Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. janvāris, 2013
Drukāt

Pasaka par skursteņslauķi


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Diriģenta Andra Veismaņa muzikālajā vadībā un slovēņu režisora, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Rocc (īstajā vārdā Roka Rapla) skatuviskajā ietērpā Latvijas Nacionālajā operā 2013. gada 25. janvārī pirmizrādi piedzīvojis Bendžamina Britena darbs “Spēlēsim operu “Mazais skursteņslauķis””.

 

Savdabīgi, ka no Britena divpadsmit skatuves partitūrām tieši bērnu opera ir tā, kas Latvijā pazīstama, iespējams, vislabāk – Rīgā tā pirmoreiz uzvesta jau pirms vairākiem desmitiem gadu un nu, tuvojoties 22. novembrī gaidāmajai komponista simt gadu atcerei, repertuārā parādījusies atkal. Skaņdarba virsrakstā ietvertais salikums arī uzreiz atklāj uzveduma duālo dabu – pirmajā daļā izrādes varoņi skatītājus iepazīstina ar stāstu par mazo skursteņslauķi, nolemj, ka tas ir ideāls sižets operai, kuru var uzvest pašu spēkiem, – un jau rodas pirmās tēmas, kuru izdziedāšanā jāpiedalās arī publikai. Savukārt otrajā daļā tad nu izskan pati opera “Mazais skursteņslauķis” – dramatisks un spraigs notikums ar laimīgām beigām, uzveduma galveno mērķauditoriju – bērnus – iepazīstinot ar operas žanru, ļoti ticams, pirmoreiz viņu mūžā. Līdz ar to “Mazā skursteņslauķa” vērtējumā par būtiskāku jāatzīst ne tik daudz sasniegtais tembrālais piesātinājums, virtuozitātes pakāpe un ritmiskā precizitāte, kā emocionālā vēstījuma patiesums, aizrautība un krāšņums. Un jāteic, ka uzvedumā iesaistītie mūziķi, diriģents un režisors šīs īpašības prata īstenot visai veiksmīgi.

“Mazā skursteņslauķa” pirmizrādē abas pieaugušo sieviešu lomas iedzīvinājušas Kristīne Zadovska un Inga Šļubovska, viņām atvēlētajām solopartijām teicami atbilstot dziedātājām piemītošajiem tembriem un vokālajām iespējām. Ingas Šļubovskas balss vijīgums un graciozitāte valdzināja arī šoreiz, un tāpat par izdevušos var saukt Kristīnes Zadovskas sniegumu. Ne bez panākumiem sev piešķirtajās lomās iejutušies Olga Jakovļeva, Armands Siliņš un Viesturs Jansons. Tāpat uz skatuves tēlojošie un dziedošie bērni (Jēkabs Kalniņš galvenajā lomā, Jurģis Rāts, Kate Kokamegi, Kristofers Rudzītis un Roberta Kumsāre) spilgti atveidoja nozīmīgāko daļu no operas dramatiskās un vokālās partitūras.

Tomēr vispārliecinošākais šajā uzvedumā izrādījās Rīgas Doma zēnu kora un meiteņu kora priekšnesums, balsīm skanot atraisīti, tīri un dzidri.

Salīdzinājumā ar kori nevarētu teikt, ka Andra Veismaņa vadītais orķestris pārsteigtu ar īpašām kvalitātēm, uz profesionāli veiktu pavadījuma funkciju fona tikai dažbrīd izgaismojoties emocionāli košākām epizodēm, taču atzinību te nenoliedzami pelna gan pianistu muzicēšana (kas šajā partitūrā tālu pārsniedz klavieru kā orķestrī iekļauta instrumenta prasības), gan pirmā vijolnieka spēle.

Iepazīšanās ar “Mazā skursteņslauķa” skatuvisko veidolu atstāja pārliecību, ka ideja par Prāgas operā strādājošā režisora, dekorāciju autora un kostīmu mākslinieka piesaisti šim inscenējumam ir attaisnojusies. Šeit saistīja gan ar lakoniskiem līdzekļiem un pāris trāpīgiem akcentiem veidotā nepārblīvētā darbības telpa, kas atstāj pietiekami daudz vietas iztēlei, gan ģeometrizētās formās radītā scenogrāfija un tērpi četriem pieaugušo tēliem, paužot kā stilizāciju, tā humora izjūtu, gan arī precīzais un kolorītais krāsu izmantojums, gandrīz visai operas darbībai noritot trīs spilgtos toņos – melnā, baltā un sarkanā. Visbeidzot, par jaunās izrādes un arī paša skaņdarba pievilcīgumu un oriģinalitāti liecina apstāklis, ka te tieši sev adresētu nozīmīgu māksliniecisku vēstījumu spēj atrast gan bērni, gan viņu vecāki. Bērni, visdrīzāk, priecāsies par to, ka viņu līdzgaitnieku izdoma un uzņēmība operas galveno varoni izglābj no drūma likteņa, triumfējot pār uzpūtīgo saimniecības vadītāju, ļauno Melno Bobu un viņa aprobežoto palīgu. Savukārt pieaugušie atviegloti nopūtīsies, ka bērnu ekspluatācija un vairākas citas kliedzošas sociālās nevienlīdzības pazīmes vismaz Lielbritānijā un Latvijā ir palikušas tālā pagātnē. Bērniem te ir iespēja pārliecināties, ka opera ne vienmēr nozīmē ekspresīvi sakāpinātu un emocionāli traģisku mūziku piecu stundu garumā. Savukārt pieaugušajiem – novērtēt Britena apbrīnojamo prasmi radīt vienkāršus, skaidrus un izteiksmīgus melodiskos motīvus, kas paliek atmiņā uz ilgāku laiku.

Bērni šeit var iepazīt stīgu instrumentu skanējumu un to savijumu ar klavieru tembriem un sitaminstrumentu triepieniem. Turpretī pieaugušie – pārliecināties par Britena muzikāli harmoniskās valodas meistarību un bagātīgumu pat tik nepretenciozā darbā kā šis un piedevām vēl atklāt konkrētas orķestra ainas un vijoles solo tuvību Šostakoviča stilistikai.

Tādēļ vēl jo vairāk jāgaida, ka Bendžamina Britena simt gadu jubilejā “Mazais skursteņslauķis” nepaliks vienīgais Latvijas Nacionālās operas repertuārā iekļautais komponista skaņdarbs un ka šai operai drīzumā sekos arī citas. Cerams, ka nākamā būs “Lukrēcijas apkaunošana”. Vai vismaz “Nāve Venēcijā” .

B. Britena radītais “Mazais skursteņslauķis” ir brīnišķīgs draugs, kas bērniem palīdz spert pirmos soļus opermākslas pasaulē. Iestudējuma pirmā daļa ļauj ielūkoties operas iestudēšanas aizkulisēs. Otrā – stāsta par mazo skursteņslauķa mācekli Semu, kuram jācieš no meistara Melnā Boba un viņa nerātnā dēla Klema pārdarījumiem.

Tuvākās izrādes: 16. martā.

 

Tēti, dziedi!

Kad Bendžamina Britena operas “Spēlēsim operu “Mazais skursteņslauķis”” komponists Normens (otrajā cēlienā diriģents Andris Veismanis), meklējot skanīgākās vīru balsis zālē, aicina pacelt rokas tētus un vectētiņus, beletāžā man blakus sēdošā kunga roku, pie elkoņa satvērusi, augšup slej žiperīga un atraktīva meitene. Tieši tādēļ viņu, Annu Rēziju Mackeviču, bērnudārza “Dzērvenīte” apmeklētāju, šoreiz aicinu Īpašā skatītāja krēslā.

“Pati dejoju Rīgas Jauno tehniķu centrā, tāpēc patika jaunās balerīnas. Manam tētim arī skanīga balss, bet zālē vislabāk dziedāja meitenes. (Te sarunā iesaistās Annas Rēzijas mamma: “Mūsu jaunākā knīpa gan pirmā cēliena beigās tētim vaicāja – nu kad īsti sāksies izrāde? Godīgi sakot, mūzikas varēja būt vairāk. Uzvedums mazliet atgādināja sarīkojumu no kādas bērnu izglītojošas programmas… Taču mazie nosēdēja līdz galam bez knosīšanās. Un tas jau ir labs rādītājs.”) Krāšņi putni, balti, ar pogām, mīļa auklīte, nejauki ļaunie, tomēr bērni palīdzēja skursteņslauķim tikt ārā no skursteņa. Tie trīs skursteņslauķi man patika vislabāk!”

Sagatavojusi Vita Krauja

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+