Latvijā
Vēsture

Pārsteidzošs atklājums: Saeimas priekšā viduslaikos pletās plaša kapsēta 0


Artūra Tomsona vadītajos izrakumos konstatēts ap 300 apbedījumu – daļa kaulu pārapbedīta, daļa nodota tālākai izpētei.
Artūra Tomsona vadītajos izrakumos konstatēts ap 300 apbedījumu – daļa kaulu pārapbedīta, daļa nodota tālākai izpētei.
Artūra Tomsona vadītajos izrakumos konstatēts ap 300 apbedījumu – daļa kaulu pārapbedīta, daļa nodota tālākai izpētei.

Vasaras beigās un rudenī veikto arheoloģisko izrakumu rezultāti pie Sv. Jēkaba baznīcas Rīgā izrādījušies pārsteidzoši, jo atgādina par aizmirstu faktu – proti, pie tagadējās Jēkaba katedrāles, burtiski Saeimas durvju priekšā, viduslaikos pletās plaša kapsēta. Pamats domāt, ka virzienā uz Klostera un Jēkaba ielu zem bruģa joprojām guļ mirušo kauli.

“Tas pat ir pārsteidzoši, cik viegli aizmirstam tādas pašsaprotamas lietas,” teic arheologs Artūrs Tomsons, kura vadībā notika izrakumi. Tomsons atgādina, ka kārtīgas arheoloģiskas izpētes baznīcas tuvumā vai pašā baznīcā īsti nekad nav bijis. Šoreiz ķerties pie tās licis apstāklis, ka, rokot tranšejas inženiertehnisko komunikāciju guldīšanai pie baznīcas sienas, strādnieki uzdūrās cilvēku kauliem.

Protams, viduslaikos mirušo apbedīšana gan baznīcā, gan kapsētās tām līdzās bija ierasta lieta.

Doma baznīcai bija pat vairāki kapi, tomēr par dokumentos 1226. gadā pirmo reizi minēto Jēkaba baznīcu kaut kā bija piemirsts. Šis dievnams atšķirībā no vāciskajām Doma un Sv. Pētera baznīcas draudzēm vēsturiski piederējis “nevāciem”, tas ir, latviešiem. Jēkaba baznīcu par savu uzskatīja latviskās zvejnieku un alus nesēju brālības, kā arī daudzi latviešu amatnieki. Attiecīgi draudzes kapsētā pārsvarā, visticamāk, guldīti latvieši.

Mūsdienās pieejamos rakstos par šo miera vietu nav daudz informācijas.

Vēsturnieks Arnolds Spekke 1932. gadā, aprakstot Rīgas baznīcu dalīšanu starp katoļiem un luterāņiem pēc tam, kad 1582. gadā Rīga pakļāvās katoliciskajam Polijas karalim Stefanam Batorijam un sākās kontrreformācija, piemin kāda jezuītu pārstāvja vēstuli priekšniecībai Romā.

Vēstulē teikts: “Sv. Jēkaba baznīcu katoļi varētu dabūt, mazāk satracinot pilsoņus, iegūstot pie tam lielākas ērtības un mieru. Lai gan divas pārējās baznīcas ir lielākas, tomēr tām visapkārt pieslienas pilsoņu mājas, kas nedod nekādas ērtības dzīvošanai, nedz arī kolēģijas ierīkošanai. Bez tam Sv. Jēkaba baznīcai pieder skaists kapsētas laukums, kas stiepjas līdz pilsētas mūriem; tur atrodas arī garīdznieku mājas, kurās dzīvo viņu (protestantu) mācītāji.”

Kapsēta pie baznīcas acīmredzot pastāvējusi līdz 18. gadsimtam, kad cariene Katrīna II mēra epidēmijas apkarošanas ietvaros 1773. gadā deva pavēli apbedīšanas veikt tikai ārpus pilsētas robežām un izveidoja Lielos kapus.

Artūra Tomsona vadītajos izrakumos konstatēts ap 300 apbedījumu – daļa kaulu pārapbedīta,

daļa nodota tālākai izpētei LU Latvijas Vēstures institūta bioarheoloģiskajā laboratorijā. Kapsētas teritorija stiepjas uz Saeimas pusi, uz ziemeļiem, kas skaitījusies trūcīgo draudzes locekļu daļa. Savukārt uz Doma baznīcas pusi vērstā saulainā dienvidu puse jau skaitījusies prestižāka.

Tomsons lēš, ka daļa 19. gadsimta vidū uzbūvētā Vidzemes bruņniecības nama, tagadējās Saeimas, savulaik uzcelta jau virs kapsētas.

“Tas, ko izrakumos aizķērām, ir viduslaiku kapsētas pēdējā, beigu fāze, lielākoties 17. gadsimts un drusku 18. gadsimts, kas ir pati virskārta. Pēc tam virs tā kultūrslānis praktiski vairs nav audzis,” stāsta arheologs.

Apbedījumu slānis sākas jau drīz zem bruģa, ap 1,70–1,80 m dziļumā uz Saeimas pusi.

Dziļākais izrakumu punkts sniedzies nedaudz dziļāk par trim metriem. Tas ļāvis konstatēt 10–11 apbedījumu kārtas, kur pēdējā sasniegtā bijusi aptuveni no 15. gadsimta. Dziļāk nav rakts. Tas arī nav bijis izrakumu uzdevums, līdz ar to 13.–14. gadsimta slānis palicis neskarts, bet par to liecinājuši atsevišķi priekšmeti, kas laika gaitā nonākuši augšējos zemes slāņos.

Kad 17. gadsimta beigās mūrēti baznīcas sienu kontrforsi (atbalsta konstrukcijas), celtnieki pie baznīcas sienas diezgan pamatīgi iztraucējuši kapsētas slāni. Izraktie kauli pēc tam sakrauti atpakaļ būvbedrē. Tomsons spriež, ka netraucēto apbedījumu stāvoklis liecina par kādu, droši vien koka, virszemes zīmju klātbūtni virs kapa, jo “savējie” mirušie guldīti viens virs otra.

Divi apbedījumi konstatēti tieši pie baznīcas sienas – tiem laikiem prestižā vietā.

Par to, ka viens no nelaiķiem nav bijis vienkāršu ļaužu, liecinājis masīvs gredzens. Tomēr priekšmetisko atradumu salīdzinoši nav daudz – dakstiņu un keramikas lauskas, 16. gadsimta Rīgas brīvpilsētas un 17. gadsimta zviedru šiliņi. Kā jau kristīgajās tradīcijās, līķautā apbedot, kapu piedevas ir retas – pa kādai vienkāršai saktiņai, nazītim, uzpirkstenim, kauri gliemežvākam vai zvārgulītim. Tādas lietas nebija raksturīgas vāciešiem.

“Materiālā kultūra tomēr pārsvarā vietējā,” teic arheologs.

Viņaprāt, interesantākais savrupatradums ir no dzīvnieka naga pagatavots piekariņš.

Tas gan atrasts jaunāko laiku slānī, taču acīmredzami nācis no dziļāka apbedījumu līmeņa. Zinātnieki uzskata, ka šāda veida piekariņi vēsta par pagānisko priekšstatu saplūšanu ar kristietību. Tādi lietoti līdz 16. gadsimtam. Savukārt par 17.–18. gadsimtā Rīgu postījušajiem kariem liecina iespaidīgais muskešu un pistoļu svina ložu daudzums, rapiera maksts uzgalis, piesis.

Galu galā pavisam netālu no baznīcas atradās pilsētas vaļņi: “Tas viss atsitās pret baznīcas torni un krita lejā.” Artūrs Tomsons spriež, ka tuvākajos gados būtu nepieciešami izrakumi pašā baznīcas iekšienē. Un tie var nest vēl lielākus pārsteigumus.

LA.lv