×
Mobilā versija
+9.8°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
7. februāris, 2018
Drukāt

Kā aktrises Zanes Jančevskas senčus sargāja Parnieku dižozols

Foto - Guntis EniņšFoto - Guntis Eniņš

Dižkoku atbrīvotāji dodas uz Parnieku dižozolu ( resnums 6,45 m) Zanes Jančevskas vadībā 2016. gada vasarā.

Izdevniecībā “Latvijas Mediji” pavisam nesen nākusi klajā dabas pētnieka Gunta Eniņa grāmata “Koki mājas nepamet” par koku un cilvēku likteņiem. Par cilvēku radītām šausmām, briesmām un koku labestīgo izturību. Cilvēkus izsūtīja Sibīrijā. Pēc daudziem gadiem viņi tika atpakaļ Latvijā. Krita uz ceļiem un skūpstīja Latvijas zemi. Bet simtiem neielaida atpakaļ dzīvot savās mājās.

Taču koki uzticami gaidīja viņus un gaida joprojām. Cilvēkus salika kolhozu ciematos Līvānu māju rindās pēc Krievijas sādžu kārtības. Vecās mājas nodedzināja vai apraka ar buldozeriem zem zemes. Bet dižozolus nevarēja. Pret tiem buldozeri un motorzāģi bija par vājiem. Spridzināja. Sacēlās milzīgs sabiedrības sašutums, un 1978. gada decembrī koku spridzināšanu aizliedza. Latvijā ir palikuši daudzi vientuļi dižozoli tīrumu vidū, kas saglabā māju piemiņu un gaida, kad atbrauks mazbērni ciemā, kad vecvecāki atvedīs un parādīs savu jaunības zemi.

Šis ir fragments no grāmatas – kā savijušies Parnieku ozola un aktrises Zanes Jančevskas senču likteņi. Raksta Guntis Eniņš:

“2016. gada vasarā ar kolēģiem no Latvijas televīzijas veidojām sižetus par vietām mūsu zemē, kur savijušies cilvēku un dižkoku likteņi. Kuldīgas novadā, Ēdoles mežu plašumos mājas jau zudušas. Tikai vientuļas drupas no bagāto saimnieku lielajām kūtīm un vareni ozoli kā uzticami tēvzemes dēli vēl stāv latviskās ainavas sardzē, pavasarī sagaida gājputnus un rudenī aizvada tos. Viņi kaut reizi cer sagaidīt saimnieku mazbērnus ciemā.

Uz Parniekiem mūs atveda to mantiniece, aktrise Zane Jančevska. Dobumainais dižozols Parnieku mājvietā lepns un vientuļš slejas lauka malā. Tā stumbra resnums ir 6,45 m. Tur dzīvo aizsargājamā, dārgā vabole un kāpurs lapkoku praulgrauzis (Osmaderma barnabita). Šī spožā vabole un viņas lielais kāpurs izdzīvoja, un tagad Eiropa to sargā. Tagad Eiropa arī tādus ozolus sargā.

Viens liels žuburs Parnieku ozolam nolūzis, atslējies pret stumbru, bet tas jau nekas, dižozoli ne tādas vien rētas un zibeņus pārcieš, tāpat kā latvieši.

Filmējām. Zane Jančevska rādīja savas Parnieku dzimtas bildes un dziedāja. Dziesma bija pēc tam, bez operatora, bez režisora, tikai šai zemei, šiem laukiem, ozoliem un mums šodien.

Tagad Zane ir uzrakstījusi stāstu par Parniekiem, par senākiem gadsimtiem, par šiem vientuļiem apvidiem, pamestiem un simtgadīgiem ozoliem, kas saglabā zudušo māju vārdus. Tie vārdi ir liels dārgums valodniecības, toponīmikas zinātnē (vietvārdu pētniecībā), kā seni zīmogi, kas rāda, kādas tautas te caurgājušas, kādas ciltis palikušas, kādas paražas un ticības piekopuši.

Zane uzrakstīja savas dzimtas pētījumu kā tādu arheologa atradumu mazbērniem un Latvijai zināšanai. Jūs, citi, arī varat uzrakstīt, kamēr vēl varat – lūdzu, dariet tā!”

 

 

Zane Jančevskas, vienas no Parnieku pēdējo saimnieku – Jāņa un Lavīzes – mazbērniem, stāsts: 

“Parnieki, Pārenieki, Pārnieki, pat Pornieki… Tā sauc mājvietu Ēdoles pagastā, kas tur atradusies vismaz kopš 18. gs. beigām. Dokumentos un arhīvos māju nosaukums minēts dažādi. 1813. gadā Ēdoles baznīcā, 18 gadu vecumā, ir iesvētīts Pārnieku saimnieku Āduma un Trīnes dēls Ansis (tobrīd vēl bez uzvārdiem). Apkaimi, kur atradušās Parnieku, Lempu, Vecvagaru, Vīļu, Dimzu, Krimalu, Roņu, Grunduļu mājas, kādreiz saukuši par Ciekaušniekiem (ciekausis – čiekurs). Nātiņu (no šīm mājām nācis pirmais Ēdoles skolotājs Krišjānis Nātiņš), Lībnieku un Vingru apkārtni saukuši par Nātniekiem. Apvidu, kur bijušas Ķistnieku (manas vecmammas dzimtās mājas, tagad – Kokaļa īpašumi), Vepru, Pinku, Amolu mājas – par Umpātniekiem. To zināja stāstīt mana vecmamma Lavīze, kura Parniekos ieprecējās no Ķistniekiem. Kad par to šodien stāstīju ēdolniekiem, viņi smaidīdami raustīja plecus un brīnījās.

Ir zināms, ka 19. gs. pirmajā trešdaļā Parniekos saimniekojuši vairāki saimnieku pāri vienlaikus. Varbūt tādēļ Pārnieki? Pirms 1890. gada vecās mājas vietā tika uzbūvēta jaunā ēka – koka guļbūve ar manteļskursteni un lubu jumtu. Vecvecmamma Bille stāstījusi, ka, ceļot namu, zem grīdas sabērti 80 spaiņi ar bērza oglēm. Ja 90. gadu sākumā nebūtu noplēsts jumts, grīda vēl tagad stāvētu.

Dokumentā 1888. gadā, kurš apliecina Parnieku izpirkšanu no muižas, redzams gan barona Bēra paraksts, gan abu toreizējo saimnieku – Jāņa un Annas Ozolu (manu vecvecvecāku) – uzvilktie trīs krustiņi. Jāņa un Annas dēls Mārtiņš Ozols (mans vecvectēvs) bijis lepns, ka gājis veselas trīs ziemas Nātiņskolā. Vecvecmamma Bille, dzimusi Annuss, tikai divas ziemas vien skolā gājusi. Parnieku apkārtnē vienmēr auguši daudzi ozoli. Varbūt arī tāpēc pie uzvārdu dalīšanas Parnieku saimnieki kļuvuši par Ozoliem.

1823. gadā Parnieku saimniekam Andrejam un viņa sievai Ķērstai piedzimis dēls Pricis, kurš 1843. gadā precējās ar kaimiņu Vecvagaru saimniekmeitu Annu Gulbis (dzim. 1823. g.). Bet 1859. gadā Pricis nomiris. Pēc tā laika paražas atraitne bija jāprec aizgājēja brālim, ja tāds bija. Un tāds bija. Jānis Ozols, dzimis 1839. gadā, dabūja apprecēt 16 gadus vecāko brāļasievu ar četriem bērniem. Viņiem savukārt 1861. gadā piedzima Mārtiņš, mans vecvectēvs. Tā kā Jānis izpirka saimniecību, tad tā arī palika dēlam Mārtiņam. Viņš bijis mazrunīgs, ļoti strādīgs. Mīlējis zirgus un kokus, sevišķi ābeles. Nekad nav ļāvies fotografēties. Ābeles bijušas kādas 130. Reiz vecvectēvs posies uz Liepāju, jo viņam kāds parādnieks, kurš tur mitis, nav atdevis naudu. Sieva Bille jautājusi, kuru zirgu viņš jūgšot? Mārtiņš bijis no sirds sašutis: “Siev, vai tev prāts ir a’? Tu tak nedoma, ka es vien’ parādniek’ dēļ trieks sav’ zierg tād gabal’ pro’!” Un Mārtiņš apāvies un devies kājām uz 80 km tālo Liepāju atgūt savu naudu. Dabūjis un laimīgi atgriezies mājās. Mārtiņam un Billei piedzima četri dēli. Pirmais nomira, būdams vēl zīdainis. Otrs gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā Krievijā. Izauga Jānis un Mārtiņš. Jānis (mans vectēvs), būdams trešais, kļuva par vecāko dēlu un nākamo Parnieku saimieku. Mārtiņš izmācījās par mežzini. Jānim ar Lavīzi (manu vecmammu) piedzima trīs meitas – Ilga, Aina un Alvīne. Nezin’, kā būtu bijis, ja 1941. gada jūnijā Jānis un Lavīze ar bērniem nebūtu iemukuši mežā, ja 1944. gadā viņi būtu aizbraukuši pāri jūrai. Bet viņi palika un sagaidīja savu likteni. Abas jaunākās meitas ar vecākiem Lavīzi un Jāni tika aizvesti uz Sibīriju. Mana mamma, pateicoties Lavīzes apķērībai, palika Latvijā. Nezin’, kā būtu bijis, ja Jānis būtu izdzīvojis un 1956. gadā kopā ar savējiem atgriezies Latvijā? Bet viņas atgriezās tikai divas – Lavīze ar vidējo meitu Ainu. Jaunākā pārbrauca mājās pēc Omskas zobārstniecības tehnikuma beigšanas. Parniekos jau saimiekoja kolhoza teļkopji, mājās dzīvoja sveši ļaudis, bija iedibināta jauna, sveša kārtība.

Vectēvs Jānis bijis ļoti godīgs, strādīgs, viesmīlīgs. Daudz dziedājis. Bijis Lauksaimniecības kameras biedrs. Vācu laikā, kad visi lopi bija stingri uzskaitīti, katrs saimnieks mēģināja kaut ko paslēpt, lai arī pašiem kaut kas paliktu. Arī Jānis. Toreiz Ēdolē atradušies daudzi bēgļi no Vidzemes. Starp tiem kāds samērā zināms diriģents (uzvārda minēšana lai izpaliek) klaušinājis, vai kāds nevar pateikt, no kā varētu nopirkt gaļu? Kāds norādījis uz Parniekiem. Diriģents atnācis un teicis – klīst runas, ka Parnieku saimnieks varētu pārdot gaļu. Jānis atbildējis: “Runas nav īsti pareizas. Gaļa man ir, bet es to nepārdodu. Maniem saimes ļaudīm, maniem gājējiem trūkst apavu. Es gaļu vedīšu uz Ventspils tirgu un par sapelnīto naudu lūkošu pēc kādām kurpēm vai zābakiem, lai viņiem nav basas kājas. Jums es varu iedot maizi vai vēl ko citu.” Diriģents bijis sašutis: “Jūs mani nepazīstat? Jūs nezināt, kas es esmu?” Vectēvs rāmi atbildējis: “Zinu gan! Esmu par jums dzirdējis.” Un tad no atnācēja mutes atskanējusi satriecoša frāze: “Un jūs savus kalpus vērtējat augstāk nekā mani?!” Tad vectēvs pirmo un vienīgo reizi atrāvis durvis un pateicis: “Ārā no manas mājas!”

Esmu daudz domājusi par Jāni un Annu Ozoliem (un daudziem citiem), kuri, nemācēdami rakstīt un, iespējams, arī lasīt, bija tik drosmīgi un strādīgi, lai, ievelkot dokumentā trīs krustiņus, ar lepnumu teiktu: “Mājas ir mūsu!” Viņu vecāki taču droši vien vēl bija dzimtcilvēki, kuriem nepiederēja nekas. Tas ir tik sen un reizē nesen. Tikai pirms dažām paaudzēm. Zeme tai pusē ir smilšaina un liesa. Ne velti Bille ar savu divu ziemu izglītību zinājusi mazmeitām parādīt, līdz kurai vietai sensenos laikos skalojusies jūra. Lielais Parnieku dižozols – apkārtmērā 6,45 m, nekad nav lieki traucēts. Tam apkārt vienmēr viļņojuši labības lauki. Tas bijis kā pirmais saimnieks, kā sargs, kas sagaidījis ļaudis, pirms tie ienākuši Parnieku sētā. Svētki svinēti zem milzu liepas pagalma otrā pusē. Tas bijis tuvāk. Liepa padomju laikos pazudusi. Bet ozols stāv kā stāvējis. Viņam ir tā īpatnība, ka, ejot pa ceļu un uzmetot tam acis, sākumā nešķiet, ka tas ir kas īpašs. Tikai tam, kurš aizbrien pa lauka malu līdz viņam, atklājas šā koka lielums un spēks. Zinu to, ka mans vectēvs bieži esot skatījies uz ozolu un sapņojis, cik skaisti būtu, ja tur apmestos stārķi! Ir gadījumi, kad šie putni ievij ligzdu ozolos. Parnieku pēctečiem ir daži sapņi par šo vietu, bet tas jau ir cits stāsts.”

Gunta Eniņa grāmatu varat iegādāties arī šeit.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+