Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
13. maijs, 2014
Drukāt

“… pasaule čumurā kā armoņikas…”

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Citāts virsrakstā no Jāņa Ezeriņa noveles “Burbeka tēva noslēpums” brīnišķi der, lai lielos vilcienos raksturotu uz Nacionālā teātra Aktieru zāles skatuves notiekošo mistēriju izrādē “Ezeriņš” Elmāra Seņkova režijā.

Jāņa Ezeriņa novelēs, kas ir šī darba dramaturģijas pamatā, pasaule spēja pārdzīvojuma augstākajā punktā var sarukt maza mazītiņa – vienā teikumā, vienā tēlā ietilpināma, taču tikpatlab, no Nacionālā teātra skatuves šo stāstu stāstot vēlreiz, tā var izplesties kā ermoņikas plēšas, ievelkot sevī visu zālē esošo gaisu un skaņā izpūšot ārā aizturētā pārdzīvojuma dziļumu.

Jau lasot Rūdolfu Blaumani, režisors Elmārs Seņkovs izvirzīja diskutablu tēzi par literatūras klasikas vietu mūsdienu cilvēka pasaulē. Visskaidrāk tā bija nolasāma Blaumaņa triloģijas augstākajā virsotnē – “Raudupietē” Valmieras teātrī. Režisors, šo noveli iestudējot, izmantoja antīkā teātra principus, netieši rādot, ka arī latviešu literatūras klasiķu radītie tēli darbojas līdzvērtīgi kā sengrieķu mītu varoņi. Mums ir vienlīdz skaidrs, par ko ir runa, ja tiek pieminēta Blaumaņa Kristīne vai sengrieķu Oidips. Proti – šie “lielie stāsti” ir kā cilvēcisko kaislību arhetipi, kas vispārina un padara mūžīgas jebkuras jūtas, vienlaikus mirstīga cilvēka maznozīmīgos pārdzīvojumus samērojot ar šīm nemirstīgajām traģēdijām. Nu Elmāra Seņkova režijā kārta pienākusi Jānim Ezeriņam, kurš pats, starp citu, Rūdolfu Blaumani uzskatīja par savu lielāko autoritāti.

Jāņa Ezeriņa novelēs, par spīti emocionālajai jaudai, ir kāds paradokss: tās tiek stāstītas vai nu no aculiecinieka, vai jau notikuša fakta atskaites punkta, proti – kad visas bēdas un kaislības jau aiz muguras. Tādējādi režisora Elmāra Seņkova Blaumaņa interpretācijā atrastā atslēga – ka klasiķa aprak­stītās cilvēciskās kaislības notiek tādā kā sakrālajā laikā – lieliski der arī Jāņa Ezeriņa lasījumam. Sarucis pasaules – lauku sētas – modelis, uzcelts uz tāda kā lauku amatnieka darināta skapja, ir talantīgā scenogrāfa Aigara Ozoliņa teju vienīgā dekorācija šajā izrādē, ja neskaita pie sienām pakārtus kreklus, frenčus un jakas, kas cilvēka sevi apliecināt vēlmei dod iespēju izvēlēties šai nemainīgajā pasaulē. Arī izrādes aktieri ar grima palīdzību pārvērsti tādos kā komediantos, kuros mums būtu jāatpazīst jau gatavs tēls – mūžīgais mīlētājs, salauzta sirds, vecuma viedums un nevarība. Šādai interpretācijai ļoti veiksmīgs atbalsts ir videoprojekciju izmantojums – aktieris vienlaikus ir dzīvs, bet pārklāts ar tādu kā sapņa, video projekcijas plīvuru.

Elmāra Seņkova radītajā teātrī liela nozīme ir komandas darbam – dramaturga, scenogrāfu, gaismu un skaņu mākslinieku saspēlei – arī to viņš pierādīja, jau lasot Rūdolfu Blaumani. Izdošanās gadījumā režisora un komandas veidotā izrādes forma mēdz būt tik spēcīga un nostrādāta, ka izrādes izdošanās vairs pat nav atkarīga no aktieru spēles jaudas. Aktierim tiek iedota gatava, tēlam izveidota telpa, vienlaikus viņam uzticēta brīvība to piepildīt ar savu prasmi un tēla redzējumu. Izrādē ir septiņi aktieri, deviņi stāsti, un katrs to dara gluži atšķirīgi.

Izrāde sākas ar Ulda Anžes uznācienu, viņš brīnišķīgi apspēlē cilvēka fizisko nepilnību – stostīšanos, kas veido dramatiskas pauzes, eksperimentē ar mīmiku, kas ir neierasti teātrim, kurā tuvplāni vispār nav paredzēti. Uz skatuves iznāk Astrīda Kairiša. Pirms apliecināt savu sajūsmu, man būtu gribējies pajautāt režisoram, pēc kāda principa viņš izvēlējies aktierus savam “Ezeriņam”. Varu tikai minēt, bet vairāki no izrādes dalībniekiem – kā Uldis Norenbergs ar smiļģiski plašajiem žestiem un vērienīgo balsi, kā mūžīgais 
mīlētājs Normunds Laizāns – ir aktieri, kuri kā personības jau veido pašpietiekamu tēlu. Ļoti īpaša personības aura piemīt arī Astrīdai Kairišai, taču publikas smieklus un aplausus viņa izpelnās tieši brīžos, kad gudri un neparedzami atkāpjas no sev paredzētā paštēla. “Mērkaķis”, ko līdz šim uzskatīju par vienu no šausminošākajām Jāņa Ezeriņa novelēm! Pietiek ar pāris nicinājuma un dabiska nosodījuma pilnām Astrīdas Kairišas nopūtām, lai izsauktu publikas smieklus. Līdzīgs pārsteigums – ne mazāk labi zināmais “Kādas blusas stāsts”. Šo ļoti smieklīgo anekdoti Madara Saldovere – arī viens no šīs izrādes atklājumiem – izstāsta asinīm pieplūdušu muti, gluži kā vampīrstāstu, kā šausminošu visas cilvēces tikumu kritiku. Izrādes nosacītībā liela nozīme ir sīkumiem, tīši nejaušām sakritībām, skaņām. Jānis Skanis! Izcils gan kā gaudojošs suns, gan kā Burbeka tēvs, nevar pat saprast, kurā no tēliem izcilāks. Bērna raudas – konsekventi tiek atveidotas ar aizlūstošu vijoles skaņu (izrādes komponists Edgars Mākens). Pēc mīlas nakts pelēkmelnajā skatuvē Ināras Sluckas varone iznāk mirdzoši košā pujeņu vainagā.

Izrādes dramaturģei Rasai Bugavičutei izdevies Jāņa Ezeriņa noveles atbrīvot no mazliet vecmodīgiem dialogiem, padarīt stāstījumu mērķtiecīgāku. Bet pat bez šī ieguvuma – ka reizēm ir vērts no jauna atklāt Jāni Ezeriņu – varu teikt, ka Nacionālajā teātrī ir tapusi brīnišķīga izrāde. Intelektuāli gudra, spēcīgi būvēta, ar potenciālu, ka spēlējot tā aizvien vairāk piepildīsies ar aktierspēles interpretācijas brīvību.

VĒRTĒJUMS


Režija – 5

Scenogrāfija – 5

Aktieri – 4

Iestudējums “Ezeriņš” Nacionālajā teātrī


Izrādes pamatā Jāņa Ezeriņa noveles.

Režisors Elmārs Seņkovs, dramaturģe Rasa Bugavičute, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Aigars Ozoliņš, komponists Edgars Mākens.

Lomās: Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Madara Saldovere, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Uldis Norenbergs, Jānis Skanis.

Nākamās izrādes: 15., 20. maijā.

Vārds skatītājiem


Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju pro­grammas direktors, lektors: “Lieliski noveļu teksti un to būtībai atbilstošs tēlojums. Tas, ko parasti aktieriem pārmet, ja grib “patiesīgumu” (pārspīlējumi kustībās un runā, uzsvērta mīmika, žesti, spilgts grims un citi paspilgtinājumi), šajā izrādē pārvērsti par efektiem. Gan aizkustinoši (skarbi likteņi), gan pārdomas rosinoši.”

Lauma Abramoviča, studente: “Izrāde atgādināja ne tik senos vidusskolas laikus, kad literatūras stundās lasīju Jāņa Ezeriņa noveles. Tās tiek izspēlētas kā īsas monoizrādes, tāpēc jāuzteic aktieri, kuri visu izrādes laiku prot noturēt skatītāju uzmanību. Ezeriņa noveles ir saturīgas, to beigas – pārsteidzošas, pat negaidītas. Lai arī Rasa Bugavičute noveles, kā noprotams, īsinājusi, tās savu pievilcību un Ezeriņam raksturīgo manieri nav zaudējušas.”

Agrita Kundziņa, grāmatvede: “Neparasta Ezeriņa noveļu interpretācija. Pārsteidza vieglums un atraktivitāte ar kādu aktieri spēja iznest garos teksta materiālus. Gribas uzteikt aktierus – Uldi Anži, Madaru Saldoveri, Ināru Slucku, Normundu Laizānu – par viņu degsmi un ārkārtīgo pozitīvismu tēlos. Fantastiska izrāde, ko gribas noskatīties vēlreiz.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+