Kultūra
Literatūra

“Pasaule ilgojas pēc saudzības.” Saruna ar dzejnieku Uldi Ausekli0


Uldis Auseklis
Uldis Auseklis
Foto: Timurs Subhankulovs

Trešdien, 27. martā, tiks pasniegtas “Zelta ābele” balvas grāmatniecībā. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ULDIS AUSEKLIS – patiešām unikāla personība latviešu jaunākā laika grāmatniecībā.

Redaktors, kurš mūža vidusdaļā ļāvis atraisīties radošajai stīgai un kļuvis par dzejnieku, bet vētrainajos 90. gados un šī gadsimta sākumā bijis arī grāmatizdevējs.

– Mūža balva ir mazliet divdabīga: no vienas puses, protams, pagodinājums, no otras – it kā zināms vainagojums, bet darbs jau turpinās…

U. Auseklis: – Jā, vēsts, ka man piešķirta balva, bija tiešām dīvaina un negaidīta, un varbūt labi, ka nav vēl tuvu kāds apaļš gadskaitlis. Nebiju gaidījis, ka mani vēl kāds pamanīs, paldies. “Zelta ābeles” balva ir simboliska, jo viena no pirmajām grāmatām, ko mūžā izlasīju, bija tieši “Zelta ābeles” izdevums.

Jāsaka, bērnībā nešķiroju, vai tā bērnu vai pieaugušo grāmata, galvenokārt lasīju pieaugušo literatūru. Kad jau nāca pusaudža gadi, biju ciema bibliotēku izlasījis – tie bija gan Andreja Upīša romāni, gan Kārļa Skalbes pasakas, gan Flobēra “Salambo” lieliskajā Upīša tulkojumā ar tā brīnišķīgo valodu, ļoti garajiem teikumiem un daudzajiem semikoliem.

Bērnišķīgākā grāmata bija “Kā brālītis Trusītis uzvarēja lauvu” Ernesta Birznieka-Upīša tulkojumā – tas bija “Zelta ābeles” izdevums auduma vākos, viena no manām mīļākajām grāmatām.

Un tad vēl Mihaila Prišvina poētiskā grāmata “Gaismas pavasaris”, tās ietekmē gribēju kļūt par mežzini vai biologu, taču mīlestība pret grāmatām novirzīja no šī ceļa, un tā viss mans mūžs veltīts grāmatām, literatūrai, kultūrai…

– Jums literatūrā ir visa iespējamā pieredze – ne tikai pats esat rakstnieks un dzejnieks, bet arī redaktors – kā saka cilvēki, kas ar jums strādājuši, izcils redaktors, – tāpat izdevējs. Tātad zināt visu ceļu no gaisā virmojošas domas līdz grāmatas iesējumam…

– Jā, brīžam pat esmu domājis, ka ikvienam rakstniekam pašam arī mazliet vajadzētu būt izdevējam, vismaz vienu grāmatu pašam izdot, lai redzētu grūto ceļu no grāmatas tapšanas brīža līdz tam, kā tā nonāk līdz lasītājam, un tam, kā lasītājs to uztver.

Kad vēl biju izdevējs, pagājušā gadsimta 90. gados, bija vienkāršāk – tad cilvēki lasīja daudz, tagad jādomā par katru grāmatu, un, jo vairāk izdevējs ar grāmatu riskē, jo vairāk viņš iegūst.

Nevis izkalkulējot: ar šo grāmatu mēs iesim uz peļņu – nē! Riskantās grāmatas dod reputāciju izdevējam, vārdu, par to visvairāk interesējas, jo tikai kultūras grāmatā ir kāds jaunums, radoša dzirksts.

– Jūsu radošā darbība sākās izdevniecībā “Liesma”, vai ne?

– Kā izdevējs sākos ar brīdi, kad 1982. gada jūlijā man piedāvāja amatu izdevniecības “Liesma” bērnu literatūras redakcijā. Tobrīd redakcijā sākās bērnu dzejas laiks, un tad atcerējos, ko reiz Valdemārs Ancītis bija teicis par Dzejas dienām – ka tās ir pieaugušo dzejas ziedu laiks, un vajadzētu kaut ko īpašu arī bērniem. Šī doma man nelika mieru, un tā dzima doma par dzejas krājumu bērniem “Garā pupa”.

Man vajadzēja krājumam tieši šo nosaukumu.

Šajā pasakā ir latviskā dzīvesziņa, latviskais pasaules koks, piederības zīme savai dzimtenei.

Un vēl tajā ir disidentiskais gars, mūžīgā kāpšana, mūžīgā augšana – garā pupa ir tā dvēsele, kas tautai nāk no bārenītes. Šī dvēseles stīga man bija nepieciešama, lai to dotu bērniem, lai tas būtu gara kāpums garajā pupā, tāpēc aizstāvēju nosaukumu visiem spēkiem.

– Vai tad kāds pret to iebilda?

– Jā, bija ieteikumi likt nosaukumā vienkārši “Rīts” vai “Zelta rīts”. Paldies Ojāram Vācietim, kurš mani atbalstīja. Ojāram Vācietim bija vārds, un viņš bija godavīrs visās lietās. Viņš bija apsolījis, ka uzrakstīs ievadu, un arī uzrakstīja, kaut gan pēc ilgāka laika, un tā 1983. gadā ar viņa svētību iznāca pirmā “Garā pupa”. Vēlāk izdevu “Garo pupu” savā privātajā apgādā, un pirmie desmit krājumi ir manis sastādīti.

– Labi atceros pirmo “Garo pupu”, tā bija notikums manā ļoti lasoša bērna dzīvē. Toreiz bija ļoti maza bērnu dzejas izvēle – salīdzinot šobrīd tā man šķiet absolūta dārgumu lāde, kur ikviens var izvēlēties pēc tēmas, autora un mākslinieka…

– Jā, tagad jau patiešām var izvēlēties. Mana mūža laikā pasaule tik ļoti pārmainījusies gan uz labo, gan ļauno pusi, ka brīžiem šķiet nepazīstama – tik liels lēciens tehnoloģijās, digitalizācijā. Apgādā man pašam bija jāgādā papīrs, maketēšana vēl notika uz pauspapīra. Tagad viss ir daudz vienkāršāk, viss modernizējies un paldies Dievam.

Ja vēl modernizētos cilvēks pats iekšēji, garīgi, būtu vēl labāk, bet diemžēl tas nenotiek.

Cilvēks, kāds bijis, tāds arī paliek, un iekšējā agresija krājas.

Man šķiet – pasaule ļoti noilgojusies pēc saudzības, un to arī savos jaunākajos dzejoļu krājumos cenšos veicināt. Krājumā “Kaķēns margrietiņās” šis motīvs visizteiktākais. (2016. gadā izdevniecībā “Lauku Avīze”, tagad “Latvijas Mediji”, izdotā grāmata ieguva “Latvijas literatūras gada balvu 2017” kā labākais oriģināldarbs bērniem. – Red.)

Mēs tik pavirši izturamies pret citām dzīvībām, kas mums apkārt, neprotam ar tām sadzīvot saudzīgi, cienījami, jo cilvēks iedomājies, ka ir galvenais. Bet visi ir galvenie, tikai tāpēc šī pasaule pastāv. Un, kad redzu meitenīti raujam vienu vizbules ziedu pēc otra un turpat nometam zemē, es regulāri atceros Andreja Eglīša vārdus: “Ir māte mani mācījusi / Par lauztu maizi Dievu lūgt, / Bez prieka puķi nenoplūkt.” Kad tai meitenītei jautāju, viņa saka – bet puķei jau nesāp. Kā mēs zinām, ka nesāp?

– Esat daudz ticies ar bērniem, lasījis viņiem savu dzeju. Vai vēl joprojām sanāk šādas tikšanās?

– Sanāk jau gan, bet dažādu apstākļu dēļ mazāk, jo gadi nāk virsū, un slimības reizē ar tiem, tāpēc negarantēju, ka vienmēr aizbraukšu, un reizēm labāk nemaz nesolu. Bet kur tikai nav būts, ļoti daudz uz skolām braukts – gan Talsos, gan Madonā, Cesvainē, Valmierā, Alūksnē, Liepājā, bet galvenais – mazajās lauku skolās pa ceļam.

Agrāk arī skolotāji vairāk interesējās par visu, varbūt mēs arī biežāk uzstājāmies par velti, ja kādu grāmatu nopirka, paldies par to pašu – tagad ne mēs to vairs varam atļauties, ne organizatori, tādēļ arī pasākumi retāki.

– Teicāt, ka labprāt ciemojaties īpaši mazajās Latvijas vietās, – laikam jau tā ir, ja cilvēks laukos uzaudzis, tad lauku izjūta, daba visu mūžu pavada, lai cik ilgi pilsētā nodzīvotu…

– Taisnība, daba nekur nepazūd, pieaugušajiem domātajā dzejā par to runāju ļoti daudzās vietās. Mīlu Latvijas dabu, mīlu mazos miestiņus, kur viss ir blīvāk. Taču, no otras puses, bez pilsētas manis nebūtu, tāpat kā manis nebūtu bez brīvās Latvijas, 90. gadu Latvijas, jo tikai šajā laikā es esmu sevi realizējis gan kā izdevējs, gan kā rakstītājs.

Mana pirmā grāmata “Mēness platmalē” iznāca uz manu apaļo 50 gadu jubileju, pirms tam man pietika kritiskā prāta, lai savu dzeju neizdotu. Un pilsētas dzīvē, universitātē sapratu, ka pārāk maz zinu – man bija dabas izjūta, bet nebija kultūras asociāciju, tad nu pilsēta mani izglītoja.

Tāpēc varbūt nebiju čaklākais lekciju apmeklētājs, toties daudz lasīju bibliotēkā, atklāju sev Valtu Vitmenu, Eriku Ādamsonu, Somersetu Moemu, izlasīju Hemingveja atmiņas par Parīzes laiku. Varbūt tieši no turienes man sapņi par Parīzi, un arī mans runcis Francis, iespējams, tieši tādēļ ceļo uz Parīzi.

Kad latviešu tauta apzinājās, ka vajag izprast, atrast savas saknes, 90. gados ļoti meklēja radurakstus.

Tā arī mans runcis Francis: viņam vectēvs dzīvoja Parīzē, tādēļ viņam arī vārds tāds, un tāpēc viņš uz turieni brauca.

Patiesībā es tikai vienu reizi esmu bijis Parīzē, un arī tad ne speciāli – diezgan ilgi baidījos uz turieni braukt, lai savu runci Franci, romantisko stīgu viņā nepazaudētu.

– Bet viņš nepalika Parīzē?

– Nē, nē, nepalika, pat pavīpsnāja, ka Parīzē mākoņi esot zemāki nekā Latvijā, Piebalgā. Gluži vienādot jau mani un runci Franci nevar, bet zināmas paralēles starp mums ir gan velkamas. Es ļoti augstu vērtēju kaķus, viņu jūtīgumu, inteliģenci.

– Sarunas sākumā pieminējāt, ka tehnikas progress ir daudz straujāks nekā cilvēka morālā evolūcija. Par to domātāji satraucas jau kopš 19. gadsimta vidus. Dzīve ir kļuvusi vieglāka, un cilvēkam būtu iespēja atteikties vismaz no iedzimtās agresijas daļas, bet laikam jau tieši tā mūs par radības kroni padarījusi…

– Jā, jā, jāskatās no abām pusēm.

Bet man ir tāda doma – ja labo un ļauno iespējams līdzsvarot, pasaule var ļoti labi pastāvēt.

Tikko viens gūst virsroku, tā nāk atsitiens. Tādēļ nevar gribēt maksimumu, nez kādu paradīzi zemes virsū. Dievs radīja pasauli nepilnīgu, mums jāturpina to nedaudz pilnveidot, līdzsvarot, un, to darot, mēs līdzsvarojam arī paši savu dabu. Domāju – līdzsvars ir vienīgā iespēja, kā pasaulei izdzīvot un tālāk attīstīties.

Saistītie raksti

Es neesmu pesimists, varbūt skumjais optimists, kā Imants Auziņš reiz ļoti precīzi nosauca savu dzeju krājumu, un arī manā dzejā ir skumju, smeldzes moments. Nedrīkst būt tikai prieks arī bērnu dzejā, es uzreiz pavisam novēršos no tādas dzejas, kurā ir tikai prieks, galvenais – lai ir viss izjūtu spektrs. Un vēl – katrā no mums ir bērns, mēs tikai viņu aizmirstam, nedzirdam, neprotam saklausīt. Nav svarīgi, kādi gadi, svarīgi – lai tas bērns tevī ir.

UZZIŅA

“Zelta ābeles” Mūža balvu grāmatniecībā agrākajos gados saņēmis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas ilggadējā darbiniece un vadītāja Anna Šmite, kultūrvēstures pētnieks Ojārs Zanders, Latgales Kultūras centra izdevniecības vadītājs Jānis Elksnis, redaktores Ligita Bībere un Anita Pārupe un citi.

LA.lv