Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. maijs, 2012
Drukāt

Partijas un minoritātes

gaponenko_leta3

Tā kā vēlēšanas atkal vairs nav aiz kalniem un pašvaldību nozīmīgums pieaug, partijām vajadzētu sākt atcerēties par vēlētājiem. Patiesībā gan viņi būtu jāpatur prātā vienmēr… 


Pētnieki nereti ir secinājuši, ka Latvijā pilsoņi balso pēc etniskās piederības, nevis, kā tam normāli vajadzētu būt, izdara izvēli atbilstoši tās vai citas partijas vietai politiskajā spektrā. Ja arī pašas partijas sev piešķir kādu, teiksim, konservatīvu vai sociāldemokrātisku izkārtni, pilsoņu vairākums un pat eksperti tās pirmām kārtām mēdz iedalīt “latviskajās” un “krieviskajās”. Taču šāda pieeja ir saprotama, kamēr pastāv tendences aizstāvēt vai, gluži pretēji, apdraudēt Latviju kā nacionālu un Rietumu politiskajā telpā atgriezušos valsti, kas citur Eiropā nav aktuāli.

Gribētos, lai tas nebūtu aktuāli arī Latvijā. Taču pilsoņu kopuma šķelšanā joprojām tiek ieguldīti lieli līdzekļi. Bet to apsaimniekošanai ir pilnīgi nepieciešams kāds politiskais spārns, kas būtu pietiekami “krievisks” – ne tik daudz etniskā, cik noteiktas ideoloģijas izpratnē. Etniskās piederības piesaukšanu politiskos nolūkos pārsvarā izmanto, lai iztēlotu Latvijas sabiedrību par divdaļīgu veidojumu: latviešu nacionālisti un diskriminētie krievi. Šajā apcirptajā ainā viena mazākumtautība aizņem pusi laukuma, bet pārējās ir augstprātīgi izstumtas. Apzināti, jo pretējā gadījumā vajadzētu iedziļināties, kāpēc neviena no tām nenodarbojas ar politiskiem ultimātiem, bet Gapoņenko agresīva mazākuma vārdā prasa valsts elites nomaiņu (neatkarīgās Latvijas vēsturē elites “mainīšanai” ir viens precedents 1940. gadā). Un prasa pēc etniskiem parametriem izvirzāmus krievu ierēdņus. Ja reiz tāda loģika, tad kādēļ ne, piemēram, čigānu ierēdņus?

 

Demokrātiskā valstī vispār ir pieņemts veltīt lielākas rūpes tieši sliktāk strukturētajām, trūcīgākajām minoritātēm, un Latvijā ne visas saņem finansējumu no ārienes kādas specifiskas “tautiešu politikas” ietvaros, un ne visām ir attiecīgi “centri” un “akadēmija” ar tikpat specifisku ievirzi, kam valsts plaši pavērusi durvis.

 

Neapšaubāmi, Latvijas partijām ir nopietnāk jāpievēršas mazākumtautību piesaistīšanai, līdzīgi kā to dara Vakareiropas partijas, turklāt izteikti labējās (ieskaitot pat Francijas Nacionālo fronti) bieži vien vēl sekmīgāk nekā kreisās. Nereti ar to nodarbojas speciāli izveidotas sekcijas, un Latvijas apstākļos tas būtu īsti piemērots uzdevums partiju domnīcām. Bet nav īstas pārliecības, ka, teiksim, Zatlera Reformu partija, kura uzsvēra pieķeršanos visu tautību pilsoņiem, censtos apzināt, piemēram, kaut daļu no cittautiešu vēlētājiem – un viņu nebija nemaz tik maz –, kas balsoja “pret” valodu referendumā. Īstenībā tamlīdzīgus pētījumus būtu noderīgi veikt visām tā sauktajām latviskajām partijām kaut vai tāpēc, lai noskaidrotu to elektorāta paplašināšanas iespējas. Un varbūt iegūtu savās rindās kādu jaunu talantu. Nesen (27.04.) intervijā “Latvijas Avīzei” Urbanoviča kungs uz iebildumu, ka vairākuma koalīcijā sveštautieši ir pārstāvēti, atbildēja: “Forši! Tikai krievu sabiedrības vairākums viņus uztver kā dežūras paraugkrievus. Varat iet to ceļu, ja gribat. Bet es saku, ka tas ir strupceļš.” Viens no iebildumiem varētu būt, ka Latvijai ir svarīgāk, kā šīs personas uztver pilsoņu vairākums, nevis kāds no tās atsevišķi nošķirts “krievu sabiedrības vairākums”. Vēl varētu iebilst, ka ne “Saskaņas centram”, ne Gapoņenko nepieder monopols uz Latvijas krieviem. (Tāpat kā latviešiem nepieder monopols uz patriotismu.) Taču viņa pārstāvētās aprindas rīkojas daudz mērķtiecīgāk. Un katram ir iedalīta sava loma – gan tiem, kas ar savām izdarībām piesaista uzmanību kā Osipovs ar kompāniju, gan tiem, kas īpaši neafišējas, bet ar zināmu “SC” dāmu un kungu atbalstu bīda lietas. Cik noprotams, uzņemoties arī kādas sevišķas “krievvalodīgo elites” veidošanu. Savukārt latviešu mērķauditorijai – tā tomēr ir nepieciešama – tiks piedāvāta “suverenitātes” tēma, aicinot pārāk neieslīgt sociāli un ekonomiski kaitējošajā Rietumu atkarībā. Zīmīgi, ka politiķi, kas šos lozungus izvirza, nemēdz uzlūkot Latviju saistībā ar pārējo Baltijas valstu interesēm, bet Eiropas Savienība viņiem noder par atskaites punktu tikai īpaši izraudzītos gadījumos, tajā skaitā pret Latviju vērstu sūdzību kampaņu organizēšanai. Līdzīgai šķirošanai ir pakļauta valsts vēsture. Un arī nacionālās minoritātes, kuru vidū pēc Orvela apcerētā principa vienai jābūt vienlīdzīgākai par pārējām.

Latvijā vēl īsti neizdodas padarīt šo principu par oficiālu normu. Galvenokārt pateicoties pilsoņu vairākuma nostājai, nevis partiju politikai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+