Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. marts, 2016
Drukāt

Liāna Langa: “Pārsteidz mani!” (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Savā 1939. gadā rakstītajā vēstulē franču dzejnieks un mākslinieks Žans Kokto atminējies saraksti ar vienu no grupas “Mir iskusstva” dibinātājiem, baleta izrāžu producentu Sergeju Djagiļevu attiecībā uz savu iesaisti jaunajā krievu baleta sezonā, vaicājot, ko īsti Djagiļevs no viņa gaida.

“Pārsteidz mani!” atbildējis leģendārais krievu modernisma mākslas ideju virzītājs. “Es gribētu, lai tu mani pārsteidz.” “Šis ieteikums mani izglāba no spožas karjeras,” atceras Kokto. “Es ātri sapratu, ka divu nedēļu laikā pārsteigumu Djagiļevam sagādāt diez vai spēšu. Tādēļ es pieņēmu lēmumu nomirt un vēlreiz piedzimt (..).”

Lieldienu brīvdienas ļāva man pievērsties divām grāmatām, kuras mani pārsteidza ne vien ar savu saturu un formu, bet arī faktu, cik maz tās pamanītas presē un kritiķu vidū.

Vienu no tām – “Atlantīda, kāda tā ir” – sarakstījis Dzintara Soduma balvas laureāts Egīls Venters, kurš 2013. gadā to saņēma par romānu “Mainīgā intervence”. Te vēlos piebilst, ka šim patiesi neparastajam rakstniekam, kura darbi nebūt nav domāti “šauram lasītāju lokam”, kā pavirši minēts kādā apskatā, visdrīzāk pietrūkst gan izdevēju sarūpēta piāra, kas autoriem mēdz skriet pa priekšu, gan arī kritiķu vērības. Pretējā gadījumā visdrīzāk viņš jau būtu pozicionēts kā viens no oriģinālākajiem latviešu prozas rakstniekiem, kuram ir jaudīgs eksporta potenciāls.

Laika gara prasības ir skarbas pret beletristikas formu, un to asjūtīgi nodemonstrējis Alberts Bels romānā “Uguns atspīdumi uz olu čaumalām” (2002), kurā teksti reizumis ir sablīvēti līdz īsziņu formātam. Manā skatījumā, ideāli, kompakti, vienā vakarā izlasāmi, bet saturiski dziļi romāni ir franču rakstniekam un kinorežisoram Ežēnam Grīnam – Latvijā Vinetas Bergas tulkojumā apgādā “Mansards” iznākuši “Universālā kopiena” (2014) un “Atjaunošana” (2012). Egīla Ventera romāns “Atlantīda, kāda tā ir” (“Zvaigzne ABC”, 2015) sastāv no nodaļām, kas brīžam aizņem pat mazāk nekā pusi no lapas, bet kurās autora meistarība un romāna pamatideja ļauj izstāstīt daudz vairāk nekā ar mūsu prozā bieži sastopamajiem vienmuļajiem realitātes vai cilvēku attiecību aprakstiem. Līdzīgi kā “Mainīgajā intervencē” Venters pievērsies mītiem. Šoreiz viņš apspēlē Atlantīdu, kas Eiropas civilizācijas apdraudētības kontekstā uzrunā tieši un nepastarpināti – lasot romānu, viegli identificēties gan ar rakstnieka fantāzijas dzemdinātajiem Atlantīdas personāžiem, kuru problēmas tik ļoti atgādina mūsu civilizācijas pieļautās kļūdas un stresa iemeslus, kas skar ikvienu cilvēku, gan domāt par indivīda atbildību. Venters spēj apbrīnojami veikli lasītāju kā diegu izvilkt cauri laika adatas acij, ļaujot tam atrasties vienlaikus vairākās vietās un realitātes pīrāga slāņos.

Otrs darbs, kas mani pārsteidza, ir Gunas Rozes filigrāni izstrādātais un strukturētais, savas ģimenes vēsturē balstītais dokumentālais stāsts “101. kilometrs. Padomju kauna zona” (“Dienas Grāmata”, 2015). Tajā tiek lauzti tabu un spilgti atsegts totalitārās padomju iekārtas zvērīgais vieplis. Tās galvenais nolūks, gluži kā nacismā, bija atņemt cilvēkam to, kas padara viņu par cilvēku – pašcieņu. Būtiska stāsta vērtība atklājas apstāklī, ka autore raksta par maz zināmu tēmu – represiju paveidu pēc Otrā pasaules kara, kam plānveidīgi tika pakļauti Latvijas civiliedzīvotāji. Pietika ar to, ja pāris mēnešus nestrādāji vai, kā gadījumā ar vēstījuma galveno varoni Zelmu, atradies nepareizā vietā nepareizā brīdī. Toreiz varēji tikt vardarbīgi nomitināts zonā (tādas Latvijā bija vairākas), ap 100 km no galvaspilsētas, savukārt biogrāfija tika samaitāta uz mūžu. Autore daudz laika pavadījusi arhīvos, tādēļ detaļas ir dokumentāli precīzas, un stāsts ir ne vien ievelkoša, informējoša, valodiski meistarīgi uzrakstīta lasāmviela, bet arī savas vitālās ģimenes piemiņas iemūžināšana spilgtā darbā, kas atdzīvina Latvijas vēsturi, radot tās tuvplānu, no kura nav iespējams novērsties.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Gunas Rozes romāns bija pamanīts un pelnīti, žēl, ka Laligaba beigu beigās priekšroku deva grandiem. E.Ventera romāns nebija pamanīts, bet nepelnīti. Man jautājums-kādi mums ir tie “pamanītāji?” Kritiķi, PR speciālisti, aprakstītāji. Pamana jau tikai dažus.

  2. tā tā tā…. Langa runā par laligaba nepamanītiem darbiem? Tikai “Fabrikā” var ātri kļūt populārs.

  3. langa joprojām nespēj saprast, ka viņas viedoklim nav nekāda svara. Tālab pieglaimojas tiem, ar kuriem vēl nav samaitājusi attiecības uz mūžu. Kas avīzes lasītājam daļas par Langas gaumi literatūrā? Toties pamācošā intonācija nemainās.

  4. parsteidzosi bus / jo kad langa/ boksa sakKARTEJO REIZI SPRIEDELET tad skaidrska NEKAS NEBUS SKAIDRS/ PSEIDO INTELEKTUALA MULDESANA

  5. vai tad par SARTORI propagandēto
    “mākslu” vairs kas pārsteidzošāks
    vēl var būt ??

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+