Ekonomika
Darbs

Skaļi runāt nav pieņemts: Kā paprasīt lielāku algu 16

Foto: LETA

Atalgojuma jautājums ir viens no tiem, par ko Latvijas sabiedrībā nav pieņemts skaļi runāt, un arī darba sludinājumos parasti netiek minēts, cik varētu saņemt pretendents uz konkrēto vakanci. Ierosinājumi vismaz valsts sektorā padarīt atalgojuma sistēmu caurskatāmāku pagaidām nav guvuši īpašu atsaucību.

Piedāvājam konkurētspējīgu atalgojumu: aiz šīs darba sludinājumos iekļautās standarta frāzes, tāpat kā aiz “izaugsmes iespējām”, nereti slēpjas visplašākā diapazona piedāvājums, sākot no minimālās algas līdz pat daudzos tūkstošos mērāmam atalgojumam. Tādēļ darba ņēmējam, ierodoties uz pārrunām, parasti nākas nodarboties ar minēšanu, cerot nobalansēt uz zelta vidusceļa starp “paprasīšu pārāk daudz” un “paprasīšu pārāk maz”.

Daudzās valstīs darba sludinājumos ir skaidri norādīts par attiecīgo darbu piedāvātais atalgojums, vismaz robežās “no/līdz”, bet Latvijā šāda prakse nav pārāk izplatīta. “Tas ir mūsu kultūras un mentalitātes jautājums. Latvijas sabiedrībā par naudu nav pieņemts skaļi runāt,” stāsta Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Marina Pavlova, kas pētījusi atalgojuma jautājumus. “Uzņēmumi šo jauttājumu bieži vien definē kā konfidenciālu un aizliedz saviem darbiniekiem stāstīt par atalgojumu: ne tikai uz āru, bet pat uzņēmuma iekšienē. Alga ir viens no tiem jautājumiem, par ko arī paši cilvēki runā nelabprāt, piemēram, pie mums nav pieņemts draugu vidū pārrunāt, cik lielu algu saņemam.”

Darba ņēmēji tiek maldināti

Kā norāda personāla atlases uzņēmuma “CV–Online Latvia” mārketinga un komunikācijas vadītāja Krista Roziņa, visbiežāk darbinieku atalgojums tiek slēpts, lai konkurenti par to neuzzinātu un nevarētu pārvilināt kvalificētus speciālistus, kā arī lai to neredzētu citi uzņēmuma darbinieki, ja viņi šobrīd saņem zemāku atalgojumu. “Iespējams, atalgojumu nenorāda arī tāpēc, ka darba devējs apzinās, ka tas nav konkurētspējīgs, un baidās saņemt mazāku pieteikumu skaitu. Šādi mēdz rīkoties arī tad, ja uzņēmums visu algu nemaksā oficiāli jeb piedāvā darbiniekam “aplokšņu algu”. Tāpat arī, ja darba devējam nav zināšanu par attiecīgās pozīcijas atalgojumu darba tirgū, tad šādā veidā tiek veikta darba tirgus izpēte, rezultātā izvēloties atbilstošāko kandidātu ar zemāko atalgojuma prasību.”

Protams, darba ņēmēju intereses ir tieši pretējas. “Nereti darba ņēmēji sagaida atalgojuma norādīšanu jau darba sludinājumā, ne tikai tā atklāšanu intervijas laikā vai pēdējā atlases kārtā,” vēsta Roziņa. Saeimas deputāts Ints Dālderis (“Vienotība”), kurš rosinājis publiskot atalgojumu vismaz valsts sektorā, ir pārliecināts, ka algu slēpšana ir ļoti nepareiza prakse. “Tādā veidā cilvēki bieži vien tiek maldināti: viņi piesakās uz vakanci, iztur konkursu, bet beigās izrādās, ka solītā alga ir krietni zemāka par līmeni, ar kādu darbnieks bija rēķinājies.” Dālderis zina stāstīt, ka citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, darba sludinājumos parasti tiek norādītas vismaz robežas, kādās varētu būt gaidāmais atalgojums.

Uzņēmumu konsultante, kādreizējā Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle spriež, ka piedāvātā atalgojuma norādīšana darba sludinājumā ir izdevīga lielā darbaspēka tirgū, kur tas palīdz atsijāt vēlamo speciālistu loku. “Latvijā mums ir cita situācija, jo piemērotu kandidātu nav tik daudz, tādēļ darba devējs bieži vien ir gatavs runāt ar visiem kandidātiem un vienoties par kompromisu.”

Jāmācās kaulēties

Raugoties no darba ņēmēju pozīcijām, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns tomēr atzīst, ka arī darba devējiem nav viegli izlemt, cik lielu algu piedāvāt par konkrēto amatu. “Kamēr darbinieks un darba devējs viens otru nav iepazinuši, ir grūti izvērtēt, cik lielu atalgojumu darbinieks būtu pelnījis. Jo algu jau ietekmē ne tikai darbinieka amats, bet arī padarītā darba kvalitāte. Sākumā to ir ļoti grūti noteikt. Šis ir jautājums, par kuru jāvienojas darbiniekam un darba devējam. Abām pusēm tā ir zināma iespēja pakaulēties.”

Kaulēšanās procesā priekšrocības vairumā gadījumu ir darba devējam, kas parasti sagaida, cik paprasīs potenciālais darbinieks, un tad nosauc savu piedāvājumu. “Ja darbinieks paprasa mazāk, nekā darba devējs būtu gatavs maksāt, protams, ka darba devējs pieņems šādu piedāvājumu un vienosies par attiecīgo summu,” secina Marina Pavlova.

Šāda kārtība nav izdevīga tiem darba ņēmējiem, kas pārāk pieticīgi vērtē savas prasmes un kautrējas paprasīt lielāku algu. It sevišķi sievietes nereti prasa mazāk par savu “tirgus vērtību”, bet vīriešiem mēdz būt pārspīlētas ambīcijas, kas dažkārt atmaksājas, jo vairāk naudas iedod tam, kurš prasa, nevis kautrīgi klusē. Savulaik toreizējā “Hansabankas” vadītāja Ingrīda Blūma šī raksta autoram stāstīja par tendenci, ko bija ievērojusi, pieņemot darbā cilvēkus: sievietes nāca ar daudz mazākām prasībām un ambīcijām arī algas ziņā. “Vīriešu ambīcijas ir ārkārtīgi lielas,” teica Blūma, jo daži pretendenti prasīja algu, kas pārsniedza pat bankas prezidentes darba samaksu. Blūma atcerējās konkrētu gadījumu: “Visas sievietes prasīja algu, kas nepārsniedza 800–900 latu, savukārt vīriešiem zemākā robeža bija 1500 latu, un tad vēl teica: “Nu jā, bet par tādu algu jau es strādāt negribētu.” Protams, ka mēs pieņēmām sievieti, kas ļoti labi dara savu darbu.”

Noslēpt kļūst grūtāk

Elīna Egle gan nepiekrīt, ka atalgojuma noklusēšana sludinājumos ir izdevīga tikai darba devējiem. “Tagadējā sistēma ir izdevīga abām pusēm, jo liela daļa darbinieku savu atalgojumu uzskata par privātu informāciju, par ko nevēlas runāt atklāti.” Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga zina stāstīt, ka nereti ir arī tā, ka darbiniekiem, kas strādā kādā ļoti pieprasītā specialitātē, tiek pārmaksāts, tādēļ darba devējs nevēlas publiski izpaust šo informāciju. Selga norāda, ka atsevišķi darba devēji jau tagad savos sludinājumos atklāti norāda informāciju par gaidāmo atalgojumu. Piemēram, “ABLV” bankas mājaslapā lasāms, ka Riska analīzes nodaļas vadītāja vietniekam tiek piedāvāta alga, sākot no 39 000 eiro gadā (pirms nodokļiem), savukārt privātbaņķiera asistents varēs pretendēt uz 16 900 eiro gadā.

Lielākās organizācijās parasti ir ieviesta vienota alagojuma sistēma, kas skaidri nosaka kritērijus, saskaņā ar kuriem tiek maksātas algas noteiktām amatu grupām. Mūsdienās ir pieejami arī dažādi algu pētījumi, tādēļ darbinieki ir arvien labāk informēti par atalgojuma līmeni savā nozarē. Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Pavlova spriež, ka arī tādu darba sludinājumu, kuros nosaukta gaidāmā alga, kļūst arvien vairāk. “Tas tiek darīts, lai amata pretendentu ekspektācijas būtu atbilstošas darba devēja iespējām, jo tādējādi tiek atsijāti kandidāti, kas gribētu prasīt ievērojami lielāku algu.”

Plašāka informācija par algu līmeni ir valsts sektorā, jo likums nosaka, ka valsts amatpersonām ir jāiesniedz ienākumu deklarācija, kurā redzams arī viņu algas lielums. Pēc tam šī informācija ir publiski pieejama VID mājaslapā internetā. Tāpat arī valsts pārvaldes iestādēm likumā ir noteikta prasība savā mājaslapā publicēt informāciju par atalgojumu, kas izmaksāts darbiniekiem. Šāda kārtība ieviesta ar domu, lai nodokļu maksātāji varētu uzzināt, kā tiek izlietota viņu nauda.

Slepenās skolotāju algas

Kopumā atalgojuma līmenis valsts iestādēs ir zemāks nekā attiecīgos amatos privātā sektora uzņēmumos. Kā atklāja pagājušogad veiktais “Fontes” pētījums, 87% valsts pārvaldē strādājošo saņem mēneša pamatalgu, kas ir zemāka kā 80% no privātā sektora vidējā atalgojuma. Taču bieži vien arī sabiedriskā sektora atalgojuma sistēma ir gana samudžināta. “Arī politikas veidotāju aprindās nereti ir tikai ļoti aptuvens priekšstats par to, cik tad cilvēki reāli pelna,” stāsta Saeimas deputāts Ints Dālderis. “Piemēram, mediķi un skolotāji bieži vien strādā vairākas slodzes dažādās vietās, un no vispārējiem datiem īsti nevar saprast, kāds ir viņu reālais atalgojums. Tādēļ ir ļoti grūti plānot atalgojuma reformu, jo nevienam nav precīzas informācijas par patieso ainu šajā jomā. Starptautiskie eksperti atbrauc un brīnās: kā tas var būt, ka skolotājs strādā četrās dažādās skolās!”

Pirms dažiem gadiem Izglītības un zinātnes ministrija bija sagatavojusi priekšlikumu, kas paredzēja padarīt skolotāju algas par publiski pieejamu informāciju. Taču pēc pedagogu protestiem šis priekšlikums tika noraidīts. Skolotāji iebilda, ka tas nebūtu godīgi, jo kādēļ gan publiski pieejamām jābūt tieši skolotāju, nevis, piemēram, medmāsu vai ugunsdzēsēju, algām? Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Baldzēns uzskata, ka toreiz pieņemts pareizs lēmums. “Kāpēc izcelt tieši skolotājus? Tad jau uzreiz būtu jāpublicē visu valsts un pašvaldību iestādēs strādājošo algas.”

Šādu priekšlikumu Saeimā iesniedzis deputāts Ints Dālderis, kurš ierosina publicēt internetā ne tikai amatpersonu, bet arī visu valsts un pašvaldību darbinieku atalgojumu. Izņēmums būtu Nacionālie bruņotie spēki un drošības iestādes, uz kuru darbiniekiem attiecas likums “Par valsts noslēpumu”.

Dālderis uzskata, ka pašlaik no valsts budžeta algoto darbinieku atalgojuma publiskošanas sistēmā valda juceklis, piemēram, valsts amatpersonu deklarācijās tiek norādīta bruto alga (pirms nodokļiem), savukārt valsts iestāžu mājaslapās tiek publicēta darbinieku neto alga (pēc nodokļiem). Turklāt parasti pieejama ir tikai informācija par vienā mēnesī izmaksāto atalgojumu, tādēļ nav iespējams izdarīt objektīvu salīdzinājumu. “Likuma prasības tiek pildītas, bet šo informāciju bez īpašas piepūles nav nemaz tik viegli atrast,” secina Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga.


Man nav, ko slēpt

Saistītie raksti

Savulaik tieši ar dažādu valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu atalgojuma publicēšanu ievērību izpelnījās Ilmārs Poikāns jeb Neo, kuram par nesankcionētu piekļūšanu algu sarakstiem pat nācās stāties tiesas priekšā. Poikāns ir pārliecināts, ka zināt pilnu informāciju par nodokļu izlietojumu ir nodokļu maksātāju tiesības, tai skaitā datus ne tikai par valsts amatpersonām, bet arī valsts un pašvaldības iestāžu darbinieku algām. “Jo šī informācija ir pārskatāmāka un atklātāk pieejama, jo mazāk iespēju kaut ko shēmot un slēpt no sabiedrības,” uzskata Poikāns. Pēc viņa domām, prasību par algu publiskošanu vajadzētu atteicināt arī uz valstij un pašvaldībām pilnībā vai daļēji piederošām kapitālsabiedrībām, kur nereti darbā tiek ieņemti amatpersonām pietuvināti “šoferu dēli un meitas”.

Dāldera iesniegtais likumprojekts pašlaik ir iestrēdzis Saeimā, bet viņš uzskata, ka agri va vēlu pie tā nāksies atgriezties. “Domāju, ka par to naudu, kas tiek tērēta no valsts budžeta, jāsniedz pilnīga un atklāta informācija.” Dālderis stāsta, ka jau teju desmit gadu katrs var ieiet VID mājaslapā un amatpersonu deklarāciju sadaļā apskatīties informāciju par viņa ienākumiem un īpašumiem. “Man nav, ko slēpt. Un no tā, ka šī informācija ir publiski pieejama, man nekas slikts nav noticis.”

Strādājošo vidējā darba samaksa dažādās pilsētās un novados* (eiro mēnesī)

Stopiņu nov.: 780

Rīga: 753

Jaunjelgavas nov.: 722

Ventspils: 654

Liepāja: 620

Jelgava: 560

Rēzekne: 491

Daugavpils: 452

Dundagas nov.: 363

* pēc nodokļiem, dati par 2016. gadu

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

LA.lv