ir laba, – viņš precizē.

– Žurnālisti vai skatītāji taču vispirms skatās uz cipariem. No tā nevar abstrahēties – ja tev lietderības rādītājs ir +10, tad esi labs spēlētājs, bet, ja –15, tad esi pēdējais draņķis. Cipari ne vienmēr atspoguļo spēlētāja nozīmi un patieso vērtību komandā. Ja Ozoliņš šosezon būtu atdevis tikai divas rezultatīvas piespēles, tad visi teiktu, ka viņš vairs neko nevar. Laba statistika palīdz noņemt psiholoģisko slogu.

Mamma Velta dēla spēlēšanu 41 gada vecumā nosauca par sensāciju. Sandis nav tik kategorisks, taču agrāk viņš arī domājis, ka slidas uz nagliņas kārs daudz agrāk. 2008. gadā tas jau gandrīz bija izdarīts, tomēr pēc gada Rīgas “Dinamo” viņu pierunāja vēl uzspēlēt – saviem līdzjutējiem.

– Lai spēlētu hokeju, ir jābūt emocijām, motivācijai, atbildības sajūtai. Baudu katru dienu. Negribas lekties un teikt, ka esmu baigi jauns. Reizēm šķiet – eh, būtu man 25… Ir dienas, kad jūtos 15 gadus jaunāks, bet ir dienas, kad jūtos vecāks par 41. Vienmēr jau nav tās enerģijas. Laukumā ļoti labi apzinos savus gadus un starpību starp to, kā ir tagad un kā bija agrāk. Saprotu, uz ko esmu un uz ko neesmu spējīgs. Necenšos pārlēkt pār galvu un tagad izdarīt to, ko varēju 25 gadu vecumā.

Par spīti gadiem šosezon visi slavē Sanda fizisko sagatavotību.

– Tas ir mērķtiecīgs vasarā ieguldītais darbs, un jāsaka paldies trenerim Alvim Stankēvičam, kurš jau otro gadu man palīdzēja sagatavoties. Viņš spēja pamainīt manu attieksmi un uztveri pret daudzām lietām un, veltot treniņiem vairāk laika nekā iepriekšējos gados, jūtu rezultātu – esmu labākajā formā, kādā varu būt savā vecumā.

Pirms gadiem sešiem Sandim ASV iznāca interesants piedzīvojums. – Toreiz gāju pie viena atlētisma trenera un izrādījās, ka viņš ir triatlonists. Vienu dienu pēc treniņa, kad bija tā sauktā vieglā diena, atnācu mājās un ap četriem izdomāju, ka ir jāpieveic triatlona olimpiskā distance (1,5 km peldēšana, 40 km riteņbraukšana, 10 km skriešana). Kaut kāds enerģijas uzplaiksnījums. Pirms tam jau biju nomērījis ar mašīnu riteņbraukšanas distanci, turklāt vairākas reizes, lai nekļūdītos, un arī skriešanas distanci. Dēli skaitīja nopeldētos baseinus un uzņēma laiku, tad minos ar riteni un tumsā atskrēju mājās. Ar riteni braucu pa ļoti kalnainu ceļu, tas bija vislielākais pārbaudījums. Pēc tam divas dienas bija grūti piecelties.

Par nākotni Sandis allaž izsakās izvairīgi, un mūsu saruna nav izņēmums.

Lēmums par hokejista karjeras turpināšanu vai beigšanu tikšot pieņemts pēc sezonas. Tāpat arī tikai janvāra sākumā acīmredzot uzzināsim, vai Ozoliņš palīdzēs Latvijas izlasei Soču olimpiskajās spēlēs. Viņš arī neesot pārliecināts, ko darīt pēc karjeras – palikt hokejā vai mesties biznesā? Latvijā vai ārzemēs? Vispirms gan sapnis par augstāko izglītību.

– Zinu, ka to, ko izvēlēšos, darīšu ar prieku un mīlestību, – pārliecināts ir Sandis. Guntars Paste, Sanda draugs:

“Tas, kā Sandis spēlē 41 gada vecumā, man nav pārsteigums. Mani viņš vispār nevar pārsteigt, jo kopā esam piedzīvojuši ļoti daudz gan labus, gan sliktus brīžus. Šaubos, ka Krievijas spēlētāji, bijušās NHL zvaigznes, šādā vecumā varētu demonstrēt tādu sniegumu. Bet Sandis var, jo viņam nauda nav galvenais. Protams, jābūt daudzmaz adekvātam atalgojumam viņa līmeņa spēlētājam, bet Sandim ļoti patīk spēlēt dzimtajā valstī savu skatītāju priekšā. Ļoti svarīgi ir tas, ka viņš Rīgā jūtas komfortabli. Te ir draugi, visi savējie. Viņš jau no aprīļa sāka gatavoties sezonai – “caur nevaru” strādāja. Iet pretī mērķim, neskatoties ne uz ko, jo ļoti grib spēlēt.

Karjera Sandi savedusi ar daudzām hokeja zvaigznēm, un no visām viņš mazliet kaut ko paņēma, izaugot par īstu meistaru, kapteini. Pirmajos gados Sanhosē “Sharks” daudz iemācījās no Igora Larionova un Sergeja Makarova. Amerikas laikā Sandis ģērbtuvē vairāk bija maliņā, jo tur bija citi līderi – Sakiks, Forsbergs. Viņš ir izcils gan kā cilvēks, gan kā hokejists – taisnīgs, kārtīgs, pieklājīgs, pieticīgs. Bez ambīcijām un lielīšanās. Bet ar lielisku humora izjūtu.

Sandis savulaik mācēja atpūsties un arī savākties, lai gatavotos sezonai. Man agrāk bija tās pašas problēmas un, pateicoties Sandim, tieku ar tām galā – jau piekto gadu neko nelietoju, lai gan pirms tam dzīvē bija gan alkohols, gan narkotikas. Bez viņa es jau sen nebūtu starp dzīvajiem, jo viss bija aizgājis tālu, man patika skaista dzīve, dzeršana, kompānijas un viss no tā izrietošais. Sandis mani uzveda uz ceļa, atradās līdzās tad, kad bija grūti, pēc tam kopā sākām iet uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm. Īsts draugs, vienmēr palīdzēja. Cenšos viņam ar to pašu atmaksāt. Ja vajadzīga mana roka – vienmēr būšu blakus. Par alkoholiķiem un narkomāniem nevar teikt – bijušie, jo cīņa notiek katru dienu. Tikko tev ienāks doma, ka varbūt mazliet drīksti, tā atkal esi zemē. Bet Sandim ir ļoti spēcīgs raksturs.”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. jāsaka paldies arī Annai, tāāāāādu sieviešu dēļ ir vērts censties…., ne jau par velti Sandim ir “otrā elpa”…

  2. Jūtu katrā ciskā
    Esmu formā olimpiskā

  3. Latviešu līdzjutēji un “speci” arī LA redakori palike nesapratuši,ka nav salīdzinami miljardu sporta volejbola [217 valstīs]] panākumu ar saujiņu BMX,ledusrenes un ledus hokeja varējumu.

  4. Tiešām patīkams, pozitīvs cilvēks. Lai ir spēks vēl vismaz dažus gadus iepriecināt līdzjutējus.

  5. Turies, sportist ! :)))
    Lēdurdziete

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+