Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. maijs, 2014
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Monako princese (Recenzija un treileris)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

To, kā Olivjē Dāna samocītajai filmai “Monako princese” veiksies Kannu kinofestivāla konkursā, pieredzēsim pavisam drīz, taču tikmēr kino pasaules sarunu karstajā punktā ir Nikola Kidmena. Un ne jau oskarotās austrālietes sniegums, kas ir kokains un nepārliecinošs, bet izskats, kas apliecina aktrises kārtējo vēlmi saglabāt mūžīgo jaunību.

Mūsu platuma grādos Greisas Kellijas vārds vairāk saistās ar šiku dzīvesveidu, kamēr amerikāņi vēl joprojām sajūsminās par olimpieša un amerikāņu sapni piepildījuša, savas dzīves laikā par miljonāru kļuvuša īru emigranta meitu, kurai izdevās ne vien iekarot lielo ekrānu un Holivudu, bet arī Alfrēda Hičkoka – aktrise nospēlēja trijās šī režisora filmās – un Amerikas Kinoakadēmijas biedru sirdis. Par lomu drāmā “Meitene no laukiem” (1954) viņa saņēma “Oskaru” kā labākā aktrise, sagraujot Džūdijas Gārlendas cerības. Vēl viņai izdevās no kino Olimpa pārcelties uz Veco pasauli un kļūt par Eiropas vecākā karaļnama princesi, apprecoties ar Monako firstu Renjē III.

Kaut par abu laulību stāstītajām leģendām bieži vien ir negatīva pieskaņa, abu trīs bērni – princeses Karolīna un Stefānija, kura pamanījās pat izveidot vērā ņemamu dziedātājas karjeru, un princis Alberts, kurš amatu apvienošanas kārtībā piedalījies arī vairākās olimpiskajās spēlēs, sekojot vectēva un mātesbrāļa piemēram, regulāri gozējas aristokrātiskajās aprindās, un jo īpaši jau šobrīd, kad par Kannu kinofestivāla – vietas, kur iepazinās viņu vecāki, – atklāšanas filmu izvēlēta “Monako princese”, kas, kā apgalvo karaļnams, apgāna viņas piemiņu un ir balstīta ne uz patiesiem, bet izdomātiem notikumiem.

Filmas “Monako princese” darbības laiks ir 60. gadu sākums – laiks, kad Greisa ir nostiprinājusi savas pozīcijas karaļnamā, dzemdējot divus bērnus, taču patiesībā viņa sirgst ar mazvērtības kompleksiem, kam savukārt ir vairāki iemesli. Hičs viņai ir piedāvājis lomu “Mārnijā”, no kuras nāksies atteikties pavalstnieku attieksmes dēļ – nu nevar mūsu princese maigoties uz ekrāna ar pašu Šonu Koneriju, kur nu vēl atveidot kleptomāni! –, bet Šarls de Golls, cerēdams piepildīt Francijas iztukšoto kasi ar miniatūrās valstiņas bagāto iedzīvotāju nodokļu kaudzēm, izsaka Renjē ultimātu, nostādot neērtā pozīcijā ne vien firstu, bet daudzus šajā ekonomiskajā jezgā iesaistītos, grieķu magnātu Aristoteli Onasi ieskaitot. Tad nu šādā negāciju birumā iemesta Nikolas Kidmenas atveidotā Greisa, kuras uzdevums saskaņā ar scenāristu paveikto ir labi izskatīties, bremzēt savu straujo amerikāņu temperamentu, jo aristokrātiskas dāmas savas emocijas vienmēr aizslēpj aiz salda smaidiņa, nerunā pretī un vispār tur muti ciet, ko, protams, viņa darīt nespēj, tādējādi kļūdama teju par svēto, kurai bez nevienas asinspiles izdodas uzvarēt karā, ko nespēj vīrieši.

Taču Kidmenas kokainajā sniegumā Greisa Kellija, reiz oskarota aktrise, padarīta par seklu un plakātisku būtni, kura runā nodeldētiem teikumiem, kuras sejā neatspoguļojas neviena emocija, jo savu paveicis botokss vai tamlīdzīgs “mūžīgās jaunības uzfrišinātājs”. Tādējādi arī pārējie paliek ēnā, kaut arī nav pelnījuši milzu uzmanību, jo “Monako princese” ir stipri viduvēja melodrāma, kas, rādīta otrdienas vakaros kādas TV repertuāra romantisko filmu sadaļā bez atpazīstamiem aktieriem, vēl būtu pieciešama. Taču no Dāna (“Dzīve rožainā gaismā”), Kidmenas, Tima Rota un Greisas Kellijas dzīvesstāsta uz lielā ekrāna gaida ko citu.

Varbūt noder!!


“Monako princese”/”Grace of Monaco”. ASV, Lielbritānija, Francija, Itālija, 2014.

Režisors: Olivjē Dāns

Lomās: Nikola Kidmena, Tims Rots, Frenks Langella, Dereks Džeikobi, Paza Vega, Roberts Lindsijs, Rodžers Eštons-Grifitss

No 23. maija “Kino Citadele”, “Splendid Palace”, “Cinamon”, “Multikino”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+