Pasaki, kā tevi sauc… 2
Politiķu iesaukas raksturo viņu darbību. Savulaik Padomijas presē Britānijas bijusī premjerministre Mārgareta Tečere tika nodēvēta par “Dzelzs lēdiju”, apsūdzot viņu britu ogļraču un tipogrāfiju strādnieku streiku brutālā apspiešanā, koloniāla kara izraisīšanā, lai saglabātu kontroli pār Folklendu salām, un citos nodarījumos. Savās atmiņās Tečere raksta, ka šo pavārdu uzņēmusi kā sava veida pagodinājumu un apstiprinājumu savai stingrajai virzībai uz ekonomikas privatizāciju un valsts interešu aizstāvēšanu.
“Dzelzs lēdijas” pārliecība rada cieņu
Aprakstot darbu zaudējušo strādnieku nedienas, Kremļa propagandisti nepieminēja, ka Britānijai lētāk bija ievest ogles no raktuvēm Austrālijā, nevis no dziļajām šahtām pašmājās, turklāt ogles aizstāja ekoloģiski tīrāks kurināmais – Ziemeļjūras gāze. Elektronikas un datortehnikas ieviešana avīžu drukāšanā padarīja liekus burtličus, jo burtus vairs nevajadzēja atliet svinā. Ogļraču un burtliču streiki drīz izčākstēja, jo tiem nebija ekonomiska pamata, bet “Dzelzs lēdijas” tituls kļuva par apliecinājumu Tečeres politiskā kursa stingrībai, viņai aizvadot Konservatīvo partiju līdz trīs uzvarām parlamenta vēlēšanās.
Tarzāns iedur Tečerei dunci mugurā
Maikls Hezltains, ministrs Tečeres kabinetā un vēlāk viens no viņas politiskajiem kapračiem, rudo matu ērkuļa dēļ tika dēvēts par Tarzānu, taču viņa politiskā drosme aprobežojās, draudot ar parlamenta spīkera zizli Leiboristu partijas likumdevējiem, kas nobalsoja par aerokosmiskās rūpniecības un kuģu būves nozares nacionalizāciju.
No kādreiz ietekmīgās Liberāļu partijas un sociāldemokrātu atlūzām izveidotās Liberāldemokrātu partijas bijušais priekšsēdis Džeremijs Ešdauns tika nodēvēts par “Pediju bezbiksi”, kad laikraksts “The Sun” pirms divdesmit gadiem publiski atklāja viņa romānu ar savu sekretāri. Britu impērijas ordeņa komandierim, kam piešķirts arī lorda tituls, un starptautiski pazīstamam diplomātam nav izdevies tikt vaļā no šā pavārda. Toties ekspremjeram Tonijam Blēram, dēvētam par “Teflona Toniju”, kas vadīja Leiboristu partiju trīs uzvarās parlamenta vēlēšanās, nepielīp iesaukas tāpat kā pannai ar šādu pārklājumu. Būdams lielisks orators, Blērs partijas gadskārtējos saietos deva tik argumentētas atbildes saviem kritiķiem, ka izpelnījās ilgus aplausus. Taču Britānijas piesaistīšana ASV kararatiem Irākā pamudinājusi cilvēktiesību aizstāvju grupu apsūdzēt viņu līdzdalībā kara noziegumos. Nievājoša iesauka – ”Velsiešu pļāpa” – bija dota ilggadējam Leiboristu partijas līderim Nīlam Kinokam, taču britu prese atzīmē, ka tā jāattiecina uz Velsā dzimušā Kinoka akcentu, nevis izteikumu saturu. Leiboristu partijas pašreizējo līderi Edvardu Milibendu daži konservatīvie mediji nodēvējuši par “Sarkano Edu”, atgādinot par leiboristu kādreiz dedzīgi aizstāvēto ekonomikas nacionalizācijas programmu un arī to, ka Edvarda tēvs Ralfs bijis marksisma ideju popularizētājs vairākās augstskolās. Daži analītiķi uzskata, ka “Sarkanā Eda” pavārds dots Milibendam tāpēc, lai atbaidītu daļu svārstīgo vēlētāju balsot par leiboristiem. Edvards Milibends paziņojis, ka par atdarināšanas cienīgu paraugu uzskata konservatīvo premjerministri Mārgaretu Tečeri, kas bija “politiķe ar stingru pārliecību un skaidru uzdevumu”. Leiboristu līderis piebilda, ka daudzos jautājumos viņam ir cits viedoklis nekā Tečerei, taču piekrita ekspremjeres tēzei, ka “politika iegūst, ja jums ir stingri uzskati, nevis nemitīga manevrēšana, lai tiktu galā ar ikdienas problēmām”. Milibenda vēlme iekāpt Tečeres kurpēs saniknojusi Konservatīvo partijas vadību, kas ir norūpējusies par nākamā gada maijā paredzēto parlamenta vēlēšanu iznākumu. Kāds konservatīvo atbalstītājs komentārā tīmeklī ieteicis Milibendam neaizmirst nēsāt arī Tečeres neiztrūkstošo rokassomu, ar ko vajadzības gadījumā iekulstīt politiskos pretiniekus.
Viljams Heigs, Britānijas ārlietu ministrs no 2010. līdz 2014. gadam, ieguvis pavārdu “Četrpadsmit pintes” (1 pinte – 0,57 litru alus glāze), ar ko esot atveldzējies karstās darba dienās. Lai mazinātu darba spriedzi, kopš šā gada jūlija Heigs iecelts par parlamenta pārstāvju palātas spīkeru. Terēze Meja, iekšlietu ministre premjera Kemerona kabinetā, savas neizlēmības dēļ iedēvēta par Māti Terēzi.
Džokovi – politiķis ar tīrām rokām
Raksturojot Indonēzijas jauno prezidentu Džoko Vidodo, analītiķi atzīmē, ka viņš ir pirmais pasaules ceturtās apdzīvotākās valsts galva, kas nenāk no tradicionālās militārās vai politiskās elites aprindām. 53 gadus vecais Javas salā dzimušais Vidodo agrāk bijis Džakartas apgabala gubernators un Surakartas pilsētas mērs, iemantojot iedzīvotāju cieņu kā prasmīgs administrators, kas nevairās uzklausīt un ņemt vērā parasto cilvēku vēlmes. Pēc amatā stāšanās ceremonijas, jautāts, kā viņu tagad uzrunāt, valsts galva atbildēja: “Sauciet mani par Džokovi!” Bet tiem, kas uzstāj uz viņa oficiālā titula lietošanu, ieteica uzrunu “prezidents Džokovi”. Kā raksta avīze “The Jakarta Post”, prezidents atzinis, ka saukt viņu vārdā (Džoko) būtu neatbilstoši, bet vārdkopas “prezidents Vidodo” vai “Vidodo kungs” skanētu dīvaini, tāpēc ieteicis vārdu Džokovi. Tā viņu esot saucis kāds franču uzņēmējs, kuram nākamais prezidents savulaik pārdeva mēbeles 2005. gadā, pirms iesaistījās politikā. Ārzemnieks Indonēzijā sadarbojies ar vairākiem cilvēkiem, vārdā Džoko, tāpēc ieteicis Vidodo pievienot vārdam pāris burtu no uzvārda, lai kļūtu atpazīstams. Divpadsmit gadu vecumā sācis strādāt tēva mēbeļu darbnīcā un bijis spiests vairākkārt mainīt mitekļus, Džokovi labi izprata dzīvokļu celtniecības svarīgumu, kļuvis par kokapstrādes tehnologu un ievēlēts par dzimtās pilsētas Surakartas mēru. 2012. gadā Džokovi tika izraudzīts par Džakartas gubernatoru un kļuva pazīstams valsts mērogā kā “politiķis ar tīrām rokām”. Būdams mēra amatā, viņš aizliedza savas ģimenes locekļiem piedalīties pilsētas attīstības projektu konkursos un ieviesa veselības apdrošināšanas programmu visiem iedzīvotājiem, sakārtoja līdz tam haotisko ielu tirdzniecību. Viņš ieviesa atklātus konkursus uz jebkuru ierēdņa vietu pašvaldībā ar obligātu rezultātu publiskošanu. Džokovi nevairījās atraidīt ieguldītājus, kas nepiekrita viņa pamatnostādnēm pilsētas attīstībā. Viņa vadības laikā Surakarta kļuva starptautiski atpazīstama ar savu kultūras un vēstures mantojumu, rīkojot mākslas un mūzikas festivālus. Būdams Džakartas gubernators, Džokovi bieži bez iepriekšēja paziņojuma apmeklēja trūcīgo iedzīvotāju rajonus, iztaujājot cilvēkus par mitekļu un transporta problēmām, pārtikas cenām. Džokovi rādīja piemēru, publiskojot savus mēneša ienākumus un arī pašvaldības budžetu. Kļuvis par prezidentu, Džokovi paziņojis, ka nekavēsies atlaist ministrus, kas nespēs tikt galā ar saviem pienākumiem valstī ar 240 miljoniem iedzīvotāju.
Indonēzijas iepriekšējā prezidenta pilns vārds bija Susilo Bambans Judojono, ērtības dēļ dēvēts SBY. Neatkarīgās Indonēzijas diviem pirmajiem vadoņiem bija īsi vārdi – Sukarno un Suharto. Prezidentu Abdurahmanu Vahidu, kurš valdīja no 1999. līdz 2001. gadam, saīsināti dēvēja par “Gus Dur”, ar “Gus” godpilni apzīmējot “vecāko brāli”, bet “Dur” – saīsinājums vārdam Abdurahmans.
Trāpīgie pavārdi ASV prezidentiem
Ziemeļamerikas indiāņiem ir paraža dot cilvēkiem pavārdu, kas ataino kādu viņu būtisku rakstura īpašību. ASV 7. prezidents (1829 – 1837) Endrū Džeksons pēc rakstura bija ļoti straujš un ātri aizvainojams. Reiz viņš izaicināja uz dueli un nošāva cilvēku, kurš bija atļāvies viņa sievai Reičelai izteikt nesmalkjūtīgu piezīmi. Savulaik Džeksons komandēja pierobežas spēkus un aizsāka indiāņu cilšu pārvietošanu, sīvi cīnoties ar krīku cilti, kas viņam deva pavārdu “Asais nazis”.
Pēc Džeksona par ASV prezidentu (1837 – 1841) kļuva Martins van Bjūrens, kam bija daudz iesauku, kuru lielākā daļa norāda uz viņa politisko izveicību. Viņš tika saukts par “Mazo burvju mākslinieku” un izmanības un rudo matu dēļ salīdzināts ar lapsu. Van Bjūrens bija ļoti izsmalcināts un par to nereti tika kritizēts. Vēlēšanu kampaņas laikā viņš tika attēlots kā bezatbildīgs švīts, kas ekonomiskās krīzes laikā atļaujas uzkrītošas pārmērības, piemēram, dzerot dārgu šampanieti parastā sidra vietā. Saimnieciskās krīzes apstākļos “Mazajam burvju māksliniekam” neizdevās izgudrot triku, kas valstij atgrieztu labklājību, un viņu otrreiz neievēlēja.
Visai necilu iesauku – “Vecais rupeklis” – ieguvis ASV 12. prezidents (1849 – 1850) Zekerijs Teilors, kurš uzdienēja no karavīra par ģenerāli un kļuva par varoni pēc uzvarām karā ar Meksiku un divos indiāņu karos, taču bija mazizglītots un ģērbās pavirši. Būdams profesionāls karavīrs, viņš par galveno uzskatīja militāro prasmi, un viņa iesauka pilnā veidā bija “Vienmēr gatavais vecais rupeklis”.
ASV 16. prezidents (1861 – 1865) Abrahams Linkolns, bērnību aizvadījis ļoti pieticīgā vidē, pateicoties darbaspējām, apņēmībai un godkārībai, kļuva par valsts galvu. Par “Baļķu princi” iesauktajam Linkolnam, kas jaunībā bija strādājis kokzāģētavā par baļķu šķēlēju, nācās risināt visgrūtāko uzdevumu – atjaunot valsts vienotību. Linkolns to paveica par pilsoņu kara cenu, kas prasīja aptuveni sešsimt tūkstošu cilvēku jeb divu procentu ASV iedzīvotāju dzīvību, arī viņam pašam kļūstot par atentāta upuri.
Pēc Linkolna noslepkavošanas par ASV 17. prezidentu kļuva Endrū Džonsons, iesaukts par “Tenesī skroderi”, jo darba gaitas bija sācis kā drēbnieka māceklis. Bērnībā viņš nebija ieguvis nekādu izglītību, lasīt un rakstīt vīru iemācīja viņa sieva Elīza. Grupa republikāņu kongresmeņu, atriebjoties par, viņuprāt, pārliekas iecietības izrādīšanu pret karā zaudējušajiem dienvidniekiem, ierosināja Džonsona atstādināšanu no amata, taču balsojumā pietrūka vienas balss.
ASV 22. prezidents (1885 – 1889) Grovers Klīvlends tika iesaukts par “Veco veto”, jo izmantoja veto tiesības noraidīt likumprojektus vairāk nekā jebkurš cits prezidents.
ASV 26. prezidents (1901 – 1909) Teodors Rūzvelts bija enerģisks un ideālistiski noskaņots cilvēks, kurš gribēja izveidot līdzsvaru starp lieluzņēmēju interesēm un strādnieku vajadzībām, tāpēc iesaukts par “Monopolu grāvēju”. T. Rūzvelts izcēlās ar labu humora izjūtu un plašu smaidu, ko tā laika polittehnologi izmantoja vēlēšanu kampaņā, izgatavojot svilpes “Tedija zobi”, reklamējot tās kā “nepieciešamus piederumus parādēm, karnevāliem, ielu gājieniem, mītiņiem un citām prezidenta atbalstītāju sanāksmēm”. Kādās medībās Rūzvelts esot atteicies šaut uz sagūstītu lāci, un drīz veikalos sāka pārdot brūnus plīša lācīšus, kas kļuva par bērnu iemīļotu rotaļlietu, dēvētu par “Tedija lācīti”.
ASV 30. prezidents (1923 – 1929) Kelvins Kūlidžs tika iesaukts par “Klusējošo Kelu”, jo viņš runāja reti un vēl retāk smaidīja. Reiz kāda dāma esot saderējusi, ka dinejas laikā piespiedīs prezidentu pateikt vairāk nekā trīs vārdus. “Jūs zaudējāt,” prezidents esot viņai atbildējis. Lai gan Kūlidžam esot bijis grūti kontaktēties ar svešiem cilvēkiem, viņa godīgums, taupīgums un savaldīgums bija neatsveramas vērtības prezidentūras laikā, palīdzot atjaunot tautas uzticību Baltajam namam.
ASV 37. prezidents (1969 – 1974) Ričards Niksons par atjautību tika dēvēts par “Viltīgo Diku”, taču viņa saistība ar Votergeitas skandālu noveda pie prezidenta kaunpilnas atkāpšanās 1974. gadā. Spiedīgā finanšu situācija lika eksprezidentam ķerties pie memuāriem, 20 gados uzrakstot desmit grāmatas, kas kļuva par dižpārdokļiem. Niksons atspērās ne tikai finansiāli, bet arī pamanījās atgūt iedragāto cieņu kā pašmājās, tā ārzemēs.
ASV 40. prezidents (1981 – 1989) Ronalds Reigans tika iedēvēts par “Izcilo runasvīru”, jo, pateicoties pieredzei Holivudā, kur viņš piedalījies vairāk nekā 50 filmās, televīzijas kameru priekšā jutās pilnīgi brīvi. Reigana prezidentūras laikā izcēlās skandāls par slepenu un nelikumīgu ieroču pārdošanu Irānai apmaiņā pret amerikāņu gūstekņu atbrīvošanu.
Reigana kā cīnītāja pret Padomijas pārstāvēto ļaunuma impēriju popularitāte pieauga, apliecinot “teflona prezidenta” pavārdu. Savas prezidentūras beigu posmā 1988. gadā Reigans un Padomijas jaunais līderis Gorbačovs parakstīja līgumu par vidējas sniedzamības kodolieroču likvidēšanu un vienojās par turpmāku bruņošanās sacensības ierobežošanu. Vēsturiska bija Reigana un Gorbačova pastaiga Sarkanajā laukumā Maskavā 1988. gadā, Reiganam citējot krievu parunu “Doverjai, no proverjai” (“Uzticies, bet pārbaudi”) pēc bruņojuma samazināšanas līguma parakstīšanas. 69 gados ienākot Baltajā namā kā vecākajam ASV prezidentam, Reigana valdīšana varēja aprauties jau pēc diviem mēnešiem, kad viņu sašāva aktrisē Džodijā Fosterē bezcerīgi iemīlējies jauneklis Džons Hinklijs. Reigans bija pie samaņas, kad ārsti gatavojās lodes izņemšanai no plaušas, un atvainojās sievai Nensijai, ka nebija paguvis pieliekties šāviena brīdī. Amerikāņi novērtēja prezidenta spēju pajokot arī šādā situācijā.
