Publicitātes foto

“Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze” 1

Neilgi pirms Ziemassvētkiem ielūkojos Valsts mākslas muzejā, kur atvērta jauna izstāde: “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Elegantajā pagrabstāva zālē izkārtotas 1243 piemiņas lietas – ar roku rakstītas dienasgrāmatas, vecas fotogrāfijas, zīmējumi, radioaparāti, skaņuplates, rakstāmmašīnas. Savdabīgas vēstis no laikmeta “pirms interneta”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Pirmais iespaids – viss redzamais ir nu jau aizvēsturisku laiku artefakti. Ne tikai vizuāli, bet arī morāli novecojušas lietas. Un tad pēkšņi mirušie eksponāti manī atdzīvojas! Es taču to visu protu – klabināt ar rakstāmmašīnu, rīkoties ar diapozitīvu aparātu, pat attīstīt filmas un sarkanās lampas gaismā kopēt fotogrāfijas, bet ar roku rakstītas pastkartes turpinu sūtīt jo-projām. Vienlaikus man nav svešs arī internets. Tad kas ir šī “pēdējā paaudze”? Un vai internets ir tas, kas sadala pasauli “pirms” un “pēc”?

Man šķiet, ka nevis tehnoloģijas atdala paaudzes, bet gan atmiņas. Nošķir un vienlaikus saista. Kad mācījos pirmajās klasēs, skolā dažreiz viesojās veci vīri un sievas, kuri atcerējās “muižu laikus” un bija piedalījušies 1905. gada revolūcijā. Pēc vienpadsmit gadiem, jau vidusskolas pēdējā klasē, šī paaudze nemanot bija aizgājusi. Palika vien tie, kuri vēl zināja stāstīt par strēlniekiem, Oktobra revolūciju un pilsoņu karu Krievijā. Visdrīzāk es piederu pēdējai paaudzei, kas satika šos cilvēkus. Gadiem ritot, aizvien vairāk pārliecinos, ka vēsturiskie notikumi dzīvo ne tikai aculiecinieku atmiņās, bet arī cilvēkos, kuriem vēl izdevies sastapt šos lieciniekus. Bet jau nākamajām paaudzēm paliek vien grāmatas, vecas fotogrāfijas un kinohronikas, kaut kas tāls, abstrakts, pat nesaprotams. Un tā pamazām dzīvas atmiņas pārvēršas vien par leģendu, par mītu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nav brīnums, ka par mītu pārvērties arī 1918. gada 18. novembris. Mēs tā īsti to pat nevaram iztēloties, Latvijas valsts dzimšana asociējas vien ar Viļa Rīdzenieka uzņemto “vienīgo fotogrāfiju” – nopietnas sejas uz Rīgas pilsētas II teātra skatuves. Toties vēl dzīvas ir atmiņas, kas burtiski dedzina – izvešanas, slepkavošanas, trešā Atmoda, barikādes, “augusta pučs”. Bet arī to aiziešana, kā mēdz teikt, “ir tikai laika jautājums”.

Mums blakus jau dzīvo paaudze, kas tikai no stāstiem zina – vecajā muižas parkā vēl trīsdesmit gadus atpakaļ tika rīkotas zaļumballes, bet kādreizējā barona pilī atradās skola. Paaudze, kurai biedējošais klusums kā vēl nekad sakopto, gludi nobruģēto mazpilsētu ieliņās šķiet dabisks un pašsaprotams. Ja par to atgādina politiķi, ekonomisti vai demogrāfi, mēs nez kāpēc neieklausāmies. Toties cilvēkus spēj iekustināt dzejniece, kura apraksta piedzīvoto kultūršoku dzimtajā un nu jau tik tukšajā Vidzemē. Un tad internetā parādās desmitiem emocionālu, bieži vien pretrunīgu komentāru – gremdēšanās nostalģiskās atmiņās vai visa vecā noliegšana.

Lasu ziņu – sakaru sistēmu ražotāja “Mikrotīkls” apgrozījums 2016. gadā sasniedzis 223 miljonus eiro, peļņa pēc nodokļu nomaksas – 66 miljoni. Un te pārdomām vēl viens skaitlis: Jelgavas pašvaldības budžets – 62 miljoni eiro. Iznāk, ka viens Latvijas uzņēmums ar 170 darbiniekiem spēj ģenerēt naudu 63 000 cilvēku lielas pilsētas uzturēšanai. Tikmēr pa reģioniem braukā Īrijas šampinjonu audzētāji un meklē strādniekus, bet vietējie uzņēmēji spriež par darbaspēka ievešanu. Pasaule mainās ļoti strauji, Latviju ieskaitot. Varbūt tā kā mazliet par ātru vienai paaudzei.