Mobilā versija
Brīdinājums +3.5°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
20. jūlijs, 2017
Drukāt

Pārmaiņu priekšnojautās. Saruna ar Normundu Avotiņu (1)

Foto-Zigmunds BekmanisFoto-Zigmunds Bekmanis

TV6 raidījuma “Auto ziņas” vadītājam Normundam Avotiņam ir vairāk nekā divdesmit gadu pieredze auto žurnālistikā. Viņa teiktajā ieklausās nozares profesionāļi, tādēļ daudzus gadus viņš izraudzīts darbam “Latvijas Gada auto” žūrijā. Turklāt Normunds vada arī dažādus pasākumus – gan ūdens motosporta, tostarp ātrumlaivu sacensības, gan auto dienas, ralliju atklāšanas un noslēguma ceremonijas.

Cik ilgi tu nodarbojies ar auto žurnālistiku?

Faktiski no 1992. gada. Mana pirmā darbavieta bija krievu valodā iznākošā avīze “Auto nedēļa”. Tai sekoja laikraksts “Diena”, žurnāls “Auto” un tad viss pārējais.

Un kad sākās interese par auto? Laikam nevar rakstīt par šo jomu, nepārzinot auto lietas.

Tagad var, bet toreiz tiešām nevarēja. Cik sevi atceros, man vienmēr bijusi interese par automašīnām, lai gan nenāku no automobilistu dinastijas. Mani vecāki nebija saistīti ne ar auto servisiem, ne auto sportu, bet visu informāciju, ko nu padomju laikos varēja iegūt, pa kripatiņai salasīju. Pagājušā gadsimta 90. gados jaunumi par auto lietām sāka parādīties arī presē, un pienāca lūzuma brīdis, kad gribējās pašam pamēģināt.

Vai tev kā auto žurnālistam bija svarīgi, ka pašam ir savs auto?

Es piederu pie tiem “vecticībniekiem”, kas uzskata, ka auto žurnālistam jābūt savai automašīnai vai vismaz kādam auto, ar kuru viņš var braukt, un viņam jāprot labi braukt, nevis vadīt auto cirka lāča līmenī (smaida). Tas ir pašcieņas jautājums.

Atceries, kāda bija tava pirmā mašīna?

Kā tad to var aizmirst (smejas)? Mana pirmā mašīna bija tiem laikiem ļoti laba. 1998. gadā ar dīlera atbalstu nopirku vien četrus gadus vecu “Opel Astra”. Tajā laikā mana sociālā slāņa cilvēkam tas bija kaut kas neiedomājams, jo pat tik jaunus žiguļus nevarēja dabūt. Tas man bija ļoti mīļš auto, kurā tika ieguldīts daudz laika un naudas. Kad to pārdevu un vienreiz ieraudzīju uz ielas, gribēju pat nopirkt atpakaļ.

Auto jomā esi konservatīvs vai tev patīk mainīt savas automašīnas?

Man nepatīk šķirties no savām mašīnām, jo man tās ir kaut kas vairāk nekā pliks dzelzs gabals vai tikai transporta līdzeklis, bet es spēju pieņemt lēmumus. Tas gan nenozīmē, ka auto mainu kā cimdus – gribu gadus trīs piecus pabraukt, vairāk ne.

Pašlaik tu brauc ar “Seat”. Kā tu raksturotu šo auto?

Šis ir mans ceturtais “Seat”. Pirmo es nopirku tāpēc, ka man likās šarmanti, ka tas ir auto ar “Volkswagen” tehniku (esmu pārliecināts vācu auto fans), ražots Katalonijā, kas man ir ļoti tuva vieta, un nav arī pompozi dārgs. Vārdu sakot, “Seat” apvieno vācu kvalitāti un itāļu dizainu par “Mazdas” cenu.

Izskatās, ka “Seat” ir tavs sapņu auto?

Nav gan. Mans sapņu auto ir “Porsche” sporta modelis. Tā ir ātra un dārga mašīna, īsts inženieru sasniegums, kas par spīti visādām blēņām, kas mūsdienu automašīnās tiek iebūvētas, saglabā fokusu uz sākotnējo mērķi būt vienkāršam, funkcionālam un ātram.

Tu piedalies arī “Latvijas Gada auto” žūrijā. Kā notiek labāko auto izvērtēšana?

Man izraudzīties labāko auto ir viegli, jo gada laikā ar pretendentiem jau vairāk vai mazāk esmu iepazinies savās žurnālista gaitās. Mēs vērtējam tās automašīnas, kas puslīdz iekļaujas mūsu auto tirgū, ekonomiskajā situācijā, ņemot vērā cilvēku interesi par konkrētiem jauniem vai mazlietotiem modeļiem. Lai kā gribētos, nu nevaram izvēlēt “Porsche” par Latvijas Gada auto. Varam vienīgi piešķirt tam kādu gana skanīgu titulu. Šogad būs tāda īpatnība, ka izvērtējamie auto kļūs zināmi tikai rudenī, kas saistīts ar to vēlu ienākšanu tirgū.

Autosportā neesi mēģinājis sevi realizēt?

Esmu braucis žurnālistu rallijos, ko rīko lietuvieši, un kopā ar stūrmani Krišu Karnīti esam arī divreiz uzvarējuši savā ieskaites grupā un uz goda pjedestāla bijuši vairākkārt.

Uz jumta neesat bijuši?

Nē, un ceru arī nebūt. Tikai vienreiz atpakaļgaitā esmu iebraucis grāvī. Bet neliegšos, esmu sasitis mašīnas un ne vienu vien, jo Rīgas intensīvajā satiksmē tas ir neizbēgami. Pirmā avārija gan bija Vācijā, kad sastrēgumā ar testa mersedesu pabraucu zem kravas mašīnas.

Internetā atrodami daudzi tavi raksti, bet par tevi pašu – visai maz. Pastāsti kaut ko!

Esmu dzimis Rīgā, mācījos 3. vidusskolā, studēju Lauksaimniecības akadēmijā mežizstrādi, bet diemžēl nepabeidzu, taču visus meža tipus joprojām atšķiru. Šobrīd esmu veiksmīgi precējies. Man ir trīs meitas – Helēna (13), Kate (4) un Lauma (1). Kopā ar jaunākajām un sievu Elīnu tagad dzīvoju Ikšķilē. Bet vecākā dzīvo kopā ar savu mammu Lienīti.

Ko vēl auto žurnālistikā gribētos paveikt?

Ja atklāti, man ir nodoms ar laiku šo nodarbošanos pamest un uzsākt citu biznesu. Bet ne medijos.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez darbošanās un cukura pēc pieciem vakarā.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Zinātkārs, apņēmīgs un veselīgi aizdomīgs, proti, uzreiz visam nenoticu, ko man auto lietās stāsta vai rāda. Un vēl esmu impulsīvs, kas ne vienmēr ir labi.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Būt par vadītāju auto raidījumam, kas jau piecpadsmit gadus redzams ēterā. Bet vienreizējs panākums noteikti tas, ka esmu ticis kā TV korespondents uz Parīzes–Dakāras rallijiem.

Labākā izklaide?

MTB riteņbraukšana.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Zinošs, inteliģents žurnālists. Veiksmi!

Draugiem Facebook Twitter Google+