Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
31. janvāris, 2012
Drukāt

Partijā var būt un palikt labs cilvēks. Saruna ar Vladimiru Reskāju

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Iepazīstinām – “Latvijas Avīzē” viesojas “Saskaņas centra” Saeimas deputāts Vladimirs Reskājs (27). Jaunais jēkabpilietis pēc pases ir ukrainis, bet viņa senčos ir arī latvieši. Absolvējis Rīgas Starptautisko ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolu.

 

Mācās politisko zinātņu maģistrantūrā Stradiņa universitātē. Deputāts pamanīts patstāvīgu uzskatu dēļ. Redakcijā ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

 

V. Krustiņš: – Kā tikāt “ievilkts” politikā?

V. Reskājs: – Politika mani pievilka kopš agras jaunības. Interesēja, kas notiek valstī, kāpēc tā notiek un kas aiz tā visa stāv. Vēlāk meklēju ceļu, kā man tikt politikā. Tā sanāca, ka mans paziņa, ilggadējs “SC” deputāts Vitālijs Orlovs arī ir jēkabpilietis, un viņš piedāvāja iesaistīties. Tobrīd notika pašvaldību vēlēšanas un mani iekļāva sarakstā ar priekšpēdējo numuru. Es biju apņēmīgs puisis, gandrīz visus apgāju un iekļuvu Jēkabpils domē kā otrais aiz līdera. Nezinu, kā tālāk dzīvē savērptos, ja tik jaunu mani neievēlētu. Varbūt tas bija liktenis. Ātri sapratu, ka vēl vairāk mani interesē lielā politika. Startēju uz 10. Saeimu un, kaut arī pakāpos sarakstā, iekšā netiku. Tad bijušais prezidents Valdis Zatlers man deva vēl vienu iespēju, un ārkārtas vēlēšanās mani ievēlēja.

– Tas jūs pārsteidza?

– Nē. Tā nebija dāvana, kas nokrīt uz galvas, bet mana mērķtiecība. Zinu katru soli, ko darīju, lai tiktu par deputātu.

– Kādi bija soļi, ko spērāt? Kaut ko solījāt?

– Jau Jēkabpils domē izvēlējos politiku – nesolīt, ko nevar izpildīt. Kā cilvēkus pārliecināju uzticēties man, toreiz 24 gadus vecam? Teicu – ka pielikšu visus spēkus, darīšu visu, kas no manis ir atkarīgs. It kā tikai vārdi, taču tiem sekoja darbi. Biju starp aktīvākajiem deputātiem, nekad nestāvēju malā, paudu savu redzējumu. Cilvēki novērtēja, ka neesmu sēdētājs. Jēkabpils man deva visvairāk plusu arī Saeimas vēlēšanās.

– Ko darāt, būdams pie “lielām lietām”?

– Strādāju Izglītības un kultūras komisijā un topošajā Sabiedrības saliedētības komisijā. Tāpat, piemēram, Valstiskās audzināšanas apakškomisijā un Nacionālā attīstības plāna izstrādes un ieviešanas uzraudzības apakškomisijā.

– Daudz runāts par 18. februāra referendumu, taču jau šodien minami skaitliskie rezultāti, kā tas beigsies. Tātad jārunā par politiskajiem rezultātiem un secinājumiem, ko izdarīsim pēc 18. februāra. Zināms, ka latviešu valoda paliks par valsts valodu, bet krievu valsts valodas piekritēji sapratīs, ka viņu vēl ir par maz, lai panāktu savu, un būs atkal neapmierināti. “SC” vispār aicināja iet uz referendumu un teica – būšot protesta balsojums. Nu, protestēja, un atkal protestēs? Un tā bez gala…

– Sākšu ar to, ka es biju viens no “SC” cilvēkiem, kuri atklāti neatbalstīja iniciatīvu par otro valsts valodu. Kad stājos “Saskaņas centrā”, uzskatīju to par partiju, kas vēlas vienot sabiedrību. Tā ir arī mana iekšējā filozofija, un esmu tā audzināts, ka nav tur ko darīt un strīdēties. Šāda pārliecība piemīt maniem draugiem, kuri ir gan latvieši, gan krievi.

Kas notiks pēc referenduma? Domāju, ka jau tagad meklējam atbildes Sabiedrības saliedētības komisijā, ko vada Ilmārs Latkovskis no NA. Ļoti vēlos, lai šajā ziņā komisija kļūtu par viedokļu līderi. Tur varam sastrādāties, kaut pārstāvam dažādas frakcijas. Top “Saprašanās memorands” – principu minimums, par ko spētu vienoties komisijas locekļi sabiedrības saliedētības jomā. Pētījumi par etniskiem jautājumiem, sašķeltības pakāpi liecina, cik īstenībā sabiedrība jau ir vienota.

 

Šeit dzīvojošajiem cilvēkiem domstarpības ceļas tikai tad, kad skar latviešu valodas tiesības un vēstures izpratni, un sāpīgāko krievvalodīgajiem – izglītību dzimtajā valodā. Bērnu vecāki to vēlas saglabāt. Lūk, sāpīgās tēmas plus vēl nepilsoņu jautājums. Taču ir pamati, par kuriem var vienoties. Es uzskatu – ja dzīvojam Latvijā, tad vienojošs pamats ir latviešu valoda. Tās statusu nedrīkst apdraudēt.

 

Tālāk vajadzētu vienoties, ka ir savstarpēja cieņa. Savstarpēji tur arī problēmas nepastāv, par 70 – 80% tie ir politiķu izdomājumi, diemžēl tas atbalsojas sabiedrībā. Realitātē neviens neliedz krieviem runāt krieviski, kopt savu kultūru, svinēt svētkus – nav nekādu aizliegumu. Atsevišķi cilvēki par to ir citos ieskatos, bet man ir skaidrs, ka kaut ko panāksim, tikai cienot viens otru!

– Tik tiešām, nevar runāt, ka Latvijā nīdētu krievu kultūru, nespēlētu krievu teātri un koncertus, nelasītu krievu rakstnieku grāmatas. Runa ir par ko citu – kas tie tādi, kas it kā pārstāv krievu sabiedrību? Jūs pazīstat, piemēram, Altuhovu?

– Nepazīstu.

– Ziniet, viņš skaitās krievu kopienas Latvijā vadītājs. Vai esat dzirdējis par vēsturnieku Guščinu?

– Viņu gan zinu.

– Guščins reklamējas kā krievu sabiedrisko organizāciju padomes vadītājs. It kā pārstāvot desmitiem organizāciju. Taisa troksni, ka krievi te tiekot aizvainoti, aizskarot viņu pašcieņu, pat Latvijas vēlēšanas neatzīst un braukā uz Maskavu, tur sūdzēdamies. Tas notiek krievu vārdā. Kā jūs, politiķis no “SC”, paskaidrosiet un parādīsiet, par ko īsti ir aizvainojums? Varbūt lai Urbanovičs atklāti pasaka – viņam vajag ministra vietu, arī Dolgopolovam jāiedod, Elksniņam ķeblīti valdībā, un tad būs miers, visi aizvainojumi beigsies?

– Man grūti par to runāt viena iemesla dēļ. Es nesaprotu, kur ir tas aizvainojums krievu kopienai. Liela daļa man apkārtējo cilvēku arī nezinās teikt, kur notiek aizskārumi. Jā, pastāv nepilsoņu problēma, bet to mēs varam atrisināt, ja rīkosimies racionāli, nevis emocionāli. Daudz minēts, kas noveda pie tā, kas tagad notiek. Vieni saka, referendumu izraisīja Raivis Dzintars, saņemdams pretreakciju. Otrie norāda uz Nilu Ušakovu – viņš parakstījās, bet trešiem vainīgs Urbanovičs. Ja uzlūkojam Lindermana akciju kā atbildi Dzintara parakstu vākšanai par mācībām latviešu valodā, tad skaidrs, ka tas nebija samērīgi. Lindermans ar savu akciju aizskāris visus latviešus. Par skolu latviskošanu turpretī parakstījās 120 tūkstoši cilvēku. Pārējie neaizgāja, neatbalstīja, un sanāk, ka Lindermans aizskāris arī viņus. Tur tagad tā sāpe. Otra lieta – negribu nevienu aizvainot, bet Zatlera partijai noteikti nevajadzēja tā mētāties ar izteikumiem, ka atteiksies no koalīcijas ar “SC” tikai tad, ja nāks tanki.

 

Man liekas – pirms ej kādu ceļu, tu analizē visus plusus un mīnusus un tad ej līdz galam. Nevis pagriezies pusceļā atpakaļ. Arī tas satracināja daļu “SC” vēlētāju un viennozīmīgi bija liels katalizators, lai sāktos otra parakstu vākšana. Taču vēlreiz saku – tas nav samērīgi.

 

– Lindermans krievu avīzēs, kas viņam atvērās pēc “aktivitāšu” sākšanas, atzina, ka Dzintara iniciatīva bija papildu iemesls, kamdēļ Lindermans sāka provocēt. Zatlera kungs pārrēķinājās, solīdams to, ko nevarēja solīt visas savas frakcijas vārdā. Bet vecs, pieredzējis politiķis Urbanovičs – uz ko viņš cerēja? Ka tādējādi “SC” tiks valdībā?

– Valdības veidošanā nepiedalījos. Par lēmumiem uzzināju post factum. Zināma nozīme bija tam, ka “SC” skaitliski ieguva visvairāk balsu vēlēšanās. Tās ļāva cerēt uz ko vairāk, taču, protams, konstitūcijā nav paredzētas nekādas priekšrocības tiem, kuri uzvar vēlēšanās.

– Neuzvar, bet savāc samērā daudz balsu. Vēsturē mēdz runāt par nacionālas vienotības valdībām, kad saiet kopā ne tās pašas radnieciskākās partijas, bet tad ir pirmskara vai pēckara gadi vai kādas katastrofas. Vai tagad Latvijā ir apstākļi, lai to darītu?

– Kopš 5. Saeimas ne reizi nav veidota nedz nacionālās vienotības, nedz tāda valdība, kurā būtu pārstāvēta partija ar pārsvarā krievu vēlētāju atbalstu. No šī skatpunkta raugoties, varbūtība, ka pēc pēdējām vēlēšanām valdībā iekļautu “SC”, bija minimāla. Bet ir vēl racionālais faktors, ko ņem vērā, veidojot Latvijas Ministru kabinetu – daudz izdevīgāk sadalīt amatus partijām mazākā skaitā nekā lielā koalīcijā. Vai tā bija arī šajā reizē? Domāju, ka daļēji jā. Otrs svarīgākais faktors – politiskā kursa nesaderība. Atšķirības vērojamas starp visām partijām, taču vienām tās ir lielākas, citām ne tik lielas. Tiesa gan, jāatgādina, ka “Saskaņas centrs” gan pirms, gan jo sevišķi pēc vēlēšanām pauda gatavību daudz kam piekāpties. Varbūt piedevām lomu nospēlēja “vēsturiski” aizvainojumi vienam līderim pret otru, citi sīkāki iegansti, par kuriem patiesība zināma kuluāros, bet koalīcijā “SC” netika paņemts. Ja būtu noticis pretējais, redzams, ka divatā ar ZRP koalīcija nebūtu dzīvotspējīga. Ja valdību veidotu plašākā pārstāvniecībā, iespējams, ar laiku beigtos runas, ka “SC” negrib ņemt nevienā valdībā, ka krievvalodīgo partijai nedod varu un vārdu. Iespējams, tad ar laiku sabiedrības saliedētība veidotos ciešāka.

– Tagad skaidrs, ka Lindermans ar sabiedrotajiem nebūtu guvis tādus panākumus, ja Ušakovs un “SC” nepievienotos. Tas ir par viņa personīgās popularitātes cenu, un Ušakovs to dabūja cauri. Taču izolējoties no pretējās, no latviešu puses. Sakiet, vai jūsu partijai nenāktos kaut ko revidēt partijas nostājā? Vai Urbanovičam nav jāmaina kurss? Šķiet, ka viņš to jau sāk darīt.

– Viennozīmīgi negatīvi uztvēru to, ka “SC” sāka aktīvi atbalstīt akciju par otro valsts valodu. Tas mūsu sabiedrību sašķēla vēl vairāk. Bet ir saprotams, kāpēc tas tika darīts.

 

Nav noslēpums, kas ir cilvēki, kuri balso par “Saskaņu”. Pa lielākai daļai krievvalodīgie, un ar viņu parakstu pievākšanu parādījās drauds partijai. Te nācās izvēlēties starp ļoti slikto un slikto lēmumu. Partijas vadība izvēlējās, viņuprāt, slikto variantu. Politika ir tāda ciniska lieta.

 

E. Līcītis: – Jā, bet kas notiks turpmāk, pēc 18. februāra?

– Es turpināšu darboties pēc tiem principiem, kuru dēļ iestājos “Saskaņas centrā”.

– Pirms vēlēšanām saskaņieši izrādīja sevi kā kreisu, sociāldemokrātisku partiju, asi kritizēja Dombrovska valdības “cietsirdību”, bet, parādoties izredzēm nokļūt šajā valdībā, aizslaucīja kreisumu kā nebijušu. Cik šī “sociāldemokrātija” ir reāla “Saskaņas centrā”?

– Mums ir pietiekami dažādu uzskatu piekritēju, bet vismaz es ceru, ka lielāko daļu vienoja ideja par vienotu sabiedrību. Tas ir galvenais, kas mani “paķer”.

V. Krustiņš: – Labi, Urbanovičs saprot – pārsālīts. Tagad pat runāšot ar “nacionāļiem”. Tas ir gudra cilvēka signāls partijai, ka derētu pārgrupēties. Tas ir manevrs. Bet vai tas ar partiju un frakciju saskaņots?

– Personīgi ar mani ne. Man ir ļoti labi kontakti ar Saeimas locekļiem, ar kuriem esmu tuvāk iepazinies. Latkovskis no NA, Valdis Liepiņš, kurš ZRP bija viens no karstākajiem pretiniekiem “SC” ņemšanai koalīcijā. Olšteina sešnieks ir patīkami cilvēki…

E. Līcītis: – Un Raivim Dzintaram arī neaug ragi un nagi?

– Pilnīgi noteikti ne. Man radās iespaids, ka viņš nav tik radikāls, kā dažās aprindās “izslavēts”.

V. Krustiņš: – Tie jūsu frakcijas biedri gan runā ko citu. Protams, tur ir kabanovi.

– Nevar atbildēt par citiem, bet man iekšējā pārliecībā ir vienādības zīme ar to, ko saku uz āru. Man nav dubultstandartu, nekā tamlīdzīga.

To novērtē vēlētāji, kolēģi. Ceru, arī partijas biedri izpratīs, ka ir reizes, kad var pastāvēt citāds viedoklis. Tas nav par ļaunu partijai. Tas ir mans viedoklis, kāds tas ir.

 

Ziniet, lielākā daļa cilvēku, ar kuriem kontaktējos, daudzi vēlētāji Jēkabpilī ir solidāri ar mani tajā ziņā, ka nekāda konflikta nav. 
Ka viss notiek un ir kārtībā. Ejam tālāk, domājam par ekonomiku, domājam, kā palīdzēt cilvēkiem reģionos, kā saglabāt jaunatni, kā iedot viņiem darbu un mazināt bezdarbu, kā attīstīt ražošanu un kā palīdzēt mūsu eksportētājiem. Tas ir tas, par ko runā cilvēki.

 

Loģiski, ka tie, kam domāšana atšķirīga, ir skaļāki. Presei interesantāk uzrakstīt par viņu viedokli. Tāpēc “problēmu” uzpūš. Kad saliedētības komisija devās pie prezidenta, bija ļoti patīkami, ka arī Bērziņa kungs uzskata – tā nav sabiedriska, tā ir politiska problēma. Tā politiķiem pašiem savā starpā jārisina. Ar to arī es nodarbojos.

E. Līcītis: – Bet jau tiek apkopoti paraksti jauna referenduma ierosināšanai par pilsonības izdāļāšanu, ko arī daži “SC” darbinieki sakās atbalstām. Urbanovičs licis noprast, ka varētu kārtot Saeimas atlaišanu. No šīs puses grib protestēt un jundīt, un vandīt.

– Diemžēl džins ir izlaists no pudeles. Iepriekšējās Saeimas atlaišana sabiedrībai parādīja alternatīvu veidu, kā ietekmēt notiekošu procesu. Nebūs vienkārši apstādināt nākamās parakstu vākšanas. Vienīgais, kas no tā paglābtu, ir paši cilvēki. Vajag taču ar galvu padomāt, kas ir svarīgi un kas mazsvarīgi. Lai panāktu saliedētību sabiedrībā, vispirms vajadzīgs pašu politiķu piemērs. Otrkārt, derētu plaša sabiedriska kampaņa, kurā parādītu dzīvē reāli notiekošo – ka nav domstarpību šeit dzīvojošiem latviešiem un cittautiešiem. Ka viņi spēj kopā izveidot biznesu un strādāt vienā darbavietā. Ka viņi apprecas un izveido ģimenes, šeit taču ir ļoti liels skaits jaukto laulību!

– Sakiet, Vladimir, ja liktenīgajā dienā Jēkabpilī jūs būtu saticis un uzrunājis nevis dep. Orlovs, bet cits ievērojams novadnieks dep. Zaķis – varbūt jūs nokļūtu “Vienotībā”?

– Zaķa kungs mani toreiz neuzrunāja, bet es domāju, ka piederība kādai partijai netraucē būt un palikt arī labam cilvēkam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+