Pārsteidzošā sala pie ekvatora Indijas okeānā – Zanzibāra! 0
Ja vēlaties nokļūt vietā ar fantastiski skaistām pludmalēm un urbānisma neskartu dabisku šarmu, tad jādodas uz Zanzibāru – brīnišķīgu salu Indijas okeānā. Mūsu lidojums no Amsterdamas līdz Zanzibārai ar pārsēšanos Kenijas galvaspilsētā Nairobi ilga apmēram desmit stundas. Līdzi ņēmām tikai rokas bagāžu – vasarā pludmalē daudz mantu nav vajadzīgs. Ceļojuma laikā izrādījās, ka tā patiešām bijusi pareiza doma!
Birojs koka pavēnī
Zanzibāras lidosta atgādina vienkāršu biroju vai pašvaldības ēku. Kad jau devāmies mājupceļā, pēc drošības pārbaudes tik un tā bija iespējams staigāt pa visu lidostu, uzkāpt otrajā stāvā, kur gaitenis un kāpņu telpas ir ar atvērtu jumtu un sienām. Lidmašīnā, ja vien gribētu, es varētu ienest arī lietas, kas nav pārbaudītas drošības kontrolē.
Pirms ceļojuma bijām noīrējuši mašīnu, jo gribējām apskatīt visu salu.
Ierodoties Zanzibārā, lidostā zem koka mūs sagaidīja smaidošs indiešu izcelsmes auto nomas īpašnieks.
Iespējams, ka tas arī bija viņa birojs – liela koka pavēnī. Neliela džipa īre uz desmit dienām izmaksāja 250 dolārus.
Zanzibāra ir bijusī Anglijas kolonija, vietējie iedzīvotāji brīvi runā angliski, un viņiem ir pilnīgi saprotama Eiropas kultūra. Auto īpašnieks mums piešķīra salas karti un atļauju, kas jāuzrāda policijai, ja uz ceļa tiekam apturēti.
Romantiski, dabiski un demokrātiski
Dārgākās un ekskluzīvākās viesnīcas atrodas salas ziemeļos pie Nungvi pludmales – sezonas periodā, kad nelīst, numurs maksā ap 500 dolāriem diennaktī un vairāk. Turpat līdzās ir krietni lētākas bungalo tipa viesnīcas.
Mēs dzīvojām salas austrumos, pašā okeāna līča krastā, ciematā Cwaka, viesnīcā “Maars”. Apmēram trīs hektāru lielā dārzā atradās vairākas nelielas divstāvu mājas (katrā stāvā viens numurs ar terasi un vannas istabu), individuāli bungalo un centrālā Informācijas ēka ar restorānu, bāru un atpūtas telpu. Pret ūdens ieplūšanu dārzā paisuma laikā aizsargāja no akmeņiem uzcelta neliela sēta.
Brokastīs pēc individuālas izvēles varējām pasūtīt omleti, ko pagatavoja acu priekšā – vajadzēja izvēlēties, ar kādiem dārzeņiem, sieru vai gaļu. Siltajā bufetē tika piedāvātas dažādas pankūkas, cepti un sautēti dārzeņi, vienmēr svaigi augļi un svaigi spiestas augļu sulas, kafija, tēja, pārslas.
Viesnīcas cena bija ļoti demokrātiska, 350 dolāri par desmit diennaktīm divām personām. Viesnīca “Maars” atrodas apmēram stundas braucienā līdz ekskluzīvajām pludmalēm, kurp divas trīs reizes nedēļā par 7 dolāriem aizved un atved viesnīcas organizēts taksometrs. Ja taksometru sūtīja individuāli, cena bija 35–40 dolāri.
Mūsu viesnīcu regulāri apmeklēja pērtiķu ģimenes. Jau pirmajā vakarā kādi pieci pērtiķi draiski lēkāja gar peldbaseina malu.
Zanzibārā dzīvo reta – sarkano pērtiķu suga. Tie ir nelieli un ļoti aktīvi – palmā augšā, palmā lejā, uzlec pie baseina, aizskrien līdz restorānam, tad atkal palmā augšā. Bija arī pērtiķu mamma, kurai pavēderē iekrampējies turējās mazs pērtiķītis. Aizkustinoši.
Kādā citā rītā, izejot no viesnīcas numura, mūs, sirsnīgi smaidot un draiski šūpojoties koka zaros, sagaidīja jautrs pusaugu pērtiķēns. Starp citu, mazas ķirzaciņas un citi nevainīgi un nekaitīgi rāpulīši arī bija viesi mūsu numurā.
Zanzibārā bija grūti noticēt, ka kaut kur varētu būt ziema – gaisa temperatūra ap +30 grādiem, ūdens arī tāpat ap +27 grādiem. Mūsu viesnīcas līča ūdens bija vēl siltāks, bet zāļaināks. Es peldēju tajā kā siltā nebeidzami plašā sāls vannā, kurai nebija robežu un kurā nebija iespējams nosalt…
Ar govju baru pie sāniem
Zanzibāras ziemeļu pludmales ir žilbinoši gaišas un nedaudz vēsākas nekā Cwaka līcī. Nungvi smiltis, saberzušās ar baltu koraļļu putekļiem un okeāna sāli, spoži kontrastēja ar gaiši zaļo okeāna ūdeni. Ūdens bija ļoti sāļš, dzidrs un silts. Okeāna dibenu varēja redzēt vairāku metru dziļumā. Skats bija pasakains un sajūtas – ļoti atšķirīgas, salīdzinot ar to, ko varam piedzīvot Baltijas vai Vidusjūrā.
Saule uz ekvatora ir spēcīga. Mēs daudz lietojām aizsargkrēmus un īrējām saulessargu ar pludmales gultām. Šis aprīkojums divām personām maksāja desmit dolārus dienā. Ne visas viesnīcas sniedza pludmales gultu izīrēšanas servisu.
Atmosfēra Nungvi pludmalē ir brīva. Tik brīva, ka tajā ieklejo vietējo govju bari un apguļas blakus atpūtnieku gultām.
Ja gadījumā kāda govs nokārtojas pludmalē, strādnieki zibenīgā ātrumā izrok bedri un viss nesmukums pazūd.
Zanzibārā govis, kazas un vistas brīvi klejo pa visu salu, šķērso auto ceļus, un šoferi vienmēr viņu priekšā cieņpilni nobremzē, draudzīgi uzpīpina, lai brīdinātu.
Kā mājlopi vakaros atkal atrod savas mājas, tas man palicis noslēpums.
Brauc un lec!
Latvijas ceļi ir kā gluds spogulis, salīdzinot ar atsevišķiem Zanzibāras ceļu posmiem. Pārsteidzoši, bet apmēram 500 metrus no skaistajām ziemeļu pludmalēm bedres bija gandrīz pusmetru dziļas, taču lielas un lēzenas. “Gulošie policisti” pie skolām un ciemu centros bija pamatīgā paaugstinājumā – ja braucām ar ātrumu vien 30 km stundā, gandrīz vai iznāca palēkties.
Zanzibāras policija ir ļoti aktīva. Bēšas krāsas formas tērpos viņi redzami it visur uz ceļiem un apstādina vai katru garām braucošo mašīnu.
Sarunas ar mums bija ļoti konkrētas un nepārprotamas: “Vai jūs nevēlētos sniegt dāvinājumu Zanzibāras policijai?” Gadījumos, kad mums līdzi nebija skaidras naudas, mēs tā arī pateicām, un nekas slikts nenotika – laimīgi braucām tālāk.
Taksometra šoferim vaicājām – cik tādos gadījumos ir pieklājīgi samaksāt? Izrādās, ka 10–20 dolāri ir pilnīgi pietiekami, ja ceļotājs vēlas atbalstīt salas modros policistus. Laimīgu vai nelaimīgu apstākļu sakritības dēļ atbalstīt policiju mums tā arī ne reizi neiznāca.
Mūsu viesnīca katru dienu piedāvāja ekskursijas un izbraucienus ar mašīnām un laivām. Cenas – no septiņiem līdz 40 dolāriem. Piemēram, snorkelēt – ar laivu jūrā pie koraļļiem, krāsainu zivju bariem un jūras ežiem, zooloģiskie dārzi, Zanzibāras parki, Akmens pilsēta, ārstnieciskie augi un garšvielu fermas. Īrēt mašīnu nebija nepieciešams.
Viseksotiskākā ekskursija bija peldēšana kopā ar savvaļas delfīnu baru atklātā okeānā. Motorlaiva piestāja līdzās no ūdens laukā lidojošiem delfīniem, un tie, kas bija pieredzējuši nirēji, metās ūdenī kopā ar lielajiem dzīvniekiem.
Raibā dabas grāmata
Dzīvnieki un augi Zanzibārā spēj sagādāt pārsteigumus. Kad apmeklējām parkus, zālē rosījās čūskas – melnās mambas – mazulis. Gids mūs mierināja – mazuļi nav indīgi un vispār, ja melno mambu neaiztiek un nebaida, čūska neuzbrūk. Tomēr gida smaids un nesatricināmība, ieraugot indīgo čūsku, mums bija vājš mierinājums.
Iepazināmies ar augiem, ar kuriem vietējie iedzīvotāji izārstējas un atveseļojas no dzeltenā drudža, malārijas un citām slimībām. Dabiskā augu valsts salā ir kā aptieka pret visām tur sastopamajām kaitēm.
Apmeklējām mangrovju audzi. Sausajā periodā koku saknes ir metru un vairāk virs zemes un kā brūnas gludas čūskas vijas pa tumšu, dubļainu augsni. Saknes ir sazarotas un veido interesantus pinumus.
Lietus periodā koki applūst un saknes ir zem ūdens.
Mangrovju audzes ir vienīgie koki, kas aug ar sālsūdeni regulāri applūstošās tropiskās piekrastes teritorijās, kur citi augstākie augi nespēj izdzīvot.
Šie koki darbojas kā zināma ekosistēma, ar saknēm un savām bioloģiskajām īpašībām aizsargājot salu no plūdiem, viesuļvētrām un cunami. Zanzibārā nav dabas stihiju. Iespējamie riski ir dzeltenais drudzis, malārija un holera. Malārija tāpat kā holera aktivizējas lietus periodā, kad ūdens un odu ir ļoti daudz. Malārijas odi dzīvo banānu kokos.
Mēs Zanzibāru apmeklējām sausajā periodā, kas turpinās no novembra līdz martam. To ieteiktu visiem interesentiem, jo tad ir minimāls vai gandrīz nekāds risks saslimt ar malāriju un holeru. Bet ūdeni dzert, kā arī jebkādā veidā lietot pārtikā drīkst tikai no veikalā nopirktām pudelēm!
“Hakuna matata!”
Šos vārdus dzirdējām un teicām vairākas reizes dienā. Latviešu valodā tie nozīmē “Nekādu problēmu!”. Un laikam darbojas kā pozitīva pašietekme, jo patiesībā vietējiem iedzīvotājiem bez malārijas, holeras un indīgajām čūskām pietiek arī citu raižu. Tikai viņi par tām ar tūristiem nerunā.
Vietējie mīt ārkārtīgi vienkāršās māla kleķa mājiņās. Daudz redzēju arī tādas ēkas, kurām sienas pagatavotas no dēļu galiem un jumta vietā pārvilkta vēja plosīta plēve. Līdzīgi izskatījās arī vietējie veikaliņi – dēļu sienas, jumts no materiāla, kāds nu dabūts, un divos plauktos stāv trīs “Fairy” un piecas “CocaCola” pudeles.
Privāto zoodārzu būves arī bija izveidotas no līdzīgiem materiāliem – drāšu žogu pārpalikumiem un plēvēm, dabā atrastiem akmeņiem un kokiem. Stāstījumi par dzīvniekiem, kas noķerti turpat tuvējā apkārtnē, gan bija labi sagatavoti. Par gidiem parasti strādāja jauni vīrieši, ģērbušies gaišos pletkreklos.
Lielākajos ciemos un pilsētās veikali bija lielāki, aizslēdzami un ar plašāku piedāvājumu: čipsi, limonāde un sauļošanās krēmi. Tādus lielveikalus kā pie mums Zanzibārā neredzēju.
Salā audzē garšvielas. Zanzibāras vecajā tirgū uzgājām veselu kvartālu, kur tirgoja garšvielas un riekstus.
Prece safasēta kilogramos vai mazāk, bet, ja vēlējāmies, iesvēra tieši no maisa. Iepirkšanās noritēja ļoti ātri – kilogramu šo, kilogramu to, un mums mugursomā jau bija pipari, kurkuma, krustnagliņas, sinepes, sezama sēklas, tējas un Indijas rieksti. Par to visu samaksājam 35 dolārus. Pipari un krustnagliņas smaržoja tā, ka galva reibst, un tik gardus riekstus mūžā vēl nebiju ēdusi.
Kā pie Bābeles
Zanzibārā, tūristus ieskaitot, varēja satikt visu krāsu, rasu un kultūru cilvēkus, arī trešo dzimumu, kad vīrišķais un sievišķais saplūdis kopā vienā ķermenī.
Ik dienas redzējām, ka zanzibārieši ļoti daudz strādā. Uz salas nav daudz mehānismu un tehnikas, tāpēc liela daļa darba tiek veikta ar rokām – smagu un lielu lietu pārvietošana no vienas vietas uz otru. Ar rokām tiek nesti arī celtniecības materiāli un zāģēti koki. Sievietes, tērpušās košās un skaistās kleitās, saiņus un žagarus nesa uz galvas. Kaut arī ikdienas dzīve uz salas reizēm izskatījās skarba, mēs nejutām nomāktību un depresiju. Cilvēki izskatījās laimīgi. Arī priekšstats par apspiestajām un nelaimīgajām musulmaņu sievietēm neattaisnojās. Kaut arī satinušās lakatos, viņas bija smaidīgas, laipnas un runāja ar tūristiem.
Zanzibāras afrikāņi ir ļoti skaisti cilvēki.
Ja kādreiz nācies redzēt “National Geography” televīzijas programmā melnādainos – slaidus un staltus kā niedres, vieglām kustībām kā vējš un gaistošiem soļiem kā ēnas, tad tie ir viņi – Zanzibāras afrikāņi. Mūsu viesnīcas sargi bija kā izkāpuši no Āfrikas pasakas.
Zanzibāras salā uzreiz pēc sešiem strauji satumsa. Tumsa bija bieza un necaurredzama. Bet nakts dzīve sākās pilnā sparā, arī mazajos ciematiņos. Cilvēki pulcējās, runājās, šur tur tika cepti bārbekjū. Musulmaņu sievietes vienas pašas pastaigājās pa ielām, smējās un sarunājās. Bet tūristus šajā vidē neredzējām. Runā, ka mazajos ciematos uzturēties neesot īpaši droši.
Ar skatu uz saulrietu
Nungvi pludmalē, kad saule slīdēja uz vakarpusi, sākās cita rosība. No restorāniem pludmales smiltīs tika iznesti galdiņi. Tās bija saulrieta vakariņas, kur vietas jārezervē iepriekš.
Saules rietu sveica arī vietējie iedzīvotāji, gan pulcējoties bariņos, gan “repojot” un vingrojot pašā okeāna krastā. Mēs, atpūtnieki, skatījāmies uz šiem priecīgajiem, laimīgajiem cilvēkiem, kas sasmēluši sauli – viņi kustējās tik brīvi un viegli kā viļņi, it kā tas viņiem nesagādātu ne mazāko piepūli.
Ēdiens Zanzibārā bija veselīgs – viss, kas audzis uz salas, bez ķīmijas.
Kaut arī vienkārši pagatavots, tas bija gards – īpaši liellopu gaļa, dārzeņi un augļi. Mani gan neiekārdināja jūras veltes. Runā, ka aukstajos ūdeņos zivis esot garšīgākas.
Cenas restorānos un kafejnīcās ir tādas pašas kā Eiropas lielajās pilsētās. Pusdienas vai vakariņas ar vienu ēdienu bez vīna izmaksāja 15–30 EUR. Mēs vakariņojām savā viesnīcā, un trīs ēdienu vakariņas vienai personai bez vīna izmaksāja 11 dolārus. Tas bija salīdzinoši lēts, bet ļoti labs piedāvājums.
Esmu aizmirsusi nopirkt kanēli!
Ceļojums izvērtās labāks, nekā gaidījām. Laika joslas starpība ir divas stundas. Mēs nejutāmies “izsisti no sliedēm”. Dzīve Zanzibārā lielā mērā ir pakļauta tūrismam, tā ka atpūtnieki patiešām var izbaudīt brīvdienas.
Vai Zanzibāra ir pilnīgi cita pasaule? Jā, pilnīgi cita. Es noteikti gribētu atgriezties Zanzibārā, lai vēlreiz izjustu dzidrā, sāļā un siltā okeāna ūdeni, staigātu pa pludmalēm, runātu ar vietējiem, sagaidītu saules lēktu un rietu un izdarītu to, ko nepaspējām, – izbaudītu Zanzibāras nakts dzīvi lielajā pilsētā!… Un noteikti, noteikti atkal iegādātos garšvielas. Esmu aizmirsusi nopirkt kanēli!
Uzziņa
Zanzibāra ir 1650 km2 liela sala Indijas okeānā pie Āfrikas dienvidaustrumu krasta, tuvu ekvatoram. No Rīgas taisnā līnijā attālums ir apmēram 11 000 kilometru. Sala, saukta arī par Ugundžu, ir Tanzānijas province.
Lidojuma biļete no Amsterdamas vienai personai izmaksāja apmēram 500 EUR.
Skandināvijas un Baltijas valstīm ir viena kopīga Tanzānijas vēstniecība Stokholmā, kur, iepriekš aizsūtot pasi vai ierodoties personīgi, iespējams saņemt Tanzānijas vīzu. Ērtāk to ir izdarīt Zanzibāras lidostā, kur, ceļotājiem ierodoties, viņi tiek nofotografēti un pasēs iespiestas vīzas.
Kaut arī Tanzānijas vēstniecība informēja, ka vakcīna pret dzelteno drudzi ir tikai ieteicama, es saku, ka tā ir OBLIGĀTA, tāpat kā OBLIGĀTAS ir vakcīnas pret A un B hepatītu, difteriju un stingumkrampjiem. Vajadzētu vakcinēties arī pret holeru, bet to es uzzināju tikai Zanzibārā no taksometra šofera. Lietus periodā salas ūdens sistēmās klejo holeras baciļi.
Pret malāriju potes nav, bet, katru dienu, atrodoties Zanzibārā, ieteicama viena tablete profilaksei. Tabletes izraksta ģimenes ārsts.
