Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
14. aprīlis, 2016
Drukāt

Pārsteidzošā Kazerta – lielākā karaļpils pasaulē. Ceļojuma piezīmes

1. Kas Itālijā jāzina, ceļojot kājām

1no4
Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Jau sen biju ieplānojis kājām veikt gājienu pa seno Apija ceļu (via Appia Antica). “Google Earth” aplūkojot sava maršruta galapunktu – Santa Maria Capua Vetere –, uzmanību piesaistīja lidmašīnu skrejceļam raksturīga gara strēle tūlīt aiz būves, kas izmēru ziņā acīm redzami izcēlās uz sīko kvadrātiņu – māju – fona. Aplūkojot dažas turpat ievietotās bildītes, noskaidroju, ka būve ir pils, bet “skrejceļš” – divus kilometrus gara parka centrālā eja. Atkal par grandiozo pili un parku atcerējos tad, kad plānoto Apija ceļa maršrutu biju veicis un pirms došanās uz Latviju bija palikušas pāris brīvas dienas. Vēlreiz iemetis aci internetā, atvadījos no Kapujas, kur savas cīņas prasmes gladiatoru skolā reiz apguvis leģendārais vergu vadonis Spartaks, un devos uz kilometrus septiņus attālo Kazertu (Caserta), lai pils kompleksu skatītu dabā.

Uz Kazertu ceļu mēroju kājām. Tā kā divu nedēļu laikā ik dienas biju veicis 25 – 30 kilometrus, vienu dienu noejot pat 63 kilometrus, šie septiņi šķita kā svētdienas pastaiga. Ikdienas drošības un komforta sajūtu radīja šim gājienam īpaši sarūpētie “Asics Gel Kayano 22” maratona apavi ar modīgo gēla zoli un neliela armijas tipa mugursoma, kas pacieš skarbāku apiešanos.

Kā pastaiga pēdējais posms šķita arī tajā ziņā, ka pat nepamanīju robežu, kur beidzas viena pilsētiņa un sākas otra, proti, visu dienu varēju soļot pa ietvi. Teiksiet – kas nu tur sevišķs! Un te nu jāpaskaidro, ka ārpus pilsētām Itālijas ceļiem nav nomaļu – aiz asfalta uzreiz sākas vai nu sēta – stiepļu, akmeņu, betona, kā nu kur, – vai arī veģetācija – gara zāle, divmetrīgas niedres, biezi noputējuši krūmi vai visnepatīkamākais – milzu kaktusi rindās. Pirmajās dienās pārņēma maza panika, kad tikai pārdesmit centimetru attālumā no labā pleca garām nepārtraukti šaudās automašīnas, bet kreiso gandrīz skar kaktusu trīs centimetrus garās adatas… Taču autobraucēji uztaurēja tikai dažreiz, turklāt neviens negrozīja pirkstu pie deniņiem, kā tas reizēm pieredzēts Latvijā.

Ceļā nesatiku arī nevienu citu “pašnāvnieku” – tās nav nekādas Santiago de Compostela pastaigu takas! Daudzās vietās ceļmalās var pamanīt piemiņas plāksnītes ar foto un blakām novietotu ziedu pušķīti. Vai tādā veidā ticis atdots pēdējais gods maniem neveiksmīgajiem priekšgājējiem, noskaidrot neizdevās. Taču skaidrs ir viens, ka itāļi, šķiet, auto mīl ne mazāk kā amerikāņi un, kā man vēlāk paskaidroja kāds Latvijā dzīvojošs itālis, jau pusstundu bez auto karstasinīgie dienvidnieki uztver kā traģēdiju. Visa lielā gājiena laikā piefiksēju vien dažas vietas, kur piesēst, lai apēstu pusdienmaizītes. Arī veikalus (izņemot pilsētās) pamanīju tikai dažus. Vientuļāks kā uz Itālijas ceļiem nebiju juties, pat kāpjot kalnos. Ēst sviestmaizi var arī ejot, taču to nu nekādi nevar teikt par dabisko vajadzību nokārtošanu. Bija mokoši un liels diskomforts, gaidot brīžus, kad uz mirkli pārtrūks automašīnu rinda vai radīsies iespēja paslēpties aiz kāda ceļmalas šķēršļa. Rezumējums: visa diena man aizritēja gandrīz kā gladiatoriem arēnā… Viņu vaska figūras skatīju Kapujas gladiatoru muzejā. Nezinu, kas būtu noticis, ja ceļā gūtu traumu vai rastos cita nopietna problēma, jo šoferim apturēt automašīnu pēc balsotāja aicinājuma Itālijā aizliegts ar likumu, par kura neievērošanu sods ir iespaidīgs. Liels sods pienākas arī par telšu celšanu neparedzētās vietās. Man tās nebija, jo oktobra un novembra mijā kempingi Itālijā tiek slēgti.

  1. Kas Itālijā jāzina, ceļojot kājām
  2. Grandiozi!
  3. Jautrā, raibā čigāniete Neapole
  4. Der zināt

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+