Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. janvāris, 2015
Drukāt

Partiju mazasinība un citas problēmas Latvijas politikā. “LA” apskats (13)

1. Vēlētāju noskaņojumu ar likumu neizmainīt

1no4
Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

“Zemnieku savienības kongress noslēdzās svētdien. Kongresā piedalījās pavisam 770 delegāti, (..) reprezentējot apmēram 39 000 biedru…” Pag, pag, te kaut kas nav kārtībā, iesauksies vērīgāks lasītājs, un viņam būs taisnība. Lai gan šī ziņa nav izdomāta, tā neattiecas uz mūsdienām. Tas ir fragments no avīzes “Latvijas Kareivis” 1934. gada 3. marta numura. Mūsdienās Latvijas partijas savos kongresos reti sniedz atskaites par aktuālo biedru skaitu, tie nav skaitļi, ar kuriem varētu dižoties.

Saskaņā ar Uzņēmumu reģistrā 2013. gadā iesniegtajiem pārskatiem valdošajā partijā “Vienotība” (jāatgādina, ka tā izveidojās, apvienojoties trīs partijām) tobrīd bija 2525 biedri, partija “Saskaņa” norādījusi, ka apvieno 3526 biedrus, Nacionālā apvienība – 2281 (saskaitot “TB”/LNNK un “Visu Latvijai” nosaukto biedru skaitu), Latvijas Zemnieku savienībā, kas sevi uzskata par pirmskara LZS mantinieci (!), bija 1580 biedru, Latvijas Zaļajā partijā – 596 biedru. Seko citas, ko dažreiz mēdz dēvēt par sīkpartijām (piemēram, “Gods kalpot Rīgai” – 443 biedri, Latvijas Sociālistiskā partijai – 377, “Vienoti Latvijai” – 248 un tā tālāk). Turklāt nav iespēju pārliecināties, cik liela daļa no biedriem ir aktīvi un cik eksistē tikai “uz papīra”.

Protams, nav nekāda iemesla idealizēt pirmskara Latviju, kur jaunas partijas pirms vēlēšanām tāpat auga kā sēnes pēc lietus, ko lielā mērā veicināja liberālais vēlēšanu likums bez mūsdienās ierastās piecu procentu barjeras. “”Vai atkal jauna partija? Vai šī būs tā īstā,” jautā pilsonis, dzirdot par Progresīvās apvienības nodibināšanos, un smagi nopūšas. “Un ir arī par ko nopūsties. Ir tik daudz piedzīvotas vilšanās, tik daudz krāpts, tik daudz mānīts, ka pilsonis netic vairs.” Tā tēlaini 30. gadu Latvijas presē aprakstīta kādas kārtējās jaunās partijas tapšana. Tieši partiju radītais haoss un cilvēku vilšanās nereti tiek minēts kā viens no galvenajiem iemesliem Kārļa Ulmaņa rīkotajam apvērsumam.

Un tomēr lielākās Latvijas partijas tajā laikā bija iespaidīgas organizācijas atšķirībā no mūsdienām, kad cilvēki pret līdzdalību partijās ir kļuvuši ļoti atturīgi. No Latvijas pilsoņiem tikai nepilns viens procents ir kādā partijā (tas ir viens no sliktākajiem rādītājiem Eiropā), bet, šķiet, jaunu partiju dibinātājus tas īpaši neuztrauc. Un tā pirms 12. Saeimas vēlēšanām gluži kā vecajā jokā par dzīvesbiedriem, kuri, skatoties uz savu netīro bērnu bariņu, spriež, vai likt tos mazgāt vai radīt jaunus, izveidojās pat vairāki jauni politiskie spēki: Einara Repšes vadītā partija “Latvijas attīstībai”, Ingunas Sudrabas vadītā “No sirds Latvijai”, Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija, bet Ainārs Šlesers izvēlējās nedaudz citu pieeju – iestāties jau agrāk izveidotajā “Vienoti Latvijai!” un piešķirt tai jaunus vaibstus. Iespējams, jauno partiju veidotājus bija iespaidojuši Valda Zatlera partijas galvu reibinošie panākumi 11. Saeimas vēlēšanās, kad tikai pāris mēnešus pēc dibināšanas par to nobalsoja 190 856 pilsoņi, kas nodrošināja 22 deputātu vietas parlamentā. (Tālākais stāsts gan arī ir labi zināms – partijas politiskais bankrots nepilnu trīs gadu laikā.)

No jaunajām partijām 12. Saeimas vēlēšanās vislabāk veicās I. Sudrabai, pārējās solījušās nepadoties, lai gan nav izslēgts, ka pēc četriem gadiem uz skatuves parādīsies vēl jauni spēlētāji. Tajā pašā laikā arī “vecajām” partijām ar jaunu biedru piesaisti klājas bēdīgi. Dažreiz tas arī paškritiski tiek atzīts. Piemēram, “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savulaik izteicās: “Viena no “Vienotības” prioritātēm ir jaunu cilvēku piesaiste – mums jāvar iesaistīt jaunus cilvēkus ar jaunām idejām un vēlmēm strādāt Latvijas labā. (..) “Vienotība” kā lielākā partija apvieno tikai 2700 biedru – tas ir par maz. Tas nozīmē, ka neesam strādājuši pietiekami, lai pārliecinātu, ka ikvienam ir iespēja piedalīties, un tikai tā var panākt izmaiņas.” Viņa gan tūlīt pat piebilda, ka partijas biedru skaits neesot pašmērķis.

Ar likumu nevar mainīt vēlētāju noskaņojumu, taču ir iespējas jaunu partiju veidotājiem likt atbildīgāk izturēties pret savu ieceri, nosakot nopietnākus sagatavošanās darbus. Patiesībā šie instrumenti ir labi zināmi: 1) palielināt likumā prasīto minimālo partijas dibināšanai nepieciešamo biedru skaitu; 2) ļaut vēlēšanās piedalīties tikai partijām, kas dibinātas un reģistrētas vismaz gadu (divus, trīs?) iepriekš.

Tie jau agrāk ir apspriesti un pat bijuši sagatavoti likuma grozījumi, kas gan nav guvuši Saeimas vairākuma atbalstu. Nu tie atkal ir politiskajā darbakārtībā.

Nav pārsteigums, ka šoreiz ierosme par pilnveidojumiem partiju sistēmā tapusi ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa ziņu. Viņš par to jau agrāk bija izteicies diezgan asi, nodēvējot pašreizējās Latvijas partijas par “interešu klubiem”. “Ja nevaram partijas attīstīt, nav iespējama parlamentārā sistēma. Ja partiju attīstības nebūs, būs nepieciešami citi risinājumi,” A. Bērziņš izteicās intervijā LNT. Tagad šos risinājumus esam sagaidījuši kā īpašu likumdošanas iniciatīvu Saeimai, izmantojot Satversmes 47. pantā minētās tiesības. Iniciatīva sastāv no astoņiem ierosinājumiem, kas balstīti uz ekspertu grupas (tajā ietilpst politologi Daina Bāra un Valts Kalniņš, jurists Jānis Pleps un ekonomiste Inga Vilka) sagatavoto ziņojumu un ir kā daļa no priekšlikumiem valsts pārvaldības pilnveidošanai.

Eksperti izcēluši sešas nozīmīgākās Latvijas partiju sistēmas nepilnības: sabiedrības zemā uzticēšanās partijām un līdzdalība to darbībā, pašu partiju mainīgums, neskaidra ideoloģiskā orientācija, pārmērīga atkarība no privātiem sponsoriem un pārāk maza iekšējā demokrātija. Iepretī katrai problēmai mēģināts dot tādu kā recepti – kā ar likumu grozījumu palīdzību tās varētu risināt. Tajā pašā laikā lielākas reformas, piemēram, vēlēšanu sistēmas maiņa, netiek piedāvātas.

  1. Vēlētāju noskaņojumu ar likumu neizmainīt
  2. Politologa Jāņa Peniķa (ASV) viedoklis
  3. Uzziņa: Valsts prezidenta rosinātie un koalīcijas sagatavotie grozījumi
  4. Līdzdalība partijās dažādās Eiropas valstīs

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Deputātus jāizvirza ne tikai mazasinīgajām partijām!

  2. Gunārs Rodins (Uwix) Atbildēt

    Uzskatu, ka partijas kā pārvaldes instruments jau nespēj kalpot mūsdienu sabiedrībai dēļ pudeles kakla efekta – nespēj koncentrēt un nodot vēlētāja gribu. Kādreiz nebija iespējama ātra sazināšanās (prese un vēstules), tagad ir internets kur pāris minūšu laikā visa pasaule var visu uzzināt, dažreiz pat Online.

    Es nesaku ka nevajag profesionālus stratēģus un analītiķus augstākajā valsts pārvaldē – un vēl kā, bet partijās tādu diemžēl nav. Un pats muļkīgākais – esošais partiju mehānisms neļauj tādus sabiedrībai izaudzēt. Ja ieviestu daļējo tiešo demokrātiju, tas vismaz būtu sākums šādu cilvēku grupu veidošanā un partiju “audzināšanā”. Ja gribat uzzināt detalizētāk, pameklējiet google – “daļēja tiešā demokrātija” vai “virtuālie saeimas deputāti”.

  3. Vārds “partija” vecajos laikos cilvēkiem saistījās ar okupācijas varu, karjerismu un nodevību. Tas bija ilgs laiks, tā laika nepatika pret šo vārdu nevarēja pazust vienā mirklī, mieles, slikta dūša un citādas asociācijas nevarēja izzust momentā. Joprojām palicis nelabums no šī vārda. Kāds brīnums, ja cilvēki nevēlaas iesaistīties politikā?

  4. <Jāņonkols no laukiem
    Kamēr lielākajai daļai Latvijas onkuļu prātiņš Mērnieku laiku līmenī, tikmēr Saeimas sastāvu varēs mainīt bezgalīgi – rezultāts būs līdzīgs (vidēji) jau redzamajam 25 gados. Ja pat Latvijas gudrākie prāti nespēj kādu Rietumu tipa partiju nodibināt, tad pilsonīši saņems tikai un vienīgi no Suņu būdas nākušos:
    "Kalviņš: zinātnieki dibinās savu intelektuāļu partiju" Delfi.lv, 12.12.2012.

  5. Jāņonkols no laukiem Atbildēt

    Katra Saeima sākas ar priekšvēlēšanu reklāmu. Kāmēr būs šādas priekšvēlēšanu reklāmas, tikmēr būs tāda Saeima. Es jau iesniedzu Saeimai ierosinājumu nemaksāt partijām naudu tukšajām reklāmām, bet atvēlēt vairāk apmaksāta raidlaika priekšvēlēšanu debatēm. Ir obligāti jāpanāk lai Saeimā būtu lielāka kadru mainība, tam nolūkam jādod vārds jaunajām partijām, lai vēlētāji varētu objektīvāk tās izvērtēt.

  6. Nekādas tur Rietum-krātijas partijas Latvijā pašlaik nevar nodibināt – var tikai bezjēgā dibināt “partijas” (lasi – politmafijas) un bezgalīgi reformēt. Ar diegiem nav aršana, ar esošo kultūras līmeni nav iespējama partiju dibināša:
    “Savā pagājušā gada [2009] pētījumā biju spiesta konstatēt, ka esam atgriezušies pie Viduslaikiem raksturīgās gan politiskās, gan ekonomiskās uzvedības.” D.Beitnere-LaGalla, kultūras socioloģe
    (Paldies globalizācijai,DELFI.lv)

  7. Kas te vēl būtu ko gari spriedelēt par ciešākas saiknes izveidi starp mazskaitlīgajām partijām un vēlētāju loku? Jāmaina pašu vēlēšanu sistēmu!Ar kosmētisko remontu vairs nepietiek!
    “Mums beidzot ir jāatsakās no partiju monopola kandidātu izvirzīšanā un jāpāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu.Lai arī vēlētāji sarakstā konkrētiem uzvārdiem var pielikt plusus vai mīnusus,viņi var balsot tikai par pašu partiju veidotu sarakstu.”
    Skat.Jānis Streičs:”Ja nereformēsim vēlēšanu sistēmu Latvija kļūs banānu republika”,Izklaide TV,2011.gada 21.jūnijs,9:26
    Un tā,starp citu: Pat divpadsmit Karību jūras “banānu republikās” jau sen kā pastāv gan mažoritārā vēlēšanu sistēma,gan progresīvais ienākuma nodoklis,gan 0-5% PVN likme ikdienas pārtikai! Kad sagaidīsim Latvijā?

  8. Šīs,tā sauktās partijas ,kuru apetīte ir neremdināma un varas kāre apbrīnojama ,izraisa vienīgi RIEBUMU .Apbrīnu neizraisa Kājiņu saimnieka rūpes par partijām,jo …

  9. Partokrātija (partiju vara) ir jālikvidē, nevis “jāuzlabo”. Kāpēc cilvēki nestājas partijās? Tāpēc, ka šīm partijām nav “ideju un vēlmju strādāt Latvijas labā” un iestājoties kādā partijā, cilvēkam nav iespējas šeit kaut ko mainīt. Cilvēks ar savu dalību vienkārši rada demokrātijas ilūziju šai partiju darbībai. Un arī šajā rakstā faktiski jau neiet runa par to, kā vairot demokrātiju mūsu valstī, bet gan kā piesaistīt balsotājus partiju rīkotajam “demokrātijas” teātrim.
    Man kā vēlētājam ir tiesības pieprasīt iespēju balsot par deputātu kandidātiem, nevis partiju sastādītiem savējo čomu sarakstiem. Un ja šādas iespējas tiks vēlēšanās dotas, nevajadzēs spriedelēt par “partiju darba uzlabošanu” un būs pilnīgi vienalga, cik kādā no partijām ir biedru – pieci, vai piecdesmit tūkstoši. Tauta pati, bez partiju “palīdzības” ievēlēs tos, kuriem uzticēties un tad arī tauta no katra sava ievēlētā deputāta varēs prasīt individuālu atbildību. Un nesēdēs tad miegaini deputāti sēžu zālē automātiski, pēc īkšķa principa balsojot par kaut kādiem likumprojektiem, par kuriem tiem nav nekādas jēgas un intereses. Tad nebūs Saeimā ne pozīcijas, ne opozīcijas, bet visi deputāti strādās kā vienota komanda valsts labā. Un nebūs tā sauktās partiju disciplīnas, kas piespiež deputātiem balsot tā, kā tas vajadzīgs attiecīgās partijas “sponsoriem”. Var jau “nopirkt” partiju, bet neiespējami ir nopirkt simts deputātus, kuri par saviem pieņemtajiem likumiem, lēmumiem un noslēgtajiem līgumiem nes PERSONĪGU atbildību.
    Un lai nepļāpā te man kāds, ka ar mūsdienu tehniskajām iespējām nevar sarīkot vēlēšanas par atsevišķiem deputātu kandidātiem. Kaut kas tāds jau esot bijis Latvijas brīvvalsts laikā. Toreiz jau nedēļu pirms vēlēšanām visiem balsstiesīgajiem izdalīti vēlēšanu biļeteni ar visu deputātu kandidātu kopējo sarakstu. Visas nedēļas laikā vēlētāji varējuši domāt un izvēlēties kurus deputātu kandidātus atstāt šajā biļetenā, bet kurus izsvītrot. Nedēļas beigās, vēlēšanu dienā vēlētājs aizgājis piereģistrējies un savu biļetenu iemetis urnā. Viss! Un nevajag domāt, ka šādā situācijā katrs gribēs sevi izvirzīt par deputāta kandidātu un kandidātu skaits sarakstos sniegsies tūkstošos. Ja deputātam par savu darbību būs jānes reāla atbildība, nemaz tik daudz to gribētāju uz deputātu vietām nebūs.
    Tas tā īsumā.

  10. Nevis tautas vēlētu prezidentu,bet vispirms-tautas vēlētus deputātus!

  11. Jāmaina vēlēšanu sistēma! Atbildēt

    Un šie,tikai 1,7% partijās sastāvošie balsstiesīgie ir vienīgie,kuriem ir piešķirtas monopoltiesības izvirzīt Saeimas deputātu kandidātus???! Pilnīgs murgs!!!

  12. “Biznesmeņi, aģitatori, īslaicīgi reformatori…”
    ================================================================
    1990.g.9.martā Francijas TV programmas Apostrofi diskusijā starp sociologu A.Zinovjevu un politiķi B.Jeļcinu tieši tādu iznākumu jau zinātnieks paredzēja: “…Jūs varat nodibināt kaut 1 000 partiju – visas tās pārvērtīsies par politmafijām.”
    Un tas ir “bleķis”, Peniķ kung – tas Jūsu apgalvojums par “nepareizajiem” priekšstatiem. “Sabiedrības struktūrā, tautas struktūrā nav nekāda partiju dibināšanas pamata. Par partijām var parunāt….”
    (Комсомольская правда: Стенограмма телевизионных дебатов Ельцина и Зиновьева 9 марта 1990 года – vai You Tube Ельцин v.s Зиновьев)

  13. “Un tomēr lielākās Latvijas partijas tajā laikā bija iespaidīgas organizācijas atšķirībā no mūsdienām, ….”
    ================================================================
    Veidojās par “partijām”, bet neizveidojās. 1934.g.16.maija rīts pat Rīgā atnāca kluss un mierīgs – neskrēja tautas masas ielās, lai nu partijas un viņu sludināto “demokrātiju” aizsargātu. Starp citu, Antonevičus kung’ – neskrēja tauta arī 2011.g. 28.maijā pēc prez.Zatlera Rīkojuma Nr.2. – toties vēlēšanās par 10. Saeimas atlaišanu spilgti savu attieksmi nodemonstrēja – >90% par atlaišanu nobalsoja. Tikai vien vārds “partija” – nekāda pamata, jo nav tāda pamata (kultūras).

Draugiem Facebook Twitter Google+