Kokteilis
Ceļo

Pārsteidzošā Kazerta – lielākā karaļpils pasaulē. Ceļojuma piezīmes 16


Pils no parka centrālās ejas puses. Tieši pāri pilij 25 km attālumā dūmakā – Neapole.
Pils no parka centrālās ejas puses. Tieši pāri pilij 25 km attālumā dūmakā – Neapole.
Foto – Shutterstock

Kas Itālijā jāzina, ceļojot kājām

Jau sen biju ieplānojis kājām veikt gājienu pa seno Apija ceļu (via Appia Antica). “Google Earth” aplūkojot sava maršruta galapunktu – Santa Maria Capua Vetere –, uzmanību piesaistīja lidmašīnu skrejceļam raksturīga gara strēle tūlīt aiz būves, kas izmēru ziņā acīm redzami izcēlās uz sīko kvadrātiņu – māju – fona. Aplūkojot dažas turpat ievietotās bildītes, noskaidroju, ka būve ir pils, bet “skrejceļš” – divus kilometrus gara parka centrālā eja. Atkal par grandiozo pili un parku atcerējos tad, kad plānoto Apija ceļa maršrutu biju veicis un pirms došanās uz Latviju bija palikušas pāris brīvas dienas. Vēlreiz iemetis aci internetā, atvadījos no Kapujas, kur savas cīņas prasmes gladiatoru skolā reiz apguvis leģendārais vergu vadonis Spartaks, un devos uz kilometrus septiņus attālo Kazertu (Caserta), lai pils kompleksu skatītu dabā.

Uz Kazertu ceļu mēroju kājām. Tā kā divu nedēļu laikā ik dienas biju veicis 25 – 30 kilometrus, vienu dienu noejot pat 63 kilometrus, šie septiņi šķita kā svētdienas pastaiga. Ikdienas drošības un komforta sajūtu radīja šim gājienam īpaši sarūpētie “Asics Gel Kayano 22” maratona apavi ar modīgo gēla zoli un neliela armijas tipa mugursoma, kas pacieš skarbāku apiešanos.

Kā pastaiga pēdējais posms šķita arī tajā ziņā, ka pat nepamanīju robežu, kur beidzas viena pilsētiņa un sākas otra, proti, visu dienu varēju soļot pa ietvi. Teiksiet – kas nu tur sevišķs! Un te nu jāpaskaidro, ka ārpus pilsētām Itālijas ceļiem nav nomaļu – aiz asfalta uzreiz sākas vai nu sēta – stiepļu, akmeņu, betona, kā nu kur, – vai arī veģetācija – gara zāle, divmetrīgas niedres, biezi noputējuši krūmi vai visnepatīkamākais – milzu kaktusi rindās. Pirmajās dienās pārņēma maza panika, kad tikai pārdesmit centimetru attālumā no labā pleca garām nepārtraukti šaudās automašīnas, bet kreiso gandrīz skar kaktusu trīs centimetrus garās adatas… Taču autobraucēji uztaurēja tikai dažreiz, turklāt neviens negrozīja pirkstu pie deniņiem, kā tas reizēm pieredzēts Latvijā.

Ceļā nesatiku arī nevienu citu “pašnāvnieku” – tās nav nekādas Santiago de Compostela pastaigu takas! Daudzās vietās ceļmalās var pamanīt piemiņas plāksnītes ar foto un blakām novietotu ziedu pušķīti. Vai tādā veidā ticis atdots pēdējais gods maniem neveiksmīgajiem priekšgājējiem, noskaidrot neizdevās. Taču skaidrs ir viens, ka itāļi, šķiet, auto mīl ne mazāk kā amerikāņi un, kā man vēlāk paskaidroja kāds Latvijā dzīvojošs itālis, jau pusstundu bez auto karstasinīgie dienvidnieki uztver kā traģēdiju. Visa lielā gājiena laikā piefiksēju vien dažas vietas, kur piesēst, lai apēstu pusdienmaizītes. Arī veikalus (izņemot pilsētās) pamanīju tikai dažus. Vientuļāks kā uz Itālijas ceļiem nebiju juties, pat kāpjot kalnos. Ēst sviestmaizi var arī ejot, taču to nu nekādi nevar teikt par dabisko vajadzību nokārtošanu. Bija mokoši un liels diskomforts, gaidot brīžus, kad uz mirkli pārtrūks automašīnu rinda vai radīsies iespēja paslēpties aiz kāda ceļmalas šķēršļa. Rezumējums: visa diena man aizritēja gandrīz kā gladiatoriem arēnā… Viņu vaska figūras skatīju Kapujas gladiatoru muzejā. Nezinu, kas būtu noticis, ja ceļā gūtu traumu vai rastos cita nopietna problēma, jo šoferim apturēt automašīnu pēc balsotāja aicinājuma Itālijā aizliegts ar likumu, par kura neievērošanu sods ir iespaidīgs. Liels sods pienākas arī par telšu celšanu neparedzētās vietās. Man tās nebija, jo oktobra un novembra mijā kempingi Itālijā tiek slēgti.

Galerijas nosaukums


Grandiozi!

Vispirms atgādināšu, ka Kapuja un Kazerta Itālijā pazīstamas kā militāras pilsētas. Te atrodas vairāki armijas garnizoni, un militāristi uz ielām, piepilsētas vilcienos nav nekāds retums. Tādēļ esiet uzmanīgi, izmantojot foto un video kameras! Par to mani jau ceļā brīdināja kāds vietējais puisis. Informē arī norādes, taču itāliski raibajā krāsu jūklī tās nav viegli pamanīt, turklāt teksts ir vienīgi itāļu valodā.

Valodas barjera Itālijā ir vēl viena problēma. Tik bezpalīdzīgs kā 18 dienas Itālijā nebiju juties pat piecos Ķīnas braucienos, kur daudz ko var panākt ar izteiksmīgu žestu valodu. Tiesa, abās šajās valstīs cilvēki ir ļoti laipni, smaidīgi, gatavi jebkurā brīdī izpalīdzēt. Trīs reizes, kad biju apmaldījies, mani uz meklēto vietu aizveda pat ar auto. Taču, izņemot dzimto valodu, citās – itāļi ņe bum-bum! Turklāt Itālijā ir daudz vietējo dialektu, kas savstarpēji ļoti atšķiras. Vērsties pie vecāka gadagājuma cilvēkiem nozīmē veltīgi pazaudētu laiku. Mans ieteikums (ne tikai Itālijā): īpašas nepieciešamības gadījumā uz ielas noķeriet kādu skolēnu vai lūkojieties pēc tuvējā datorveikala, jo starptautiskā datorvaloda ir angļu, un tur jūs noteikti sapratīs.

Ejot pa Via Nazionale Appia ceļu (kilometru uz ziemeļiem ir vēl viens paralēls ceļš), kas starp Kapuju uz Kazertu ir kā novilkta taisna stīga, jau iztālēm lūkojos pēc “Google Earth” redzētās grandiozās būves, taču satikšanās iznāca negaidīta – ieraudzīju to tikai tad, kad ienācu pils laukumā no sāna. Mirklī pārņēma bijība – kaut ko tik grandiozu patiešām nebiju gaidījis un, lai novērtētu fasādes skatu kopumā, atkāpos gandrīz puskilometru. Atgriezies nopirku biļeti un devos iepazīt pili no iekšpuses.

1734. gadā Dienviditālijā sāka valdīt karalis Kārlis VII, kurš jau dzīves laikā bija iemantojis savu pavalstnieku cieņu ar to, ka reformēja tieslietu sistēmu, deva pretsparu baznīcas centieniem atjaunot inkvizīciju, pirmo reizi itāliešu valodu pasludināja par valsts valodu u. tml. Karaļa rezidence atradās Neapolē, taču tā bijusi grūti aizsargājama, pastāvīgi apdraudēta no jūras puses, tādēļ valdnieks izlēma rezidenci pārcelt uz kilometrus 30 attālo Kazertu, uzbūvējot grandiozu pili ar parku. Pirms būvdarbu sākšanas, pilnīgi izmainot apkārtnes ainavu, tika atbrīvota 47 000 kvadrātmetrus liela teritorija. Lai pili nodrošinātu ar apkalpojošo personālu, vienlaikus ar būvniecības sākumu par 10 kilometriem tuvāk tika pārvietota pat pilsēta Caserta Vecchia, bet pils un plašā parka vajadzībām desmit gadu laikā izbūvēta 38 kilometrus gara ūdens piegādes sistēma. Lielākā daļa ūdens ceļa tika paslēpta zem zemes, bet kādā vietā, kur tam bija jāšķērso aiza, pēc seno romiešu parauga uzbūvēts iespaidīgu izmēru akvedukts.

Ne reizi vien mūsdienu arhitektūras vēstures pētnieki norādījuši uz Kazertas pils cēlāju gigantomāniju un pārāk lielo izšķērdību, taču, neskatoties uz to, 1997. gadā pils komplekss un akvedukts iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pati pils, kurā ir 1200 telpas, grezna kapela un galma teātris, tapa 28 gadus un tika pabeigta 1780. gadā. Pēc telpu skaita Kazertas pils ir lielākā ēka, kas uzbūvēta 18. gadsimtā Eiropā, bet ar savu divu miljonu kubikmetru apjomu – starp visām karaļu rezidencēm lielākā pasaulē, greznības ziņā neatpaliekot ne no Francijas karaļpils Versaļā, ne no Spānijas – Madridē.

Starp citu, tāda bija arī Kazertas pils arhitekta Luidži Vanvitelli iecere – paņemt labāko no šīm abām vecākajām māsām. Tomēr dažas ieceres – universitātes un bibliotēkas celtniecība, kā arī 20 kilometrus gara pils piebraucamā ceļa ierīkošana no Neapoles puses – palika nerealizētas. Tās nomira līdz ar pils arhitektu.

Ik gadu pili apmeklē gandrīz pusmiljons tūristu. Pēdējā laikā gan to kļuvis mazāk, jo ugunsgrēku, bezatbildīgu tūristu un vietējo vandaļu dēļ pils stipri cietusi. Tik lielas teritorijas rūpīgākai apsargāšanai vietējai varai pietrūkst resursu. Pašlaik puse ēkas ievīstīta tīklos – tiek remontēta ar grafiti apķēpātā fasāde.

Toties staigājot pa marmora mozaīkas klātajām grīdas plāksnēm un vērojot itāļu baroka mākslas pasakaino greznību – graciozās marmora skulptūras, zelta izstrādājumus, galdniecības meistardarbus, pompozās gleznas – radās pat sajūta, ka apkārt redzamais nav no šīs pasaules. Un laikam jau tā šķitis ne man vienīgajam: pilī filmētas “sensenu laiku tāltālas galaktikas” ainas pasaulslavenajam kases gabalam “Zvaigžņu kari”. Te uzņemtas arī populāru Holivudas grāvēju “Neiespējamā misija 3”, “Da Vinči kods”, “Eņģeļi un dēmoni” (abās pēdējās kinolentēs filmētas Vatikāna iekšskatu ainas) un neskaitāmu itāliešu filmu epizodes, Kazertā filmējusies gan kinodīva Džina Lolobridžida, gan komēdijaktieris un dziedātājs Adriano Čelentano.

Vēl viens pārsteigums gaidīja aiz pils, kur sākas divus kilometrus garā un 120 metrus platā parka centrālā eja. Tās vidū atrodas skulptūru grupām rotātas strūklaku kaskādes, kuru kopgarums ir lielāks par kilometru. Skulptūras atrodas arī abu parka ceļu malās. Parka tālākajā galā var nokļūt gan ar busiņu, gan zirga pajūgā. Es devos turp kājām, ceļā vērojot dzidrajā ūdenī lēni peldošās karpas. Dažas no tām izskatījās pat desmit kilogramus smagas. Apmeklētāju nebija daudz – lielākoties pārīši un dažas skolēnu grupas, kas, jautri čalojot, baroja lielās zivis. Vēl sastapu vairākus skrējējus košos treniņtērpos. Žēl tikai, ka valodas barjera neļāva uzzināt, vai viņiem treniņš izmaksājis tikpat, cik man, – ieejas biļetes 12 eiro. Atklāju, ka divās vietās zem parka izrakti tuneļi, caur kuriem ved autoceļš.

Lai gan pulkstenis rādīja tikai nedaudz pāri pusdienlaikam, daudzi jau atgriezās. Kad, baudīdams relaksējošo vidi, sasniedzu parka tālāko galu un gribēju apmeklēt kartē īpaši izcelto “angļu dārzu” (botānisko dārzu), apsargs nostājās priekšā kā klints. Rādīju biļeti, bet velti: neskatoties uz vēl pāris stundām, kas bija palikušas līdz visas pils teritorijas slēgšanai, apmeklētāji šajā parka daļā vairs netiek ielaisti. Centos angliski ne vārda nesaprotošajam večukam ar žestiem attēlot, ka man kājas kā briedim, paspēšu. Laikam jau izdevās, jo par atbildi man tika parādīti abu roku pirksti un žestam veltīts mutisks papildinājums: “Minuto!” Ar to pietika, tikai lai aprikšotu parka tuvāko stūrīti. Paspēju redzēt dažus eksotisku koku un krūmu ieskautus romantiskus dīķīšus, kā arī ieskriet dažās alās ar nišās novietotām skulptūrām. Taču mierināju sevi ar domu, ka laika trūkums ir labs iemesls, lai atgrieztos, bet noteikti jau kopā ar ģimeni!

Jautrā, raibā čigāniete Neapole

Pirms vairākiem gadiem, satiekoties ar savu bijušo skolas biedru, kurš bija izmācījies par jūrnieku un apbraukājis vai visu pasauli, vaicāju, vai ārpus Latvijas redzēta tāda vieta, kur viņš spētu palikt uz dzīvošanu, ja rastos tāda vajadzība. Atbilde sekoja nekavējoties: “Neapole, ar skatu uz Vezuvu.” To atceroties, pēdējo dienu Itālijā nolēmu veltīt šīs Dienviditālijas pērles apskatei. Sapratu, ka tas būs “atbraucu, ieraudzīju, aizbraucu”, bet tomēr. Turklāt tā bija iespēja ieraudzīt Vezuvu! Kā biju jau secinājis pēc fotogrāfijām internetā, to ļoti labi var saskatīt arī no Kazertas pils logiem, taču man neveicās – kaut arī diena bija saulaina, tikai 30 kilometru attālumā esošo vulkāna konusu aizklāja bieza pusdienas dūmaka.

Nokļūt no Kazertas pils Neapolē ir vienkāršāk par vienkāršu. Izejot no pils, šķērsojiet 370 metrus garo pils laukumu, dzelzceļa stacijā nopērciet biļeti (3,10 EUR), uz perona to automātā nokompostrējiet, sagaidiet kādu no daudzajiem vietējiem “Trenitalia” vilcieniem un jau pēc minūtēm 45 būsiet Neapoles centrā.

Pirmoreiz ierodoties Londonā, katrs steidz redzēt Tauera tiltu, Parīzē – Eifeļa torni, Romā – Kolizeju. Mana vājība ir ikvienas pilsētas aplūkošana no augšas. Tomēr vispirms pa vistaisnāko ceļu nolēmu doties uz jūras piekrasti un, atvadoties no Vidusjūras, nosoļot dažus kilometrus gar to. Un tikai tad pakāpties augstākā redzamā pilsētas punkta – Sant Elmo pils – virzienā.

Pāris kilometrus garajā ceļā līdz pasažieru ostai jūru neredz un piekļuves tai praktiski nav – žogi, sētas, muitas noliktavas. No ceļā sastaptajiem prātā palikuši vien daži ārvalstu tūristi un daži ogļmelni puiši eksotiskos tērpos, kas pie ieejas pasažieru ostā tirgojas ar tikpat eksotiskiem suvenīriem no Āfrikas. Neapole – tāda maza Ņujorka – pa kriksītim no visas plašās pasaules.

1265. gadā Francijas karaļa Ludviķa Svētā brālis Anžujas Kārlis I no pāvesta Klementa IV saņēma tiesības pārvaldīt Sicīlijas karalisti un par savu rezidenci, kura līdz tam atradās Sicīlijā, Palermo, izvēlējās Neapoli. Te jūras krastā viņš uzbūvēja varenu pili, ko iepretim pasažieru ostai var aplūkot arī tagad. Tas bija sākums Neapoles karalistes izveidei, kurai beigas pienāca 1860. gadā, kad tautas referendumā izlēma karalisti iekļaut Itālijas valsts sastāvā.

Vairāk cilvēku sastapu uzreiz aiz pils, kur sākas parks ar jahtu ostu, krasta promenāde un daudzzvaigžņu viesnīcu rinda otrpus ielai. Te kāda kundzīte peldkostīmā, vietējo izbrīnītu skatu pavadīta (šausmas, auksts taču!), bradāja pa ūdeni. Arī es nokāpu lejā, lai paraudzītu, cik tas silts. Domāju, grādi 20 – 22, apmēram tikpat, cik gaisam. Itālijā nebiju pirmo reizi un uzskatu, ka oktobra–novembra mija ir piemērotākais laiks, kad ceļot pa šo valsti, vismaz pa to daļu, kas atrodas uz dienvidiem no Romas – nav vairs smacējošā karstuma, tūristu jūtami mazāk un, ja ļoti gribas, var arī nopeldēties.

Te, pretī pieczvaigžņu viesnīcai “Grande Albergo Vesuvio”, uz salas, ko ar krastu savieno uzbērums, atrodas viduslaiku pils Castel dell’Ovo (Olas pils). Uzskata, ka tieši ar šo salu saistīta Neapoles dibināšana – 6. gs. p. m. ē. grieķi te izveidoja nocietinājumus. Bet pavisam droši zināms, ka pēc 503 gadus ilgās imperatoru valdīšanas Romas impērijā 476. gadā pēc gāšanas no troņa uz salas nometināts pēdējais imperators Romuls Augustuls.

Pa vienu no neskaitāmajām romantiskajām ieliņām devos augšup Sant Elmo pils virzienā. Šādu gājienu noteikti iesaku veikt ikvienam. Neskatoties uz ieliņas šaurību, tajā atrodas vieta gan ielu kafejnīcu galdiņiem un krēsliem, gan palmām podos, gan maziem fiatiņiem, motocikliem un motorolleriem, gan pašiem neapoliešiem, kas namu priekšā dzīvi apspriež vakardienas futbola spēles rezultātu. Vienīgi man, nepieradušam pie šādas šaurības, pa brīdim aiz apkakles iepilēja kāds ūdens piliens no tikko izžautas veļas, kas izkārta starp simpātiskiem balkoniņiem. Šādas ieliņas ir Neapoles dvēsele, kas allaž paliks manā atmiņā.

Līdz pilij neuzkāpu. Sasniedzu vien Vittorio Emanuele skatu panorāmas ielu, pa kuru veicu apmēram kilometru garu loku, dažas reizes apstājoties, lai pāri raibajiem jumtu dārziņiem cauri televīzijas antenu mežam pavērtos tālē, kur pēcpusdienas saulē dusēja Vezuvs, un pavērotu saulē mirdzošos jūras plašumus ar baltiem okeāna laineriem. Stàtte, Napule!*

* Uz redzēšanos, Neapole!

Der zināt

Lētākais variants, kā no Rīgas nokļūt Neapolē caur Kazertu (Caserta): autobuss Rīga–Viļņa (13 EUR), autobuss no Viļņas autoostas uz lidostu (1 EUR), lidojums ar “Ryanair” no Viļņas uz Romas lidostu Čampino (Ciampino), kas atrodas kilometrus 15 uz dienvidiem no Romas (man lidojums turp atpakaļ izmaksāja 95,34 EUR), trīs stundu brauciens ar vilcienu (“Trenitalia”) no Čampino (pārsēšanās Cassino) caur Kazertu uz Neapoli (14 EUR).

Biļete Kazertas pils un parka apmeklējumam 12 EUR.

Saistītie raksti

Pašlaik iedzīvotāju skaits Neapolē ir 975 716 (trešā lielākā pilsēta Itālijā aiz Romas un Milānas), bet 17. gadsimtā ar 300 000 iedzīvotājiem Neapole bija otra lielākā (pēc Parīzes) Eiropas pilsēta.

Starp pilsētām, kur nepārtraukti dzīvojuši cilvēki, Neapole ir viena no vecākajām pasaulē.

Neapolē darbojas vecākā opera pasaulē – “Teatro di San Carlo” (1737).

Pilsēta atrodas seismiski aktīvā zonā: Vezuva vulkāna izvirdums mūsu ēras 79. gadā pilnīgi nopostīja Neapoles priekšpilsētas Pompejus un Herkulānu. Pēdējais Vezuva izvirdums notika 1944. gadā, bet spēcīga zemestrīce – 1980. gadā.

Neapolē dzimis viens no visu laiku slavenākajiem operdziedoņiem – Enriko Karūzo (1873 – 1921).

Neapole ir picas dzimtene.

LA.lv