Pasaule mainās, ja mainies pats + 9 patiesības, nobriestot pārmaiņām dzīvē 0
Ja kāds saka – vēlos sākt jaunu dzīvi –, nav iemesla apšaubīt viņa apņemšanos. Šī frāze ir zīme, ka griba sāk mosties. Tiesa, dažkārt tai pietrūkst spārnu – pamostas un atkrīt atpakaļ. Tāpēc gatavībā jābūt ne tikai gribasspēkam, bet arī citām spēka svirām.
Turklāt jāņem vērā, ka nav vērts ieguldīt enerģiju tajā, ko nevaram mainīt. Brīnumi nenotiek, tāpēc seko vilšanās, iestājas tukšuma izjūta, savukārt žēlošanās tikai tērē spēku. Kāds apstākļu kopums mūs parasti provocē uz pārmaiņām un ar ko jārēķinās, ieviešot korekcijas savā dzīvē, skaidro psihoterapeite Inese Putniece.
Iekšējie un ārējie faktori
Pietiek, apnicis, tā vairs nevēlos turpināt! – šādi vai līdzīgi vārdi gan ne vienam vien savureiz izlauzušies pār lūpām. Tiem parasti seko apņemšanās sākt jaunu dzīvi. Taču, lai to izdarītu, vispirms jāizvērtē, kas traucē un rada diskomfortu esošajā dzīves modelī.
Diskomfortu var izraisīt gan iekšēji, gan ārēji faktori. Un pirmos, protams, pamana ārējos, nereti ar tiem piesedzot daudz komplicētākos un grūtāk novēršamos iekšējos konfliktus. Piemēram, kādam dzīve šķiet neizturama tāpēc, ka dzīvoklis, kurā līdz šim mitis viens, pēc apprecēšanās un bērna piedzimšanas kļuvis par knapu. Objektīvi tas tā ir, jo, dzīvojot vienam, netrūka ne telpas, ne miera.Taču pamatā tam ir iekšējie motīvi, kas neļauj justies komfortabli saistībā ar to, kā neapmierinātais dzīvo un kas ar viņu notiek.
Neiedziļinoties tajā, kas pēc būtības viņā iekšēji notiek, un mainot tikai ārējo situāciju (šajā gadījumā – nelielo dzīvokli pret plašāku), pēc kāda brīža var konstatēt – labāk nejūtas. Jauns mājoklis ir iegādāts, fiziskā dzīves telpa paplašināta, vairs nav jāmīt saspiestībā, toties iepriekš nebija kredīta. Ir radies cits ārējais apstāklis, kura dēļ nejūtas labi.
Taču, ja ieskatītos sevī dziļāk, ko bieži vien baidāmies darīt, atklātos, ka diskomforta cēlonis ir nevis ārējais iemesls – kredīts, bet gan neapmierinātība ar partnerattiecībām, kurās samilzis kāds konflikts, kas ilgstoši netiek risināts.
Citu kremt tas, ka netiek novērtēts darbavietā, ka tur nav izaugsmes iespēju vai, vēl sliktāk, saskaras ar mobingu vai bosingu. Šādā gadījumā vieglāk kritizēt citus, sakot, ka visi kolēģi ir stulbeņi un priekšnieks – asinssūcējs.
Bet, pirms vainot citus, jāparaugās uz sevi un jāuzņemas atbildība par notiekošo. Un jāsāk ar atbilžu meklēšanu uz virkni jautājumu, vispirms uz būtiskākajiem – kāpēc esmu šajās partnerattiecībās? Kas mani notur šajā darbavietā? Jā, atalgojums neapmierina, toties varu darīt to, kas patīk, padodas un interesē. Gūt baudu no tā, ko daru. Vai, pārejot uz citu darbavietu, kur maksās vairāk, bet darāmais lāgā nepatiks, būšu apmierināts vai atkal jutīšu diskomfortu?
Ja palikšu strādāt turpat, taču uzņemšos vairāk pienākumu, nekā norādīts amata aprakstā un izvirzīšos tā kā priekšplānā, vai tas ir tas, ko gribu? Darbs taču prasīs vairāk laika un enerģijas, darbabiedri uz šīm aktivitātēm reaģēs dažādi, un var gadīties, ka, pildot jaunos pienākumus, kļūdīšos. Vai spēšu paciest par kļūdām pelnīto kritiku? Uztveršu to konstruktīvi vai arī ieraušos sevī, turpmāk baidīšos izrādīt iniciatīvu?
Gribu un varu līdzsvarošana
Pirms ķerties pie līdzšinējās dzīves koriģēšanas, ir jāsaprot, kas tieši neapmierina. Nevis jāklaigā, ka mani viss neapmierina un viss kaitina, bet jānoformulē – kas tieši? Kas sagādā vislielāko vilšanos un kas – vislielāko prieku?
Tad jāsper nākamais solis un jānoskaidro, ko īsti grib. Kas dzīvē varētu noritēt savādāk? Psihoterapeite Inese Putniece iedrošina ļauties vispārdrošākajām fantāzijām ne tikai attiecībā uz profesionālo jomu, bet arī cilvēciskajā aspektā. Taču, to darot, jāpatur prātā jautājums – vai spēšu to izpildīt? Vai man ir nepieciešamās prasmes un rakstura īpašības?
Kad saprasts, ko grib, un noskaidrots, ko var, jāmēģina samērot abas pozīcijas. Tam, kurš, piemēram, vēlas strādāt par grāmatvedi, bet nevar, jo nav tam nepieciešamās profesionālās izglītības, ir loģiski pieteikties kursos vai doties uz mācību iestādi, kur sagatavo šīs profesijas pārstāvjus. Apgūstot grāmatvedības pamatus, gribu un varu sanāks vienā punktā.
Ja ilgstoši izjūt neapmierinātību ar savu dzīvi, bet neko nedara, lai kaut ko tajā mainītu, var pienākt kritiskais punkts. To nevar nepamanīt, jo cilvēks nobrūk gan fiziski, gan emocionāli. Ja neizreaģējam uzkrājušās negatīvās emocijas, ignorējam to esamību, tās agri vai vēlu izpaužas ķermeniskās sajūtās – kā slimība. Ikdienā slimību simptomi atrodas remisijas stāvoklī, bet krīzes brīžos tie izlaužas ārā. Tas ir signāls, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina – ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.
Risinot šos iekšējos jautājumus, visgrūtāk ir nonākt kontaktā ar savām jūtām un emocijām. Tas nekad nav viegli, jo atklājas dažādu emociju buķete – aizvainojums, dusmas, kaut kas nepateikts, neizrunāts ar mammu, tēti, vīru, bērnu, draugiem vai darbabiedriem. Citiem vārdiem – ir kaut kas, kas ilgstoši grauž. Neatrisinot šīs problēmas, var iedzīvoties fiziskās kaitēs vai depresijā, kad katrs nieks spēj izraisīt spēcīgas emocijas, provocē uz līdzenas vietas sākt raudāt. Tik bieži pieminētā neiroveģetatīvā distonija nav nekas cits kā ļoti izteikta, pārspīlēta jutība ar veselu virkni dažādu somatisku jeb ķermenisku simptomu, kas liecina – līdzšinējā dzīvē kaut kas nav īsti kārtībā.
Kamēr cilvēks tikai runā, ka vairs nevar izturēt, bet turpina dzīvot, darboties un rīkoties, kā radis, neko nemainot, tas liecina, ka tomēr vēl spēj izturēt līdzšinējo dzīvi, ka kritiskā masa vēl nav sasniegta. Bet tajā brīdī, kad patiešām salūst, tas izpaužas ķermeniskās reakcijās – depresija pārņēmusi tik ļoti, ka no rīta vairs nav spēka izkāpt no gultas, vai arī piemeklē kāda smaga slimība, kas piespiež apstāties un tomēr pārdomāt, kā dzīvot tālāk.
No trauksmes neizvairīties
Gan saviem tuviniekiem, gan darbabiedriem var izstāstīt par lēmumu mainīt savu dzīvi, taču ir aplam gaidīt, ka arī citi izjutīs nepieciešamību mainīties. Varbūt ir pieraduši pie konkrētā cilvēka iepriekšējām izpausmēm un tās viņus apmierina, vai arī vispār nesaskata nepieciešamību dzīvot citādi.
Jebkuras pārmaiņas vienmēr rada trauksmi, jo nav zināms, kas tām sekos.
Trauksme ir gan tam, kurš nobriedis pārmaiņām, gan tiem, kam stāstījis par savu apņemšanos. Uz pārmaiņām tendētajam vajadzētu informēt tos, ar kuriem ikdienā ir saskarsmē, kas tieši viņu neapmierina un ko grib mainīt. Runāt nevis vispārīgi – ziniet, man te daudz kas nepatīk, bet tieši, konkrēti formulēt, kas nepatīk.
Varbūt tas, ka netiek definēti uzdevumi vai arī intrigu kultivēšana, vai darbavietā valdošais haotiskais darba stils.
Taču tajā brīdī, kad kāds saka: esmu nobriedis pārmaiņām, pārējiem nav pienākums viņam sekot. Tā ir katra paša atbildība, kādu izvēli izdarīs.
Un tad rodas jautājums – vai spēju pieņemt to, ka citi manus centienus pēc pārmaiņām neakceptē? Vai kļūstu dusmīgs, vai padodos un aizmūku, vai arī rodu kādu risinājumu? Noteikti ir jārēķinās ar to, ka visus kolēģus mainīt nav iespējams. Tāpēc, pirms uzsākt revolūciju, jānoskaidro, kas ir svarīgāk – apmierināt kādas savas personīgās ambīcijas vai būt gatavam atteikties no tām, ja otrs atbild – es neesmu gatavs pārmaiņām.
Robeža starp paša gribu un vēlmēm un apkārtējo gribu un vēlmēm ir ļoti smalka. Var izdoties sabalansēt savus centienus ar citu vēlmēm, bet jābūt arī gatavam saņemt noraidošu attieksmi pret saviem centieniem.
Nebaidies zaudēt
Ja gribam kaut ko mainīt savā dzīvē, jārēķinās ar divām iespējām. Varbūt iecerētais izdodas, kaut kas dzīvē pavirzās uz priekšu, bet tikpat iespējams piedzīvot vilšanos. Tāpēc dažkārt cilvēki neuzsāk neko, jo baidās būt zaudētāji. Viņus pārņem tik lielas bailes no pārmaiņām, ka šķiet – es nespēšu.
Daļēja vilšanās var būt tad, ja iecerētās pārmaiņas dzīvē neizdodas realizēt par simts procentiem. Taču katrs solis, kas izdevies, ir sagatavošanās tam, lai varētu īstenoties lielāki plāni.
Vieniem, izdarot korekcijas savā dzīvē, ļoti svarīgi, lai blakus būtu kāds, kas pacietīgi norāda pat uz visnelielākajām izmaiņām, ko izdevies panākt. Savukārt citi, kuru ceļš nav bijis tik gluds, kuri ir saņēmuši gan pļaukas, gan nav tikuši novērtēti tā, kā to būtu gribējuši, kultivē sevī izdzīvošanas instinktu: dusmas, spītu – vienalga, kādas, bet spēcīgas jūtas, kas kalpo kā dzinulis, lai neapstātos.
Viņu izturēšanās reizēm ir agresīva, bet, ja tā ir konstruktīva, nav nosodāma, tā kalpo kā signāls, ka notiek cīņa.
Kaut ko mainīt savā dzīvē grūtāk ir tiem, kurus māc depresija, kas jūtas sevi pazaudējuši. Viņos jācenšas pamodināt cīņas gribu, jelkādu vēlēšanos rīkoties.
Avantūriskāka rakstura cilvēkiem risks ir neiztrūkstoša dzīves sastāvdaļa, viņi biežāk ir gatavi radikāliem soļiem, nebaidās savu dzīvi mainīt kardināli un ir gatavi tikt galā arī ar šādas rīcības sekām. Dzīves taktika – septiņreiz nomēri un tikai tad griez – viņiem nav piemērota. Taču katram ir tiesības izvēlēties sev piemērotāko pārmaiņu un izaugsmes tempu un stratēģiju.
9 vērā ņemamas patiesības, nobriestot pārmaiņām savā dzīvē * Pozitīvas pārmaiņas var panākt tikai tad, ja zināt, ko vispār gribat pārveidot. * Nevajag sērot par pagājušo, drudžaini turēties pie pagātnes, ko, lai kā gribētos, vairs nav iespējams pārveidot. * Ideja paliks ieceres līmenī, ja nerīkosies. Problēmas un pretestība vienmēr rodas domājot, bet daudz retāk – darbojoties. * Ja esat nobriedis pārmaiņām, jārīkojas tūlīt, neatliekot to uz vēlāku laiku, vienalga, vai mērķis ir mazs vai liels. * Ja kaut ko patiesi vēlas, nav gandrīz nekādu šķēršļu, kas kavētu sasniegt mērķi. * Realizējot kādus būtiskus pavērsienus dzīvē, nekautrējieties sevi paslavēt par izdošanos. * Ja mērķus uztversiet kā neīstenojamus, tie arī būs neīstenojami. Šāda nostāja paralizē. * Izplatītākie šķēršļi, ar kuriem jārēķinās, veicot jebkuras pārmaiņas dzīvē, ir kūtrums, šaubas un negatīvas domas. Gadu gaitā izveidojušies paradumi ir iespaidīgs motīvs, lai atstātu visu pa vecam un nesāktu rīkoties. Šaubīšanās par pozitīviem mērķiem ir kaitīga! * Centieties, lai pārvērtību ceļa pavadoņi būtu prieks un piepildījums, nevis pūles un atsacīšanās.
|
