Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. aprīlis, 2014
Drukāt

Pašapziņas ķieģeļus mūrējot
. Saruna ar Daci Bonāti

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

25. aprīlī Latvijas Nacionālajā teātrī notiks skatītāju iemīļotās izrādes “Latgola.lv” otrās sērijas jeb “Latgola.lv – 2” pirmizrāde. Ir ļoti patīkami atrasties pašā publikas smieklu šalts viducī, saka aktrise Dace Bonāte, kurai šī sezona nesusi spēcīgas, lielas lomas, kas publikai likušas gan smieties, gan raudāt.

“Vispār jau neciešu intervijas un fotografēšanos,” klusītēm bilst aktrise, sastapta pēc mēģinājuma teātra kafejnīcas puskrēslā. Labāk spēlēt teātri, nevis runāt par to. Ja tomēr runāt, tad katrs pateiktais vārds ir svarīgs, katrs teikums ir pienācīgi jāapdomā un tad, labi nogatavināts, jāpasniedz klausītājam pavisam tīrs, vienkārši sakot – patiess. Un nav atšķirības, vai vārds un tā vēstījums nonāk pie neliela skaita skatītāju kādā no mazajām skatuves telpām vai lielās zāles daudzgalvainās publikas.

Daudzskaitlīgu skatītāju pulku teātrī aicinājis simts izrāžu grāvējs, Latgales dramaturģes Danskovītes garšīgi komiskais stāsts par Ontanu un Anni, kuras tēla iezīmēm tāpat kā citu “Latgolas” kolorīto varoņu vaibstiem lugas autore iedvesmu smēlusies reālos prototipos. Dacei Bonātei ir savs skaidrojums stāsta ārkārtīgajai popularitātei. “Danskovītes skatījums uz pasauli – ļoti vērīgs, bet arī ļoti labdabīgs un ļoti pozitīvs, mīlošs. Arī režisora Valda Lūriņa skatījums ir ļoti pozitīvs un ļoti cilvēkus mīlošs. Tāpēc arī viņa izrādes tiek tautā mīlētas un cienītas. Tā pozitīvā mums ļoti pietrūkst. Un cik patīkami atrasties smieklu šaltīs!”

“Šādas “tautas lugas” nereti, tuvojoties simtajai, teātros mēdz būt labi “izļurkātas” un no eņģēm izgāzušās. Ar ļoti lielu izbrīnu un sajūsmu jāsaka, ka ar šo izrādi tā nenotika. Acīmredzot izrādei piemīt stingras kvalitātes, skaidra strukturētība, precizitāte. Tas, ka mums ir izdevies to noturēt, ir ļoti labs profesionālisma rādītājs arī aktieriem. Varbūt no malas šķiet – kas tad nu tur, tāds smieklu gabals! Bet izrāde no iekšpuses ir ļoti komplicēta. Ļoti lepojos ar to, ka ir tā izdevies!”

Tikko pirmā “Latgola” uz laiku apturēta, lai dotu vietu nākamajai sērijai. Dace saka, pirms pirmizrādes runāšana pavisam riskanta, jo tad aktieris parasti laipo kā pa nātrēm. Jā, it kā ir “dublis divi”, bet otrā sērija vienmēr esot riskantāka nekā pirmā. “Nupat ir brīdis, kad visas skatuves būšanas iet kopā, un tad jau redzēs, kas tur saskalosies. Jānāk skatīties!” Aktrise priecājas, ka arī šoreiz pirms izrādes aktieri devušies ekspedīcijā uz Baltinavu, “Latgola.lv” dzimteni, kur cilvēki ir ļoti sirsnīgi un jauki. “Uzdrīkstos viņus saukt par saviem draugiem. Tā kā man nekad nav bijušas nekādas saites ar Latgali, satikšanās ar viņiem ir liela dāvana. Esmu lepna, ka esmu iepazinusies gan ar Imantu Slišānu, Baltinavas skolas direktoru, gan pašu Danskovīti, Anitu Ločmeli.”

Šajā reizē izrādē Annei jāsaspēlē pat ar dieviem Ontaniem – gan līdzšinējo, Ulda Dumpja tēloto, gan otru Ontana lomas atveidotāju, Dailes teātra aktieri Pēteri Liepiņu, ar kuru līdz šim esot nācies sastrādāties tikai radiofonā, bet nekad – uz teātra skatuves. “Pēteris ir ļoti jauks, smalkjūtīgs, vērīgs cilvēks. Pieredzējis kolēģis. Ļoti atbildīgs un strādīgs. Protams, būs citādi – izrāde būs citāda, bet noteikti – interesanta. Mana Anne, laikam gan īpaši nemainās – cik nu laiks mani paši pārmainījis šajā gadā, kad spēlēta izrāde,” pasmejas Dace.

Nav noslēpums, ka Dace Bonāte ir aktrise, kura spēj būt ļoti dažāda. Dažādu lomu gradācijas pēdējā laikā bijušas ļoti dažādas – spožā Bille Vizmas Belševicas dzīvesstāstā, nelielās lomās kā Holijas kundze V. Nastavševa psiholoģiskajā drāmā “Pērnvasar negaidot” vai Kunkela kundze dzīvespriecīgajā Ērika Kestnera komēdijā “Trīs vīri kūrortā” vai šīs sezonas ekscentriskākais tēls – pasaulē netalantīgākās dziedātājas Dženkinsas lomā Pītera Kviltera traģikomēdijā “Žilbinoši!”, kas pirmizrādi piedzīvoja novembrī.

“Man patīk forma,” saka aktrise. “Nepatīk laist paštēlā. Patīk salikt pa gabaliņam tēlu un tad rotaļāties. Nebija viegli atrast to veidu, kā katrā “Žilbinoši!” izrādē “noraut” balsi, lai tā būtu pietiekami nepareiza. Atzīstu, ka biju tuvu vairākiem izšķirīgiem “sliekšņiem”. Patiesībā nekad nebija bijis tik grūts periods. Lai kā mans darbs tiek vērtēts un lai kāds ir rezultāts – jo vienmēr jau var labāk, es sev kā aktrisei par šo piespraužu ordeni. Tur bija daudz lietu, kas man bija liels pārbaudījums. Dženkinsa ir neparasts tēls. Mani “nopirka” tas, ka šis tēls ir tik pozitīvs. Viņa, šis cilvēks, kurš dzīvo tā, kā viņam patīk, un nav svarīgi, ko domā citi. Tas ir tik skaisti!”

Pašai dzīvot kā Dženkinsai, darot to, kas patīk? “Es uz to eju,” smejas aktrise. “Tikai viņa bija ceļa beigās, es – vēl ceļa sākumā. Nevaru noliegt, šī loma atstājusi paliekošas pēdas manī. Ja dzīvē kaut ko pārvari, tas vienmēr iedod pašapziņai tādu pamatīgu ķieģeli, un tu zini, ka neviens nevar to izsist, jo tas ir mans līdz mielēm. Tik daudz kā šajā lomā reti kad biju cīkstējusies un arī uzvarējusi. Mainījās domas par sevi – gan kā cilvēku, gan aktrisi. Izrādījās, ka varu vēl vairāk.”

“Tiesa – lielās lomas paņem ārkārtīgi daudz spēka. Īpaši – komēdijas. Nāves smaka! Tā jau vienmēr liekas – kas tad tur, komēdija! Dodiet, lūk, traģēdiju, tad es likšu vaļā! Bet komēdija ir grūtāka. Man gan ir laimējies ar komēdiju partneriem. Pirmoreiz “Latgolā” saspēlēju ar Uldi Dumpi. Ārkārtīgi patīkami. Un ir tik fantastiska enerģijas apmaiņa lielajā zālē! No skatītājiem nāk kaut kas tik pozitīvs. Lai cik tu būtu noguris, nekad nejūties pilnībā iztukšots.”

Enerģijas rezerves lomām gan aktrise smeļot ārpus teātra. “Man patīk uzpildīties ārpusē. Jo vairāk iet gadi, jo vairāk to saprotu. Šeit, iekšā teātrī, ir ļoti intensīva dzīve. Visi ir ļoti spilgti cilvēki. Ļoti emocionāli cilvēki, un brīžam tas, protams, paņem spēku. Ir labi, ja ir kur patverties no tā kaut kur ārpusē. Pavasarī. Protams, visvairāk uzlādē tas, ka vispār ir darbs. Šosezon man ir divas brīnišķīgas lomas, Anne un Dženkinsa. Tas negadās tik bieži. Esmu ļoti pateicīga liktenim par to. Pateicīga savam teātrim. Strādāju, kamēr ir ko strādāt.”

“Dzīvē tu dabū to, ko vēlies. Protams, ir jāpalūdz,” pasmaida aktrise. “Man ir savs sargeņģelis un ir arī savs kanāls, kā ar viņu runāt. Viņš palīdz un sargā. Jā, esmu saskārusies ar šo dzīves mistisko pusi. Arī mani vecāki no tās saules bijuši klāt visos lielos un smagos brīžos. Ir būtnes, kas mani aizstāv. Man ir savs karaspēks. Tā tu pilnīgi viens nekad nevari palikt. Kādam ir suns, kādam – kaķis, kādam – Dievs debesīs. Varbūt dīvaini skan, bet esmu to piedzīvojusi pāris reizes.”

Labs aktieris? “Dāvanas, ko devis Dievs. Ja to nav, tad nekā nebūs. Ja tās ir, tad ir arī strādīgums. Īstie mākslinieki visi ir ļoti strādīgi cilvēki. Un īsti. Patiesi. Ne vienmēr tas ir skaisti. Patiesība arī ne vienmēr ir glancēta un skaista. Laba aktiera pazīme noteikti ir disciplīna. Ārēja un iekšēja. Tā pamazām tiek aizmirsta. Visā dzīvē, ne tikai teātrī. Tagad ir tāds laiks, kad izšķobījušās daudzas dzīves kārtības. Tās tiek pārsauktas dažādos jaunos nosaukumos, bet pamatvērtības vienmēr ir pamatvērtības. Mīlestība, naids, zaudējums un uzvara – lai kādos modernos vārdos mēs tās saucam. Ja aiz nosaukumiem pazaudē īstumu, var iebraukt lielā grāvī. Pienāk brīdis dzīvē, kad ir jānostājas ar seju pret dzīvi, kad tu nevari bēgt un izvairīties no lietām. Tas nes daudz jaunu atklājumu dzīvē. Ja tu tos ieraugi, tas nes mieru. Protams, ir jāpacīnās un tas ne vienmēr ir rozēm kaisīts ceļš. Bet tad, kad tu saproti tos savus ķieģeļus, no kā būvēti tavi pakāpieni, tu vari iegūt mieru sevī. Ceru, ka šobrīd mani ķieģeļi krājas. Es pie tā strādāju.”

Ko nesīs nākotne? “Esmu gaidībās,” smejas aktrise. “Tas ir pastāvīgs aktiera stāvoklis, jo tu nekad nezini, ko nesīs, piemēram, nākamā sezona.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+