Latvijā
Sabiedrība

Agris Liepiņš: Pārprasts patriotisms Saeimā 6


13.Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule nodod zvērestu jeb svinīgo solījumu 13.Saeimas pirmās sēdes laikā.
13.Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule nodod zvērestu jeb svinīgo solījumu 13.Saeimas pirmās sēdes laikā.
Foto: Edijs Pālens/LETA

13. Saeimas sēdē Janīna Kursīte-Pakule svinīgi zvērēja līvu valodā, tādējādi pievēršot uzmanību ļoti būtiskam un neizrunātam jautājumam – cik tālu lokālpatriotisms ir radošs un visādi atbalstāms, bet kurā mirklī pārspīlēts novada patriotisms kļūst destruktīvs. Robežu grūti novilkt, tā vairāk ar dvēseli sajūtama un lielā mērā atkarīga no katra indivīda izpratnes par tautu kā vienotu veselumu. Par nojēgu, kas ir vienota tauta un vienota valsts.

Jau otro sasaukumu pēc kārtas atsevišķi deputāti no Latgales zvēr latgaliski. Tā rīkojoties, viņi uzsver, ka latgaliešiem ir pašiem sava latgaliešu valoda, kurā runāt neviens viņiem nevar liegt. Pēcāk gan tautas kalpi peras kā vistas pa pakulām, nevarēdami pēc būtības atbildēt uz vienkāršu jautājumu – vai viņu ieskatā latgalieši ir atsevišķa Latvijas teritorijā mītoša tauta ar savu valodu jeb tomēr latviešu tautas neatņemama sastāvdaļa? Varbūt vērts iepazīties ar 1917. gada Latgales latviešu kongresa rezolūciju, kurā teikts – Latgales, Kurzemes un Vidzemes latvieši ir viena tauta un viņiem jāapvienojas vienā valstī. Kongress pieņēma, ka latviešiem ir kopīga viena valoda, bet savu izloksni latgalieši patur savās robežās. Toreiz vēl nebija Latvijas valsts, latgalieši vēlējās atdalīties no Vitebskas guberņas un latviešu apdzīvotajām Kurzemes un Vidzemes guberņām pievienoties ar autonomijas tiesībām. Šodienas Latvijā varbūt vienīgi kāda “Saskaņas” lakstīgala varētu daiņot par Latgales autonomiju, bet pievērsīsim uzmanību kongresā teiktajam – latvieši ir viena tauta ar vienu valodu, bet latgaliešu valoda ir izloksne jeb dialekts.

Latviešu tauta ir veidojusies no piecām ciltīm – kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, sēļiem un lībiešiem jeb līviem. Senatnē katra cilts runāja diezgan atšķirīgā valodā. Ja četras baltu ciltis – kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi – sasēstos pie viena galda, viņi ar grūtībām nojaustu otra teikto. Ar lībiešiem būtu vēl trakāk – līvi ir somugru cilts, viņus varbūt saprastu senie igauņi. Izveidojoties latviešu tautai, tika radīta arī latviešu literārā valoda un senās valodas kļuva par latviešu valodas izloksnēm vai dialektiem. Katrā novadā vēl ilgi runāja savā izloksnē, bet visvairāk senās valodas skanējumu līdz mūsu dienām ir saglabājis latgaliešu dialekts. Latviešu literārā valoda šodien ir valsts valoda. Tāpat kā ir novadi, kuri iekļaujas Latvijas valstī, tāpat ir literārā jeb valsts valoda, kuras saknes iesniedzas novadu dialektos. Ja kāds lokālpatriots dedzīgi aicina Saeimā runāt latgaliski, tad pēc būtības, pārprasta patriotisma vadīts, viņš aicina vēstures ratu pagriezt atpakaļ un no literārās, visu tautu vienojošās valodas atgriezties pie cilšu valodām. No vienotas latviešu tautas atpakaļ pie kuršu, zemgaļu vai latgaļu ciltīm. Ja Saeimas priekšsēdētāja pieņem zvērestu latgaliski, tad zvērēt jāļauj arī līvu valodā vai ventiņu mēlē. Citstarp līvi mums devuši nacionālo varoni Lāč­plēsi. Lielvārde ir Daugavmalas lībiešu apdzīvots pilsnovads un līvu teika par lāča bērnu tautas mutvārdu nostāstos saglabājās cauri gadu simteņiem, līdz to Lielvārdes Ūbeļkrogā saklausīja Andrejs Pumpurs.

Saistītie raksti

Nevienam nav liegts kopt sava novada izloksni, tādējādi saglabājot tautas runu visā tās daudzveidīgumā. Latviešu valoda ir diža ar saviem dialektiem, krāsaina savos vietvārdos un lekna izteicienos, latvietim pēc vārda kabatā nav jāmeklē, viņš vienu un to pašu lietu Kurzemē sauc vienā vārdā, bet Latgalē pavisam citā. Šī krāšņā valodas daudzveidība jāsaglabā, bet Latvijas valsts augstākajā likumdošanas iestādē Saeimā jārunā valsts valodā jeb literārajā valodā. Pretējā gadījumā pēc pāris sasaukumiem mēs atjēgsimies neapskaužamā situācijā – ar likumu vajadzēs noteikt, kas uzskatāma par valsts valodu – literārā, kāds no dialektiem vai varbūt visi dialekti kopā? Šogad vēlēšanu laikā Krievu savienība mēģināja šķelt latviešus, sakot, ka latgaļiem atņemta viņu valoda, tā noniecināta līdz dialekta līmenim, latvieši apspiežot latgaļus. Arī šī nianse lokālpatriotiem jāņem vērā, pirms viņi kāpj tribīnē.

Daudz lamātais Kārlis Ulmanis reiz teica – latviešu literārā valoda ir kā stiprs un zaļoksnējs vaiņags, bet izloksnes kā krāšņi pļavas ziedi to rotā. Trāpīgs salīdzinājums. Ja izirs vaiņags, puķes nokritīs katra par sevi.

LA.lv